Alķīmiķis atklāj fosforu

Džozefa Raita glezna

Alķīmiķis atklāj fosforu (angļu: The Alchemist Discovering Phosphorus) ir angļu gleznotāja Džozefa Raita no Dārbi glezna, ko viņš sākotnēji pabeidza 1771. gadā un tad pārstrādāja 1795. gadā.[2] Gleznas pilnais nosaukums ir Alķīmiķis, meklējot filozofu akmeni, atklāj fosforu un lūdzas veiksmīgam operācijas noslēgumam, kā bija ierasts senajiem ķīmijas astrologiem (angļu: The Alchymist, in Search of the Philosopher's Stone, Discovers Phosphorus, and prays for the successful Conclusion of his operation, as was the custom of the Ancient Chymical Astrologers). Ticis norādīts, ka šis darbs atsaucas uz Hamburgas alķīmiķa Heniga Branda 1669. gadā veikto fosfora atklāšanu.[3] Šis stāsts bieži tika publicēts ķīmijas grāmatās Raita dzīves laikā un bija plaši zināms.

Alķīmiķis atklāj fosforu
The Alchemist Discovering Phosphorus
Mākslinieks Džozefs Raits Edit this on Wikidata[1]
Gads 1771
Medijs eļļas krāsa, audekls Edit this on Wikidata[1]
Izmēri 127 cm (50 in)[1] × 101.6 cm (40.0 in)[1]
Atrašanās vieta Dārbi muzejs un mākslas galerija
Inventāra nr. 1883-152 Edit this on Wikidata[1]
Identifikatori Art UK darba ID: the-alchymist-61181

Attēlā redzams alķīmiķis, kurš mēģina radīt neatklājamo filozofu akmeni, kas spētu pārvērst parastu metālu zeltā, bet tā vietā, sev par pārsteigumu, atklāj fosforu. Tomēr Raits neattēlo alķīmiķi 17. gadsimta vidē, bet romantizē telpu iedomājoties viduslaiku arkas un augstus logus ar smailu augšu, it kā viņš būtu baznīcā. Viņš radījis arī ļoti labvēlīgu iespaidu par faktisko procesu, kas saistīts ar iztvaicēšanu, vārot urīnu. 1730. gadā aprakstītais fosfora ražošanas process iekļāva vajadzību pēc 50 vai 60 spaiņiem urīna, kam bija jābūt saskābušam un tajā jābarojas tārpiem.[4]

 
Tomasa Veika glezna Alķīmiķis

Raits gleznai papildus piedod reliģisku nozīmi. Alķīmiķis notupies ceļos spoža trauka priekšā, izstiepis rokas līdzīgā žestā, kādu izmantojis El Greko, gleznojot Svētais Francisks saņem stigmas vai Svētais Džeroms lūgšanā.[5] Benedikts Nikolsons salīdzina viņa pozu ar Kristus mācekļiem, saņemot svēto vakarēdienu. Viņš uzskata, ka gleznas izkārtojums varētu būt ticis paņemts no Tomasa Veika gleznas (pa kreisi) ar alķīmiķi, kurā arī attēlota līdzīga velve, objektu kopums un līdzīgs palīgs, kuru izceļ gaisma. Šī iepriekšējā gadsimta glezna Raita dzīves laikā bija izstādīta Londonā.[6] Tomēr no Raita kompanjona Pītera Peresa Bardeta skices noprotams, ka viņam bija liela ietekme uz dizainu. Viņa 1771. gada 4. februāra skicē parādās velves un gleznas izkārtojums ar stikla trauku fokusā. Bardets noteica, kur gleznā izvietot tēlus un Bardets jau Raitu bija iepazīstinājis ar ārstu Metjū Tērneru, lai Raits pilnībā izprastu gleznā attēloto zinātnisko procesu.[7]

Kopš gleznas izstādīšanas 1771. gadā tā izraisījusi daudzas pretrunīgas interpretācijas. Tās mistērija acīmredzami uztrauca 18. gadsimta skatītājus un lai gan Raits bija starptautiski atzīts mākslinieks, gleznu nepārdeva tās pirmās izstādīšanas laikā. Glezna 1773.–1775. gadā kopā ar Raitu ceļoja uz Itāliju, pēc tam atgriezās Anglijā, kur 1795. gadā tika pārstrādāta, bet pārdota tika tikai četrus gadus pēc viņa nāves, kad viņa īpašumus izsolīja Christie's izsoļu namā.[2]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Q105003187; Art UK darba ID: the-alchymist-61181; pārbaudes datums: 3 jūnijs 2023.
  2. 2,0 2,1 Janet Vertesi. «Light and Enlightenment in Joseph Wright of Derby's The Alchymist». ReoCities. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 30. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 26. aprīlis. Arhivēts 2012. gada 30. jūlijā, at WebCite
  3. «The Alchymist in Search of the Philosopher's Stone (Exhibited 1771)». Revolutionary Players. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 30. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 1. maijs. Arhivēts 2012. gada 30. jūlijā, at WebCite
  4. Kenneth W. Whitten. Chemistry p.126. Cengage Learning, 2007. 1066. lpp.
  5. «Art treasure – The Alchymist». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 23. decembrī. Skatīts: 2011. gada 1. maijs. Arhivēts 2010. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē.
  6. Nicolson, 1968, 52. lpp.
  7. Nicolson, 1968, 118. lpp.

Bibliogrāfija

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu