Agrotehnika
Agrotehnika ir kultivējamo augu (kultūraugu) audzēšanas metožu, plašākā nozīmē arī līdzekļu (lauksaimniecības tehnikas jeb lauktehnikas) komplekss.
Agrotehnikas uzdevums ir nodrošināt augstu un stabilu kultūraugu ražu ar minimāliem darba, materiālajiem un finanšu resursiem, t.i., pašizmaksu, uz vienu kvalitatīvas produkcijas vienību.[1] Pie tam tai jāievēro arī augsnes auglības saglabāšana un augsnes aizsardzība pret eroziju. Katrai agrotehniskajai metodei un visai lauka vai kultūrauga agrotehnisko metožu sistēmai jābūt augsni aizsargājošai, mitrumu un trūdvielas taupošai. Īpaši tas attiecas uz intensīvajām lauksaimniecības augu audzēšanas tehnoloģijām, kuras tikušas aktīvi ieviestas kopš 20. gadsimta otrās puses.
Agrotehnika ietver augsnes apstrādi, mēslošanu, sēklu un stādu sagatavošanu, sēšanu un stādīšanu, kultūraugu un stādījumu kopšanu un ražas novākšanu, augu sekas ievērošanu.[1] Kultivēto augu audzēšanā izmantotās lauksaimniecības metodes nosaka, no vienas puses, to bioloģiskās īpašības un, no otras puses, audzēšanas apgabala augšņu un klimatiskie apstākļi. Agrotehnika darbojas kompleksi, tādēļ kāda posma neefektivitāte padara neefektīvu visu sistēmu.
Agrotehnika Rietumeiropā sāka attīstīties 18. un 19. gadsimtu mijā.[2]
Lai agrotehniku uzlabotu, tiek veikti zinātniski pētījumi kā globālā, tā arī vietējā līmenī, lai noskaidrotu vietējiem apstākļiem piemērotas metodes. Latvijā šādus pētījumus veic LLA (LBTU), tās filiālēs un institūtos, LU Bioloģijas institūtā un citur.[1]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne". 34. lpp.
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 87. lpp.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Agrotehnika.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)