Kārlis Cināts
Kārlis Cināts (1866—1919/1920) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Rezerves latviešu strēlnieku bataljona pirmais komandieris, vēlāk Rezerves latviešu strēlnieku pulka 1. bataljona komandieris.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1866. gada 23. februārī zemnieka Jāņa Cinata ģimenē. 1886. gadā iestājās Krievijas Impērijas karadienestā, līdz 1890. gadam mācījās Viļņas kara skolā. Podpodporučiks (1895), poručiks (1899), štābkapteinis (1903), kapteinis (1907).
Krievu - japāņu kara laikā štābkapteinis Kārlis Cināts piedalījās kaujās 3. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā. Pirmā pasaules kara sākumā kapteiņa pakāpē piedalījās kaujās 1. Sibīrijas strēlnieku pulka sastāvā, pēc ievainojuma līdz 1915. gada 21. oktobrim ārstējās Tērbatas kara hospitālī, pēc tam iecelts par Tērbatā dislocētā Rezerves latviešu strēlnieku bataljona komandieri.
1916. gada 6. augustā viņu pazemināja par bataljona komandiera 1. palīgu, jo 8. augustā bataljonu sāka komandēt pulkvedis Kārlis Gopers, 27. augustā latviešu strēlnieku rezerves bataljonu pārvietoja uz Valmieras apkārtni, kur to izvietoja apkārtnes sabiedriskajās ēkās un muižās. 28. augustā Cinātu paaugstināja apakšpulkveža pakāpē.
1917. gada 25. janvārī pēc Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja Goldmaņa lūguma Ziemeļu frontes vadība viņu atcēla no amata, jo viņš karā iedragātās veselības dēļ nespējot pilnvērtīgi veikt savus pienākumus. Cināts esot licis strēlniekiem piemērot miesas sodus. 5. februārī apakšpulkvedi Cinātu pazemināja par Rezerves pulka 1. bataljona komandieri, bet pēc Februāra revolūcijas 5. aprīlī izslēdza no pulka sarakstiem.[1]
Cināts devās uz Krieviju, kur vēlāk piedalījās Krievijas Pilsoņu karā kā Brīvprātīgo armijas virsnieks, kritis Kubaņas kaujās 1919. gada rudenī vai 1920. gada sākumā.[2][3]
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Svētās Annas ordenis, 4. šķira (1905),
- Svētā Staņislava ordenis, 3. šķira (1909)