Ziemas klimats Latvijā

Latvijas klimats

Ziemas klimats Latvijā. Ziemas sezona, ar stabilu vidējās diennakts gaisa temperatūras pazemināšanos zem 0 grādiem, visagrāk, novembra mēneša vidū, iestājas Latvijas ziemeļaustrumu un austrumu daļā, Vidzemes un Alūksnes augstienēs.^[1] Baltijas jūras rietumu piekrastē ziema sākas mēnesi vēlāk — vidēji 18—20. decembrī.^[2] Apmēram divas nedēļas pēc stabilas negatīvas gaisa temperatūras pieturēšanās, pēc vidējiem ilggadīgajiem datiem, teritorijā jau var izveidoties stabila sniega sega, sākas augsnes un grunts sasalšana, aizsalts ūdenskrātuves. Visagrāk ziema sezona beidzas 10. martā Baltijas jūras piekrastes teritorijās, visvēlāk — Alūksnes un Vidzemes augstienēs — 22., 23. martā.

Sezonas ilgums labot šo sadaļu

Ziemas sezonas ilgst vidēji no 80 dienām Baltijas jūras Kurzemes piekrastē līdz 120—130 dienām augstienēs Latvijas austrumu daļā. Vidējā ziemas sezonas gaisa temperatūra ir no –1 grāda Baltijas jūras piekrastē līdz –4 grādiem austrumu daļā un Vidzemes augstienē. Klimatiskās normas periodā (1981.—2010. gads) zemākās diennakts vidējās gaisa temperatūras variē no –2 grādiem Baltijas jūras piekrastē līdz –6 grādiem kontinentālākajā austrumu daļā, bez tam aukstākais laiks pēc vidējiem ilggadīgajiem rādītājiem pieturās februāra mēneša pirmās dekādes baigās — otrās dekādes sākumā. Raksturīga Latvijas klimatiskās ziemas iezīme ir ievērojamas sezonas sākuma un beigu laika novirzes no ilggadīgā vidējā rādītāja atsevišķos gados, kā arī termiskā režīma variācijas.^[3] Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē ziemas sezonā dažkārt norisinās vairākkārtēja vidējās diennakts gaisa temperatūras paaugstināšanās un pazemināšanās virs un zem 0 grādiem, un faktiski stabila termālā ziemas sezona var nesākties. Siltās ziemās (piemēram, pēdējos gados tās ir bijušas 1988./1989., 1989./1990., 1991./1992., 2007./2008. un vissiltākās — 2019./2020. sezonu ziemas)^[4] jūras piekrastē tikai 20—25 dienas ir bijušas ar negatīvu diennakts vidējo gaisa temperatūru, un stabili noturīgi sala apstākļi neiestājās. Savukārt aukstu ziemu laikā (piemēram, 1941./1942., 1984./1985., 1995./1996. sezonās)^[5] pat jūras piekrastē ziemas dienu skaits sasniedz 100 un vairāk. Neskatoties uz samērā mērenajām sezonas vidējām gaisa temperatūrām, diennakts minimālās temperatūras var ievērojami noslīdēt zem 0 grādu atzīmes visā Latvijas teritorijā. Sevišķi bīstami ir ilgstoši sala periodi jeb aukstuma viļņi, kad ilgāku laika periodu pieturas zemas gaisa temperatūras (–25 grādi un zemākas). Aukstuma visapdraudētākie ir augstieņu rajoni un teritorijas, kas atrodas lielākā attālumā no Baltijas jūras un Rīgas līča. Gaisa temperatūra zemāka par –25 grādiem lielākajā Latvijas daļā tiek reģistrēta laikā no decembra beigām līdz marta vidum. Dažkārt Latvijas austrumu daļā šāda zema gaisa temperatūra novērojamas no decembra sākuma līdz pat marta mēneša beigām. Gaisa temperatūru zemāku par –30 grādiem Latvijas austrumu daļā var sasniegt laikā no decembra vidus līdz marta vidum. Baltijas jūras piekrastē šādas zemas temperatūras reģistrētas tikai pašā aukstākajā laikā — no janvāra baigām līdz februāra sākumam. Tomēr jāņem vējā, ka piekrastes rajonos termālo aukstuma efektu pastiprina lielāki vēju ātrumi, kad pie salīdzinoši siltākām gaisa temperatūrā aukstuma sajūtas un apsaldēšanās risks var būt lielāks kā pie zemākām gaisa temperatūrām bezvēja apstākļos.

