Andrejs Elvihs
Andrejs Elvihs (1910—1975) bija Latvijas PSR sabiedriskais darbinieks, padomju nomenklatūras loceklis. Latvijas PSR izglītības ministrs (1962—1969), Latvijas PSR ārlietu ministrs (1962—1967).
| Andrejs Elvihs | |
|---|---|
| Latvijas PSR ārlietu ministrs un Latvijas PSR izglītības ministrs | |
|
Amatā 1962. gads — 1969. gads | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1910. gadā Kozuļina, Toboļskas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Krievija) |
| Miršanas dati | 1975. gada 29. novembrī |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latvijas Komunistiskā partija |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1910. gadā Kozuļinas ciemā Toboļskas guberņā (tagad Omskas apgabala Krutinkas rajonā). 1930. gadā kļuva par ciema padomes sekretāru, mācījās Omskas Pedagoģiskajā institūtā, 1932. gadā kļuva par PSKP biedru un mācījās Omskas partijas skolā.
Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā Elvihu nosūtīja uz okupēto Latviju, kur viņš darbojās propagandas jomā. Pēc 1950. gada Elvihs strādāja par Rīgas Medicīnas institūta Marksisma-ļeņinisma katedras vadītāju, LKP CK Republikāniskās partijas skolas direktoru un Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta rektoru. 1962. gadā Elvihu iecēla par Latvijas PSR izglītības ministru un par LPSR ārlietu ministru, no 1967. līdz 1969. gadam pildīja vienīgi izglītības ministra amatu. 1963. gada 18. oktobrī ārlietu ministrs A. Elvihs nosūtīja vēstuli PSRS vēstniekam Kanādā Ivanam Spicko, aicinot pievērst uzmanību darbam ar «latviešu pārvietotajām personām šajā valstī», vienlaikus izsakot gatavību sniegt visu iespējamo atbalstu.[1] 1969. gadā viņu iecēla par LKP CK Partijas vēstures institūta direktoru.
Miris 1975. gada 29. novembrī.[2]