Antarktiskā konverģence
Antarktiskā konverģence ir Antarktiku pilnībā apskaujoša līkne, kas iezīmē robežu, kur uz ziemeļiem plūstošās aukstās ūdens masas no dienvidiem sastopas ar Subantarktikas relatīvi siltākajām ūdens masām. Konverģences zona ir aptuveni 30—50 km plata un tās atrašanās ģeogrāfiskais platums sezonāli var mainīties 150 km robežās. Antarktisko konverģenci pirmais aprakstījis angļu astronoms un ģeofiziķis Edmonds Halejs 1700. gadā.[1]
Konverģences līnija šķērso Atlantijas, Indijas un Kluso okeānus starp 48° un 61° dienvidu paralēlēm ziemeļos no Rietumvēju straumes. Šo līniju dažkārt uzskata par Dienvidu okeāna dabisko ziemeļu robežu.[2]
Konverģences zonā aukstākais un blīvākais Antarktikas ūdens iegrimst zem siltākā no ziemeļiem plūstošā ūdens aptuveni 800 m dziļumā un turpina plūst ziemeļu virzienā. Uz iegrimšanas robežas ūdens temperatūra var strauji kristies no +8 °C līdz +2 °C. Ūdens konverģences zona ir ļoti produktīva vide jūras organismiem, sevišķi Antarktikas krilam. 1980. gadā tika noslēgta konvencija Antarktikas jūras resursu aizsardzībai, kur konverģences līnija tika definēta šādām koordinātām: 50°S, 0°; 50°S, 30°E; 45°S, 30°E; 45°S, 80°E; 55°S, 80°E; 55°S, 150°E; 60°S, 150°E; 60°S, 50°W; 50°S, 50°W; 50°S, 0°.[3]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Alan Gurney, Below the Convergence: Voyages Toward Antarctica, 1699-1839, Penguin Books, New York, 1998.
- ↑ «Antarctic Convergence». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 18. martā. Skatīts: 2009. gada 18. martā.
- ↑ Convention for the Conservation of Antarctic Marine Living Resources 1980, Article 1(4).