Ziemeļu krusta kari

Ziemeļu krusta kari ir historiogrāfijā lietots kopējs apzīmējums militārajām misijām Ziemeļeiropas zemēs 12.—14. gadsimtā. Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva krusta karu bullu pret vendiem. 1171. gadā Romas pāvests Aleksandrs III vēstulē Upsālas arhibīskapam mudināja sākt katolicisma izplatīšanu Somijā, tomēr svētie darbi nevedās un nācās izdot bullu, ar kuru viņš vienādo Palestīnas un Baltijas krustnešu tiesības, kas nozīmē pilnvērtīgu krusta karu sākšanu Baltijā. Tajos aktīvi piedalījās 1198. gada 5. martā Akrā nodibinātais Vācu ordenis.

Eiropas karte Ziemeļu krusta karu sākumā (ap 1180).

Vācu ordeņa iekarotās zemes pirms sakāves 1410. gadā

Pārskats

Arī krusta kari pret Polockas, Pleskavas un Novgorodas kņaziem tiek uzskatīti par šī kara sastāvdaļu. Lietuvas krusta kari beidzās tikai pēc Lietuvas dižkunigaitijas kristīšanas 1387. gadā. 1399. gada maijā Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais izsludināja krusta karu pret tatāriem, ko apstiprināja Romas pāvests Bonifācijs IX.

Iedalījums

Livonijas krusta karu un Prūsijas krusta karu norise.

Vēsturnieki Ziemeļu krusta karus iedala šādos posmos:

• Vendu krusta kari (1147—1164) pret Elbas vendiem (polabiešiem), sorbiem un obodrītiem, kas dzīvoja starp Elbas un Oderas upēm
• Livonijas krusta kari pret līviem, sēļiem, igauņiem (1171—1227), kas turpinājās kā kari pret zemgaļiem un kuršiem (1219—1290)
• Prūsijas krusta kari pret senprūšiem (1217—1283)
• Somijas krusta kari pret somiem un karēļiem (pēc 1154—1293)
• Lietuvas krusta kari pret žemaišiem un lietuviešiem (1236—1387)
• Krusta kari pret tatāriem (1253—1399).

Priekšvēsture

Pēc 1071. gada uzvaras pār Bizantijas impērijas ķeizaru Romānu IV turki seldžuki izveidoja savu lielvalsti, kas historiogrāfijā tiek dēvēta par Lielo Seldžuku impēriju. Turku iekarojumi uz laiku pārtrauca tirdzniecību pa Zīda ceļu no Eiropas cauri Bizantijai uz Ķīnu. 1096. gadā Romas pāvests Urbāns II pēc Bizantijas ķeizara Aleksija I Komnena aicinājuma izsludināja Krusta karu, lai atkarotu Svēto zemi neticīgajiem. Pirmais krusta karš beidzās 1099. gadā ar Jeruzalemes ieņemšanu un sekojošu krustnešu valstu nodibināšanu ar galvaspilsētām Jeruzalemē, Tripolē, Antiohijā un Edesā. Iekaroto zemju aizsardzībai nodibināja Hospitāliešu ordeni (1113) un Templiešu ordeni (1119).

Zīda ceļa tirdzniecības apsīkšana caur Vidusjūras ostām notika vienlaikus ar vikingu tirdzniecības ceļu aktivēšanos Baltijas jūras austrumu krastā, kur kopš seniem laikiem dominēja Gotlandes tirgotāji. Sakarā ar kristietības izplatīšanos dāņu un zviedru vikingi 11.—12. gadsimtā pakāpeniski pārtrauca savus aizjūras sirojumus, kaut arī vēl 1160. gadā senās ticības piekritēji nogalināja zviedru ķēniņu Ēriku IX. 1140.—1143. gadā sakši Elbas labajā krastā ieņēma pagānu vendu Vagrijas zemi, kur obodrītu apmetnes Ļubices vietā Trāves upes lejtecē nodibināja Lībeku, kas vēlāk kļuva par centru sakšu ekspansijai uz austrumiem.

Pēc tam, kad 1145. gadā seldžuki no jauna iekaroja Edesu, Romas pāvests Eugenijs III izdeva bullu, kurā Francijas karali Luiju VII aicināja doties atkārtotā Krusta karā uz Tuvajiem Austrumiem. Arī vācu ķēniņš Konrāds III nolēma pievienoties karagājienam, bet cieta smagu sakāvi kaujā pie Dorilejas tagadējās Turcijas teritorijā.

