Ēriks Kalnmeiers
Ēriks Kalnmeiers (dzimis 1960. gada 10. septembrī) ir latviešu jurists, kas savas karjeras laikā ir strādājis gan par prokuroru, gan par zvērinātu advokātu. No 2010. gada līdz 2020. gadam bija LR Ģenerālprokurors.
| ||||||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1960. gada 10. septembrī Ugālē. Mācījās Ugāles vidusskolā,[1] 1987. gadā absolvēja studijas Latvijas Universitāti tiesību zinātņu specialitātē, savukārt 2004. gadā ieguva maģistra grādu tiesību zinātnē Latvijas Universitātē.[2]
1983. gadā sāka strādāt Latvijas PSR Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldē kā sabiedriskais palīgs.[3] 1987. gada jūlijā sāka strādāt LPSR Prokuratūras Rīgas pilsētas Kirova rajona prokuratūrā, kur aizvadījis trīs mēnešus. Tad piekomandēts izmeklēšanas grupai LPSR Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldē kāda sevišķi smaga nozieguma izmeklēšanai. 1988. gada 11. novembrī oficiāli apstiprināts sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja amatā.[3]
LR Prokuratūrā Ē. Kalnmeiers tika iecelts par sevišķi svarīgu lietu pārvaldes priekšnieka vietnieku, bet vēlāk — par pārvaldes priekšnieku. 1993. gada novembrī aizgājis no darba Prokuratūrā un sācis strādāt Parex bankā par juristu. Viņš bankā pavadīja piecus mēnešus un to pameta, lai kļūtu par zvērinātu advokātu.[3] Pēc advokāta eksāmena nokārtošanas Ēriku Kalnmeieru darbā uz savu biroju uzaicinājis zvērināts advokāts Guntars Antoms, ar kuru viņš ir bijis pazīstams kopš 1983. gada. Antoma birojā Kalnmeiers nostrādājis no 1994. gada maija līdz 2000. gada 17. oktobrī, kad ticis izslēgts no zvērinātu advokātu kolēģijas.[3] Tā paša gada 20. oktobrī Kalnmeieru pieņēma darbā Ģenerālprokuratūras Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļā, kurā viņš strādāja desmit gadus.[3]
2010. gada 15. jūnijā Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs izvirzīja Kalnmeieru Latvijas Republikas Ģenerālprokurora amatam.[2] 12. jūlijā tika iecelts par LR Ģenerālprokuroru.[4] 21. jūlijā Kalnmeiers savam priekšgājējam amatā Jānim Maizītim piedāvāja savu iepriekšējo amatu, tomēr viņš no tā atteicās.[5]
Privātā dzīve labot šo sadaļu
Jaunībā krājis sērkociņu kastīšu etiķetes un nodarbojies ar aviomodelismu. Viņa vaļasprieks ir medības. Mednieka tiesības Kalnmeiers ieguva 1978. gadā.[3]
Kalnmeiers ir precējies. Ģimenē ir meita un dēls.[6]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Ugāles skola cāļus skaita rudenī Ventas Balss
- ↑ 2,0 2,1 «Par Ģenerālprokurora amata kandidātu Augstākās tiesas priekšsēdētājs izvirza virsprokuroru Ēriku Kalnmeieru». LR Augstākā tiesa. 2010.06.15. Skatīts: 2010.09.08.[novecojusi saite]
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 «Neesmu prece, nepārdodos». politika.lv. 2010.06.22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 4. jūlijā. Skatīts: 2010.09.05.
- ↑ «Saeima Ēriku Kalnmeieru apstiprina ģenerālprokurora amatā». LR Prokuratūra. 2010.07.12. Skatīts: 2010.09.08.[novecojusi saite]
- ↑ «Kalnmeiers piedāvā Maizītim virsprokurora amatu». Delfi. 2010.07.21. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 27. jūlijā. Skatīts: 2010.09.08.
- ↑ «Ēriks Kalnmeiers». LR Prokuratūra. Skatīts: 2010.09.08.[novecojusi saite]
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Jānis Maizītis |
LR Ģenerālprokurors 2010. gada 12. jūlijs — 2020. gada 12. jūlijs |
Pēctecis: Juris Stukāns |