Temperatūra labot šo sadaļu

Atšķirībā no citām sezonām, tieši ziemas laikā Latvijas teritorijā ir iespējamas lielāka termiskā režīma svārstības gadu no gada. Vidējo kalendāro diennakts gaisa temperatūru standartnovirzes vidējā vērtība (1981.—2010. gads) janvāra un februāra mēnešos ir 5—7 grādi, atsevišķās dienās sasniedzot pat 7—9 grādi. Savukārt mēneša vidējo gaisa temperatūru standartnovirze janvārī un februārī sastāda 3—4 grādi. Iespējamās ievērojamās termiskā režīma variācijas ziemas sezonā labi raksturo daži ekstremāli aukstu un siltu ziemu piemēri. Pēc Latvijas meteoroloģisko staciju novērojumu datiem kopš 20. gadsimta sākuma visaukstākā ir bijusi 1941./1942. gada sezonas ziema, kad stabils sals turējās 4,5 mēnešus. Sniega sega izveidojās austrumu daļā oktobra otrajā dekādē, Rīgā — oktobra trešajā dekādē un, tā kā ziemas laikā atkušņu nebija, saglabājās līdz aprīļa vidum. Ziemas gaitā minimālās gaisa temperatūras sasniedza –30, –36 grādus. Rīgas līcis bija vairāk kā 3 mēnešus klāts ar ledus segu. Ledus biezums sasniedza 80—90 cm. Upes pārklājās ar ledus segu jau novembra pirmajā pusē, un atbrīvojās no tās tikai aprīļa sākumā. Pēc novērojumu stacijas Rīga—Universitāte vēsturiskajiem (kopš 1795. gada) datiem visaukstākā ir bijusi 1798./1799. gada ziemas sezona, kad gandrīz nepārtraukta sala periods ilga no 19. novembra līdz 6. aprīlim, februāra sākumā diennakts vidējā gaisa temperatūra 10 dienas pēc kārtas pieturējās zemāka par –20 grādiem, un 1799. gada 15. februārī diennakts vidējā gaisa temperatūra sasniedza –30,7 °C, kas ir zemākā diennakts vidējā temperatūra Rīgas pilsētā. Savukārt viszemākā līdz šim reģistrētā diennakts vidējā gaisa temperatūra Latvijā bijusi 1978. gada 31. decembrī Latvijas austrumu daļā, Gaujienā diennakts vidējā gaisa temperatūra bija –37,2 °C. Dienā termometra stabiņš šeit nepakāpās augstāk par –31,5 °C, bet naktī noslīdēja līdz –42,7 °C.^[6]

Vissiltākās ziemas Latvijas teritorijā kopš 20. gadsimta 20. gadiem ir bijušas 1924./1925., 2007./2008. un 2019./2020. gada ziemas. Vidējā gaisa temperatūra decembra—februāra mēnesī 2007./2008. gada ziemā Latvijas teritorijā bija +0,8 °C, kas par apmēram 4 grādiem pārsniedz klimatiskās normas rādītāju, un stabils ilgstoša sala periods neiestājās pat Latvijas austrumu daļā. Tomēr arī šajā siltajā ziemas sezonā janvāra pirmajā dekādē īslaicīgi valdīja auksts laiks, bet pārējā perioda vidējās gaisa temperatūras bija augstākas par normu un lielākoties pozitīvas. Pēc novērojumu stacijas Rīga—Universitāte vēsturiskajiem datiem vissiltākā ziemas sezona bijusi 1823./1824. gadā, kad visu ziemu sezonu pārsvarā valdīja pozitīvas gaisa temperatūras, bet nepārtraukts periods ar negatīvu gaisa temperatūru garums nepārsniedza 5 dienas.

Ziemā pakāpeniski, līdz ar negatīvajām gaisa temperatūrām, sasalst grunts. Vislielākais vidējais grunts sasaluma dziļums tiek novērots februāra mēnesī, ka Latvijas austrumu daļā tas ir vidēji 40—70 cm, Baltijas jūras piekrastē 20—30 cm. Reti, apmēram reizi 100 gados Latvijas teritorijā ziemā grunts sasaluma dziļums var sasniegt 120—135 cm. 1972. gada martā Dagdā reģistrētais grunts sasaluma dziļums sasniedza 150 cm.

