Allods
Allods (vāciski: Allod, mittellateinisch Allodium) bija privāts nekustamais īpašums viduslaiku Vācijā, arī Livonijā.
Termins pirmoreiz sastopams Lex Salica 6. gadsimtā un ar to apzīmēja kustamu mantu. Bet jau franki par allodu sāka saukt gan kustamu, gan nekustamu privātīpašumu. Vēlāk jēdziens sašaurinājās jau līdz nekustamam privātīpašumam. Karolingu laikā, nodibinoties lēņu kārtībai, allodu kā neierobežotu dzimtīpašumu nostāda pretī benificijam un lēnim, uz ko leimanim bija tikai nosacītas, nepilnīgas mantošanas tiesības. Blakus šai vispārīgai alloda nozīmei (kā lēņa pretstatam) dažos Vācijas novados 12. - 15. gs. par allodu sauc muižu, tās ēkas un muižkunga apsaimniekošanā esošos muižas laukus. Latvijas 13. un 14. gadsimta raksti jēdzienu lieto tikai šai pēdējā nozīmē, apzīmējot muižu kā kunga novada atsevišķu saimniecības vienību.