Norise

Vendu krusta kari

Daļa no sakšu bruņiniekiem konflikta dēļ ar ķēniņu Konrādu III nepiedalījās krusta karagājienā pret turkiem seldžukiem. Tā vietā viņi 1147. gada Frankfurtes reihstāga sanāksmē saņēma atļauju doties krusta karagājienā pret vendu pagāniem tagadējās Mēklenburgas un Brandenburgas teritorijā. Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva jaunu krusta karu bullu pret pagāniem aiz vācu zemju robežām, kas pazīstama kā Divina dispensatione. Vendu krusta karos piedalījās dāņu, sakšu, poļu un čehu krustneši, kurus iedvesmoja mūks Vicelīns, kurš sludināja kristietību slāvu pagānu zemēs. Viens no karavadoņiem bija jaunais Saksijas hercogs Heinrihs Lauva. Karš noritēja ar mainīgām sekmēm, tikai 1160. gadā hercogam Heinriham izdevās sakaut vendu ķēniņu Niklotu kaujā pie Verles pilskalna, kas atrodas pie tagadējās Gistrovas. Viņa dēli Pribislavs un Vertislavs aizbēga uz Pomerāniju, no kurienes turpināja cīņu līdz 1164. gadam, kad Vertislavs tika saņemts gūstā un pakārts, bet Pribislavs piekrita kļūt par sakšu hercoga vasali un saņēma daļu no tēva zemes atpakaļ kā lēni. Iekarotā Lībeka 1160. gadā ieguva pilsētas tiesības un saņēma Gotlandes tirgotājiem līdzīgas privilēģijas tirdzniecībā ar Baltijas jūras austrumu krasta zemēm.

1168. gadā Dānijas ķēniņš Valdemārs I kopā ar bīskapu Absalonu iekaroja Rīgenes salu un iznīcināja vendu galveno templi Arkonas ragā.

Livonijas krusta kari

1171. gadā Romas pāvests Aleksandrs III izdeva bullu, ar kuru vienādoja Palestīnas un Baltijas krustnešu tiesības, kas nozīmēja pilnvērtīgu krusta karu sākšanu. Aktīvāk Livonijas krusta kari sākās pēc tam, kad Romas pāvests Celestīns III 1193. gadā noteica vervēt krustnešus ticīgo aizsardzībai Līvzemē. Krustnešos pret indulgencēm pieteicās cilvēki, kuri bija noziegušies, arī tādi, kam nekas nepiederēja un vienkārši avantūristi. Karotāju nepietiekamības dēļ nonāca pat līdz tam, ka indulgences sāka tirgot kredītā. Šie karotāji ar dažādām metodēm spieda vietējos ļaudis pieņemt kristietību. Notika cīņas pret līviem (1171—1212), sēļiem (1205—1291), igauņiem (1196—1262), kari pret kuršiem (1210—1264) un zemgaļiem (1219—1290). Latvijas teritorijā krusta kari beidzās 1290. gadā, kad 100 000 zemgaļu aizgāja uz Lietuvu. Iekarotās zemes tika novēlētas Jaunavai Marijai, tām tika piešķirts kopējs nosaukums Terra Mariana (1207) un tās tika pakļautas Svētajam Krēslam (Romas pāvestam). Modenas Vilhelms ar pāvesta piekrišanu iekaroto teritoriju sadalīja starp sešiem feodālajiem senioriem.

