Alepo valsts

Alepo valsts (turku: État d'Alep; arābu: دولة حلب ‎Dawlat Ḥalab) autonoma valsts, kas pastāvēja no 1920. līdz 1924. gada beigām Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas ietvaros. Izveidota 1920. gada 1. septembrī. No 1922. gada 22. jūnija Sīrijas federācijas sastāvā, sekojoši iestājās 1924. gada 1. decembrī izveidotās Sīrijas valsts sastāvā. No 1923. gada Alepo valsts pakļautībā atradās Aleksandretas sandžaks, kuru 1938. gadā ieņēma Turcija.

Demogrāfija

Gandrīz trešdaļa galvaspilsētā Alepo dzīvojošo bija dažādām kristiešu konfesijām piederīgie. 1923. gadā valsts kopējais iedzīvotāju skaits bija 604 000, no kuriem 83,1% bija sunnīti, 8,6% dažādu kristiešu konfesiju pārstāvji, 5% alavīti, 1,2% ebreji.

Izveidošana

Franču pārvaldes Augstais pārstāvis, ģenerālis Anrī Guro 1920. gada septembra pirmajās dienās pasludināja vairāku autonomo valstiņu izveidošanu, tai skaitā Alepo valsti, kuras izveidošanas mērķis bija stiprināt starp Alepo un Damasku pastāvošās pretrunas, lai mazinātu vietējo iedzīvotāju vēlmi pēc vienotas Sīrijas. Jaunā valsts varēja kļūt spēcīgāka un turīgāka par Damaskas valsti, jo tās teritorijā atradās lielākā daļa Ziemeļsīrijas auglīgo zemju un derīgo izrakteņu.

Direktoru padome

Pretestība tiešai franču pārvaldei bija pietiekoši spēcīga, lai būtu nepieciešams izveidot vietējās pašpārvaldes orgānu — Direktoru padomi, kuras četri direktori atbildēja par iekšlietām, tieslietām, finansēm, komerciju un zemkopību. Pastāvēja arī vēlēta Pārstāvju padome.