Vītauta privilēģija

Par Vītauta privilēģiju dēvē 1388. un 1389. gadā Lietuvas dižkunigaitijas ebrejiem piešķirtās privilēģijas, kas garantēja viņu īpašo juridisko statusu (reliģijas brīvību, tiesības uz savu tiesu utt.).

Uz 1264. gada Kališas statūta (Statut kaliski) balstītais dižkunigaiša Vītauta izdotā dokumenta mērķis bija noregulēt attiecības starp ebreju minoritāti un citiem iedzīvotājiem. Lielākās Lietuvas dižkunigaitijas ebreju kopienas tolaik dzīvoja Brestas, Grodņas un Traķu pilsētās.

Vēsture

Pirmo privilēģiju 1388. gadā piešķīra Brestas ebrejiem, kurā viņus pasludināja par brīviem cilvēkiem, kas bija pakļauti tieši dižkunigaitim. Viņiem piešķīra dzīvības un īpašuma aizsardzību, tiesības brīvi ceļot, tirgoties, iesaistīties finansiālās darbībās utt. Īpaša tolerance tika izrādīta pret reliģiju — tika atzītas gan sinagogas, gan tiesības svinēt savus reliģiskos svētkus. Bija aizliegts apsūdzēt ebrejus kristiešu asiņu izmantošanā rituāliem nolūkiem.

Vēlāk šo privilēģiju apstiprināja arī citi dižkunigaiši, tās galvenie principi ierakstīti Lietuvas Pirmajos Statūtos (1529).