Prūsijas krusta kari

1217. gadā Pāvests Honorijs III izdeva bullu, kas atļāva bīskapam Kristiānam uzsākt krusta karu Prūsijā. Tomēr 1218. gadā senprūši iebruka Kulmā un Mazovijā, izlaupot un nopostot vairāk nekā 300 baznīcu un katedrāļu. 1225. gadā Mazovijas Konrāds un bīskaps Kristiāns nolīga 14 vācu bruņiniekus militārā Dobrinas ordeņa dibināšanai. 1226. gadā bīskaps Kristiāns un Mazovijas Konrāds ar Mazovijas augstmaņu piekrišanu prūšu pakļaušanai un kristianizēšanai aicināja talkā Vācu ordeni. Tikai 1233. gadā sākās pirmās spēcīgās sadursmes, kad Vācu ordenis uzcēla Marienverderes pili, sagrupēja 10 000 karavīru iebrukumam Prūsijā un Pamedes iekarojumam. Līdz 1242. gadam Vācu ordenis daļēji bija iekarojis Kulmu, Lubavu, Pamedi, Pagudi, Vārmi, Bārtu un Nātangu. 1242. gadā kristīgais Pomerēlijas kņazs Svantepolks II, nobijies no Vācu ordeņa pārmērīgās izplešanās, sabiedrojās ar prūšiem, tomēr 1248. gadā Vācu ordenis pierunāja Svantepolku II atvilkt savu karaspēku no Prūsijas. 1255. gadā milzīga krustnešu armija Bohēmijas karaļa Otokāra II vadībā iebruka Sembas pussalā un uzvarēja kaujā pie Rūdavas. Prūšu pils Tvangstes vietā uzcēla cietoksni un par godu Otokāram II to nosauca par Kēnigsbergu (Kēniņkalnu). Tika uzcelta arī Vēlavas pils, kas stratēģiski apsargāja ieeju Sembā.

Somijas krusta kari

Iespējams, ka jau ap 1150. gadu zviedru ķēniņš Ēriks Svētais kopā ar Upsālas bīskapu Indriķi (latīņu: Henricus) devies krusta kara gājienā pāri Baltijas jūrai pret pagāniem tagadējās Somijas dienvidrietumu daļā. Krusta karagājiens uz Somijas dienvidu daļu (Hēmi) notika jārla Birgera vadībā periodā starp 1238./1239. gadu un 1248.—1250. gadu. Somijas krusta kari beidzās pēc tam, kad 1293. gadā zviedru karaspēks iekaroja Karēlijas dienvidu daļu un nodibināja Viborgas cietoksni.

Lietuvas krusta kari

1262. gadā pāvests Urbāns IV Kulmas bīskapam lika sludināt krusta karu pret Livoniju un Kursu, kuras daļa atradās tagadējās Lietuvas rietumdaļā. Tikai pēc smagām kaujām Livonijas ordenim izdevās salauzt zemgaļu bruņoto pretestību 1290. gadā, kad Livonijas ordenis piespieda zemgaļus atstāt savu dzimteni un pārcelties uz Žemaitiju. 1298. gadā Lietuvas dižkungs Vītenis atkārtoti iebruka Livonijā un kopā ar Rīgas pilsētas karaspēku devās uz ordeņa galveno pili Vīlandē. 1312. gadā Vītenis ielūdza Rīgas franciskāņu klostera mūkus apmesties Navahrudakā. Pēc uzvaras pār Livonijas ordeni Vītenis atsāka uzbrukumus Vācu ordeņa zemēm Prūsijā, savukārt Vācu ordenis apmēram 20 reizes iebruka Žemaitijas zemē.

Pēc Vīteņa nāves viņa jaunākais brālis dižkungs Ģedimins 1319. gadā noslēdza militāru savienību ar Zelta Ordu. 1324./1325. gadā Ģedimins izteica vēlmi kristīties, lai apturētu Vācu ordeņa iebrukumus Lietuvā. Tomēr politiskā situācija mainījās, un Ģedimins atteicās no kristīšanās.

Laikā no 1342. līdz 1382. gadam Ģedimina dēls Ķēstutis vadīja vairāk nekā 40 karagājienus uz Livoniju un Prūsiju un atvairīja apmēram 70 Vācu ordeņa un 30 Livonijas ordeņa karagājienus uz Lietuvu. Ķēstutis atkārtoti veda sarunas ar Romas pāvestu (1349, 1351) un Svētās Romas impērijas ķeizaru (1358, 1373) par iespēju kristīties, kronēties un atjaunot Mindauga laika Lietuvas karaļvalsti. 1358. gadā Ķēstutis pieprasīja, lai Lietuvai pievienotu Prūsijas (uz ziemeļiem no Prēgeles upes), Kurzemes, Zemgales un Latgales zemes, bet Vācu ordenis tiktu pārcelts uz stepēm dienvidos no krievu zemēm cīņai pret tatāriem.

