Šoru
Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šoru (Choro) ir Brazīlijas tautas mūzikas žanrs.
Vārds “Šoru” portugāļu valodā nozīmē: raudas, bēdas, kliedziens, vaimanas, žēlabas. Šo vārdu lieto arī pamazinātā formā kā “Šoriņju”, kas būtu tulkojamas kā: bēdiņas, asariņas, sāpītes un tam līdzīgi. Šoru ir populārs instrumentāls Brazīlijas mūzikas žanrs, kas radās 19. gadsimtā Riodežaneiro. Neskatoties uz tā nosaukumu, mūzika ir ātra, dzīvespriecīga un ļoti ritmiska. To raksturo virtuozitāte, improvizācija, veiklas modulācijas, tā ir pilna ar sinkopēm un kontrapunktiem. Šoru tiek uzskatīts par pirmo tieši Brazīlijai raksturīgo mūzikas stilu, kas radās kā pilsētvides populārā mūzika.
Sākotnēji Šoru mūzikas stilu spēlēja trio ansambļi ar flautu, ģitāru un mazo ģitāriņu kavakiņjo (cavaquinho), kas ir neliels četru stīgu instruments. Mūsdienās Šoru stila mūziku spēlē arī ar mandolīnu, klarneti, trompeti un trombonu. Šiem melodiskajiem instrumentiem ritmu nodrošina ritma ģitāra, septiņu stīgu basģitāra un vieglas perkusijas (sitamie instrumenti) kā pandeiro. Kavakiņjo mazā ģitāra skaņdarbā var spēlēt gan melodiju un pavadījumu, gan ritmu.
19. gadsimtā Šoru mūzikas stils radās kā dažādu mūzikas stilu (polka, valsis, mazurka, habanera) spēles veids, kuru spēlēja karioka muzikanti, un kurus jau bija spēcīgi ietekmējusi afrikāņu ritmiskā mūzika, galvenokārt lundu un batuki (batuque). Apzīmējums Šoru tika neformāli lietots, lai vispirms apzīmētu spēles stilu vai konkrētu instrumentālā ansambļa veidu, piemēram, 1870. gadā flautists Žoakims Antonio da Silva Kollado (Joaquim Antônio da Silva Callado) izveidoja ansambli ar nosaukumu "Choro Carioca", kurā spēlēja flauta, ģitāra un kavakiņjo. Vēlāk šis apzīmējums tika lietots, lai apzīmētu visu mūzikas žanru un to pārstāvošos mūzikas ansambļus. Brazīliešu tautas dejas mašiše (Maxixe), kas bieži tek saukts par Brazīlijas tango, pavadījumu bieži spēlēja tieši Šoru ansambļi. Līdz ar to, laika gaitā šim mūzikas žanram izveidojās vairāki apakš žanri kā “šoru-polka”, “šoru-lundu”, “šoru-šote”, “šoru-mazurka”, “šoru-valsis”, “šoru-mašiše”, “samba-šoru” un citi.
Līdzīgi kā džezs ASV, tango Argentīnā, habanera Kubā, Šoru mūzika ir veidojusies kā vairāku dažādu Eiropas un Āfrikas mūzikas stilu, ritmu un ietekmju sajaukums. Sākotnēji laika periodā no 1880. gada līdz 1920. gadam Šoru popularitāti veicināja apstāklis, ka to spēlēja neformālas mākslinieku apvienības, kas pārsvarā savā starpā ir draugi, un kopā spēlējot vienkārši labi pavada laiku. Ļoti izplatīti šādi neformālie ansambļi bija pasta un dzelzceļa darbinieku vidū, kas uzstājās vietējos klubos un krogos (botecos), svinībās, spēlēja uz ielām, mājas ballītēs (forrobodós). Taču par pilnvērtīga mūzikas stila izveidošanos, īpaši jāpateicas tādiem māksliniekiem un komponistiem kā Ernesto Nazarets, Činkviņja Gonzaga (Chiquinha Gonzaga) un citiem pianistiem, kas savus Šoru stila skaņdarbus apkopoja nošu rakstā un tos publiski publicēja. Sākot ar 1910. gadu daudzi Brazīlijas pirmie fonogrāfiskie muzikālie ieraksti attiecas tieši uz Šoru mūzikas žanru.
Par lielo šī mūzikas stila veiksmi laika periodā no 1930. gada līdz 1940. gadam ir jāpateicas tieši radio, kur ansambļi uzstājās ar dzīvo mūziku tiešajā ēterā. Laika periodā no 1950. gada līdz 1960. gadam šo mūzikas stilu nomainīja samba, taču neskatoties uz to, joprojām tas bija populārs žanrs amatieru aprindās, kas sevi sauca par “rodas de choro” (šoru tikšanās dzīvesvietās). Vispopulārākā šāda šoru cienītāju tikšanās vieta bija māja “Jacob do Bandolim”, kas atradās pilsētā Žakarepagua (Jacarepaguá), un krogs "Kobras paduses” (Suvaco de cobra), kas atradās pilsētā Peņja (Penha).
Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās bija veiksmīgi centieni atjaunot un atdzīvināt šo žanru, ko veicināja 1977. gadā un 1978. gadā notikušais nacionālais mūzikas festivāls, kuru pārraidīja Brazīlijas nacionālā televīzija, un pateicoties tam šim mūzikas žanrs sev piesaistīja jaunus profesionālus mūziķus. Pateicoties šiem centieniem, šoru mūzika joprojām ir ļoti iecienīta un pazīstama Brazīlijā. Pavisam nesen šoru žanrs ir piesaistījis mūziķus no ASV, kā Maiku Maršalu (Mike Marshall) un Mauritu Mērfiju Mīdu (Maurita Murphy Mead), kuri šim mūzikas žanra veidam ir pievērsuši jaunus klausītājus.
Daudzi brazīliešu klasiskās mūzikas komponisti ir atzinuši šoru mūzikas sarežģītību un tās lielo nozīmi Brazīlijas instrumentālajā mūzikā. Komponists Radames Gnattali (Radamés Gnattali) ir teicis, ka šoru žanrs ir vissarežģītākais populārās instrumentālās mūzikas veids visā pasaulē. Savukārt komponists Heitors Villa-Loboss šoru mūzikas žanru ir nosaucis par Brazīlijas dvēseles iemiesojumu. Tieši šie abi komponisti ar savu komponēto mūziku ir vistiešāk ietekmējuši šoru mūzikas žanru, to paceļot līdz klasiskās mūzikas tradīcijai. Franču komponists Dariušs Mijo (Darius Milhaud) bija aizgrābts ar šoru žanru, kuru iepazina 1917. gadā, laikā, kad viņš uzturējās Brazīlijā, un tādēļ savā komponētājā skaņdarbā baletam “Govs uz jumta” (Le Boeuf sur le toit), viņš izmanto aptuveni 30 dažādas brazīliešu melodijas. Kā teicis brazīliešu dziedātājs Akils Riks Rejs (Aquiles Rique Reis): “Šoru ir klasiskā mūzika, kuru spēlē ar basām kājām un tulznām uz rokām”.
Vairāk par Šoru mūzikas žanru iespējams lasīt latviešu izcelsmes brazīliešu pianista Paulo Steinberg koncertprogrammā: http://site-323356.mozfiles.com/files/323356/Pianista_Paulo_Steinberg_klavierkoncerta_programma-1.pdf[novecojusi saite]