Šizofāzija

Šizofāzija ir tāds runāšanas veids, starp kura sastāvdaļām nav noteikta sakara, noteiktas secības. Teikuma struktūra paliek pareiza, bet saturs neko neizsaka. Tam klāt var būt lietoti neoloģismi, paraloģismi, eholālija[1]. Šo terminu pirmais sāka pielietot vācu psihiatrs Emīls Krēpelins (Emil Kraepelin) 1913. gadā. Šizofāzija ir garīgo traucējumu simptoms, tam blakus var izpausties arī nespēja normāli rakstīt — paragrāfija, disgrāfija[2]. Tā ir raksturīga vairākām garīgām slimībām un atspoguļo domāšanas procesa patoloģiju[3].

AtsaucesLabot

  1. André Roch Lecours, Marie Vanier-Clément. (October 1976). "Schizophasia and jargonaphasia: A comparative description with comments on Chaika's and Fromkin's respective looks at “schizophrenic” language". Brain and Language 3 (4): 516–565.
  2. Brain Cogn. 2000. Writing impairment in schizophasia: two case studies. Coron AM, Stip E, Dumont C, Lecours AR. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/10857677
  3. Psychopathology. 1990, Studies of the course of schizophasia. Kirov K. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/2084786