Krusta kari pret tatāriem

1253. gadā Romas pāvests Inocents IV izsludināja krusta karu pret Zelta Ordas haniem, aicinot tajā piedalīties kristītos Livonijas, Bohēmijas, Morāvijas, Serbijas, Pomerānijas un Lietuvas iedzīvotājus un piešķīra Mindaugam Lietuvas karaļa titulu. Lai krusta karā iesaistītu arī bijušās Kijivas Krievzemes rietumu daļas iedzīvotājus, viņš 1254. gadā piešķīra Galīcijas-Volīnijas lielkņazam Danielam Romanovičam Krievzemes karaļa titulu (rex Rutheniae). Arī pāvests Aleksandrs IV vēlējās rast izlīgumu ar ortodokso baznīcu un vienoties krusta karā pret tatāriem 1259. gadā.

Pēc tam, kad 1383. gadā bijušā Lietuvas dižkunga Ķestuta dēls Vītauts tika kristīts katoļu ticībā, viņš 1386. gadā kļuva par Lietuvas dižkungu un 1396. gadā uzsāka karu pret Zelta Ordas karaspēku. Karš sākotnēji bija veiksmīgs un 1398. gadā Vītauts ieņēma cietoksni pie Dņepras upes grīvas. Lietuvas bajāri viņu pasludināja par karali, tomēr tam bija nepieciešama Romas pāvesta piekrišana. 1399. gada maijā viņš no Kijivas izsludināja krusta karu pret tatāriem, ko apstiprināja Romas pāvests Bonifācijs IX. Karagājienā piedalījās arī Vācu ordeņa bruņinieki, tomēr tālāku ekspansiju apturēja zaudējums Vorsklas kaujā pie Poltavas 1399. gada augustā.

