Žultspūslis

Žultspūslis (latīņu: vesica biliaris) ir gremošanas sistēmas orgāns, kurā uzkrājas žults un kas nodrošina tauku noārdīšanu. Žultij pievienojas arī gļotādas izdalītās gļotas. Žultspūšļa tilpums svārstās no 40 līdz 60 cm3. Hormoni, kurus izdala endokrīnās šūnas no tievās zarnas, kā atbildes reakcija uz taukiem, stimulē gludās muskulatūras saraušanos žultspūslī un notiek žults izdalīšanās. Žultspūslis ir vairums zivīm, visiem abiniekiem un rāpuļiem un daudziem putniem. Zīdītājiem žultspūslis ir labi attīstīts gaļēdājiem, bet zālēdājiem tas ir mazattīstīts vai nav vispār. Cilvēkam žultspūslis atrodas aknu apakšējā pusē. Žultspūšļa izoperēšana (holecistektomija) nav cilvēka dzīvībai bīstama, un to parasti veic, ja izveidojušies žultsakmeņi.

Žultspūslis (paskaidrojumi vācu un latīņu valodā)

Uzbūve

Anatomija

Žultspūslis atrodas mezoperitoneāli aknu apakšējās virsmas padziļinājumā. Pūšļa lielākā daļa klāta ar vēderplēvi. Pūslim izšķir dibenu (fundus), kas pieguļ aknu apakšējai malai, ķermeni (corpus) un kakliņu (collum). Kakliņš pāriet pūšļa vadiņā (ductus cysticus). Kakliņa daļā veidojas izvelvējums — Hartmaņa kabata. Kakliņā un pūšļa vadiņa sākumā gļotādas krokas veido t. s. Heistera vārstuļus.

Asinsapgāde

Žultspūšļa apasiņo pūšļa artērija (a. cystica), kura atiet no aknu artērijas (a. hepatica) un kopā ar pūšļa vadiņu un kopējo žultsvadu veido trīsstūri (trigorum Callot).

Inervācija

Žultspūšļa asinsvadus, žultsvadus un muskulatūru inervē simpātiskie un parasimpātiskie intramurālie (sieniņās esošie) gangliji.

Histoloģija

Žultspūšļa sieniņa hematoksilīna un eozīna krāsojumā

Žultspūšļa sienu veido gļotāda, muskuļapvalks un fibrozais apvalks.

• Gļotādu veido krokas, kas savā starpā savienojas, kas īpaši raksturīgi tukšam vai pustukšam pūslim. Sevišķi garas krokas ir kakliņa daļā. Žultspūšļa ķermeņa gļotādā starp krokām ir dziļas, ar epitēliju izklātas kriptas, kas sniedzas līdz pat muskuļapvalkam. Gļotādai ir vienkārtas cilindriskais epitēlijs. Tā brīvo virsmu klāj mikrobārkstiņas, kuras nav labi attīstītas. Epiteliocīti apikālās virsmas pusē saistīti ar jūglēm tā, ka veidojas barjera starp lūmenu un starpšūnu telpu, tādējādi veidojot barjeru pret žulti. Epitēlija šūnās redz granulas, kuru sastāvā ir glikozaminoglikāni, izdala arī gļotas. Tās uzsūc ūdeni (ar akvaporīnu palīdzību) un citas vielas no žultspūšļa žults, padara to koncentrētāku. To paveic epiteliocītu Na/K, HCO₃ sūkņi. Mitohondriji atrodas koncentriski gan apikāljā, gan bazālajā polā. Gļotādas saistaudos (Lamina propria) ir daudz fenestrētu asins kapilāru, vēnulu un elastīgo šķiedru, bet nav limfvadu. Kakliņa daļā gļotādas saistaudos atrodas vienkārši tuboalveolāri dziedzeri, kas izdala gļotas. Šajos dziedzeros var būt arī atsevišķas endokrīnās šūnas. Dziedzeru skaits pieaug iekaisuma gadījumā. Gļotādā dažreiz veidojas dziļas invaginācijas, kuras var šķērsot arī muskuļapvalku — veidojas t. s. Rokitanska—Ašofa sinusi.

• Vāji izteikts gļotādas muskuļslānis (lamina muscularis mucosae) un zemgļotāda.
• Muskuļapvalkā ir galvenokārt gludo miocītu cirkulārie kūlīši, kas veido tīklu. Kakliņa daļā tie veido sfinkteru. Zem muskuļapvalka ir blīvie nenoformētie saistaudi.
• Žultspūsli apņem serozais apvalks. Vietām, kur tas pieguļ aknām, atrodas adventīcijs. Saistaudos ir lieli asinsvadi. Tur atrodas arī daudz elastīgo šķiedru un taukšūnu.