Hronoloģija

Baltijas reģions 1290. gadā

Baltijas reģions 1402. gadā

• 960 - 990. Kristīgo baznīcu dibināšana Rietumslāvu, austrumslāvu, dāņu zemēs.
• 997. Prūši nogalina Sv. Adalbertu.
• 1000 Nodibināta Gņezno arhibīskapija.
• 1050. Katedrāļu celtniecība Novgorodā un Polockā.
• 1086. Dānijas karaļa Knuta IV nogalināšana.
• 1103. Dānijas karaļa Ērika I svētceļojums uz Austrumiem.
• 1103. Lundas bīskapijas nodibināšana.
• 1116. Kijivas Krievzemes kņazi ceļ cietoksni igauņu Otepē.
• 1143. - 44. Cisterciešu ordenis ienāk zviedru un dāņu zemēs.
• 1147. Sākas Vendu krusta kari pret Baltijas slāviem.
• 1150. - 60. Pirmais zviedru krusta karš pret somiem.
• 1168. - 69. Dānijas karalis Valdemārs I Lielais iekaro Rīgeni.
• 1171. Pāvests Aleksandrs III autorizē krusta karu pret Baltijas pagāniem.
• 1188. Igauņu uzbrukums Upsālai. Pirmā kristiešu misija līvu zemēs.
• 1198. Inocents III autorizē Livonijas Krusta karu. Bīskapa Bertolda nogalināšana.
• 1201. Bīskaps Alberts nodibina Rīgu.
• 1202. Zobenbrāļu ordeņa nodibināšana.
• 1200. - 09. Līvu un letu zemju iekarošana.
• 1206. Dāņu uzbrukums Sāmsalai karaļa Valdemāra II Estridsena vadībā.
• 1211. Teoderihs iecelts par Igaunijas bīskapu.
• 1215. Inocentijs III iesvēta Prūsijas bīskapu.
• 1217. Honorijs III autorizē Prūšu Krusta karu.
• 1219. Dānijas karalis Valdemārs II Estridsens nodibina Rēveli un sāk Ziemeļigaunijas iekarošanu.
• 1225. Legāta Viljama no Modenas pirmais ceļojums uz Baltiju.
• 1226. Imperators Frīdrihs II Hoenštaufens piešķir Prūsiju Teitoņu ordenim.
• 1230. Pāvests Gregors IX atļauj Teitoņu ordenim iekarot Prūsiju.
• 1230. Noslēgts līgums ar Kursas ķēniņu Lamekinu
• 1231. - 40. Krustneši iekaro Prūsijas rietumu zemes.
• 1236. Zobenbrāļu ordeņa iznīcināšana Saules kaujā.
• 1238. Stensbijas līgums starp Teitoņu ordeni un Dāniju par Ziemeļigaunijas kontroli.
• 1240. Pirmais Krusta karš pret Kijivas Krievzemes teritoriju. Pleskava tiek iekarota, bet zviedri cieš sakāvi pie Ņevas.
• 1242. Teitoņu ordeņa sakāve kaujā uz Peipusa ezera. Sākas prūšu sacelšanās.
• 1249. Kristburgas līgums starp Teitoņu ordeni un prūšiem. Zviedri iekaro Somijas vidieni.
• 1251. Mindaugs pieņem kristietību.
• 1254. - 56. Somijas krusta kari, Sāmu zemes iekarošana.
• 1260. Durbes kauja, kurši un žemaiši sakauj krustnešus izraisa Lielo prūšu sacelšanos.
• 1260. - 83. Prūšu, kuršu, zemgaļu pakāpeniska iekarošana un pakļaušana.
• 1263. Lietuvas karaļa Mindauga nogalināšana.
• 1268. Rakveres kauja starp Livonijas un Novgorodas karapulkiem.
• 1290. Zemgaļu pakļaušana.
• 1292. Zviedri nostiprinās Viborgā.
• 1297. - 1330. Livonijas pilsoņu karš.
• 1300. Zviedri pie Ņevas uzceļ Landskronas cietoksni.
• 1304. Reinzemes krustneši palīdz Teitoņu ordenim karā pret Lietuvas lielkņazisti.
• 1309. Teitoņu ordeņa galvenā mītne pārceļas no Venēcijas uz Marienburgu.
• 1318. Novgorodas karaspēks iebrūk Somijā un nodedzina Obu katedrāli.
• 1323. Zviedrijas - Novgorodas miera līgums. Teitoņu ordeņa - Lietuvas miera līgums.
• 1339. Bohēmijas karaļa Jana Luksemburga Krusta karš. Teitoņu ordenis karo ar Poliju un Lietuvu.
• 1343. Sākas igauņu Jurģa nakts sacelšanās pret iekarotājiem.
• 1346. Dānijas Valdemārs IV pārdod Dāņu Igauniju Teitoņu ordenim.
• 1348. Karalis Magnuss IV iebrūk Novgorodas zemēs. Teitoņu ordenis sakauj Lietuvu Strevas kaujā.
• 1350. Karaļa Magnusa IV otrais karš pret Novgorodu.
• 1362. Teitoņu ordenis iekaro Kauņu.
• 1364. Pāvests Urbāns V aicina turpināt karu pret Lietuvu.
• 1382. Teitoņu ordenis ieņem Viļņu un Traķus.
• 1386. Jagaiļa kristīšanās un kronēšana par Polijas karali, Krēvas ūnija.
• 1392. Teitoņu ordenis sagrābj poļu Dobriņas zemi.
• 1398. Teitoņu ordenis iekaro Gotlandi, kā arī iegūst tiesības uz Žemaitiju.
• 1405. Dobriņas zemi Teitoņu ordenis atdod Polijai, un pabeidz Žemaitijas iekarošanu.
• 1409. Sākas sacelšanās Žemaitijā. Teitoņu ordenis atkal sagrābj Dobriņas zemi.
• 1410. Polijas un Lietuvas karaspēks sakauj Teitoņu ordeni Tannenbergas kaujā.
• 1415. Polija un Teitoņu ordenis vēršas pie Konstancas koncila.
• 1423. Melnas līgums, Teitoņu ordenis atsakās no Žemaitijas.
• 1435. Polija sakauj Teitoņu ordeni Pabaiskas kaujā.
• 1444.- 48. Livonijas - Novgorodas karš.
• 1454.- 66. Polijas un Prūsijas pilsētu Trīspadsmitgadu karš pret Teitoņu ordeni.
• 1466. Toruņas Otrais miera līgums, Polija iegūst pusi Prūsijas.
• 1478. Maskavija iekaro Novgorodu.
• 1480. Livonijai neizdodas iekarot Pleskavu.
• 1496. Zviedri ieņem Ivangorodu.
• 1501. Livonijas un Lietuvas militārā sadarbība karā pret Maskaviju.
• 1502. Livonijas ordeņa uzvara kaujā pie Smoļinas.
• 1519. - 21. Polija iebrūk Prūsijā.
• 1525. Teitoņu ordeņa sekularizācija, Prūsijas hercogistes izveidošanās.
• 1560. Livonijas ordeņa sakāve Ērģemes kaujā.
• 1561. - 62. Livonijas sadalīšana un sekularizācija.