Līdzās ilgstošiem aukstuma viļņu periodiem, viena no bīstamām parādībām Latvijas ziemas sezonā ir kailsals. Situācija, kad gaisa temperatūra īsāku vai ilgāku laiku pieturas zema, un sniega segas nav vai tās biezums ir neliels (kailsals), Latvijas teritorijā var iestāties gandrīz katru gadu. 21. gadsimtā ilgstošākie kailsala apstākļi tika novēroti 2002. gada decembrī, kad gandrīz mēnesi ar nelieliem pārtraukumiem lielā teritorijas daļā valdīja zemas gaisa temperatūras (līdz –10, –20 grādiem), un sniega segas biezums bija tikai daži centimetri. Līdzīgi laika apstākļi pieturējās arī 2006. gada janvārī un februārī, kad Latvijas austrumu daļā naktīs gaisa temperatūra noslīdēja līdz –20, –30 grādiem, un sniega segas biezums bija niecīgs. Dažkārt kailsala apstākļi var skart tikai daļu no Latvijas teritorijas. Tā tas bija 2011. gada februāra otrajā pusē, kad visā Latvijas teritorijā pus mēnesi pieturējās zemas gaisa temperatūras (līdz pat –20, –25 grādiem). Šajā periodā Latvijas austrumu daļu klāja bieza sniega sega, kas Alūksnē sasniedza pat 50 cm biezumu, kamēr Latvijas rietumu daļā pie zemām gaisa temperatūrām sniega segas biezums bija vien 1—2 cm. Arī 2012. gadā janvāra beigās un februāra sākumā apmēram divu nedēļu garumā pieturoties minimālajām diennakts gaisa temperatūrām līdz –20, –30 grādiem Latvijas rietumu daļā sniega segas biezums bija tikai 2—5 cm, bet Latgales augstienē tā biezums šajos bargajos laika apstākļos sasniedza 30 cm.

Raksturīga Latvijas ziemas iezīme ir atkusnis, parādība, kad laikā ar stabilu diennakts gaisa temperatūru zem 0 grādiem, īsāku vai garāku laika periodu pieturas pozitīvas gaisa temperatūras, kas nereti izraisa sniega segas samazināšanos un augsnes virskārtas atkušanu. Gandrīz katru gadu ziemas periodā vienu vai 3—5 reizes no dažām dienām līdz vienai nedēļai gaisa temperatūra pieturās pozitīva Baltijas jūras piekrastē. Latvijas austrumu daļā atkusnis ir salīdzinoši retāka parādība, apmēram katru trešo gadu pēc ilggadīgajiem statiskākajiem rādītājiem noturīga sala periods šeit var pieturēties bez atkušņu periodiem. Tomēr klimata pasiltināšanās rezultātā, kad straujākas gaisa temperatūras izmaiņas tiek novērotas tieši aukstajā gada laikā, atkušņi kļūst biežāka parādība arī Latvijas austrumu daļā. Bez tam ilgāki kļūst arī atkušņu periodu ilgumu, kas var ilgt pat līdz divām nedēļām visā Latvijas teritorijā.

Vējš labot šo sadaļu

Ziemā valdošie ir dienvidu kvadranta vēji (dienvidaustrumu, dienvidu, dienvidrietumu) ar vidējo vēja ātrumu 3—4 m/s iekšzemes teritorijās un 4-6 m/s Baltija jūras piekrastē. Dažkārt ziemas periodā maksimālās vēja brāzmas visā Latvijas teritorijā var sasniegt ātrumu 30—40 m/s. Lai gan vētrains laiks raksturīgs lielākoties rudens periodam, arī ziemā tā nav retums. Viena no spēcīgākajām ziemas vētrām Latvija piedzīvoja 2005. gada 8. — 9. janvārī, kad vēja ātrums brāzmās sasniedza 40 m/s, bet vidējais vēja ātrums 10 minūšu laikā bija lielāks par 20 m/s.^[7]

Ziemas periodā ir samazināts saules spīdēšanas ilgums, ko ietekmē gan astronomiskie faktori, gan palielinātais mākoņu daudzums. Laikā no novembra līdz janvārim vidējais kopējo mākoņu diennakts daudzums ir 8—9 balles, februārī 7—8 balles, bet martā 6—7 balles. No novembra līdz janvārim visā Latvijas teritorijā ir lielākais dienu skaits bez saules, 15—24 dienas mēnesī. Ziemas sākumā dienās ar sauli tā spīd līdz vidēji līdz 3 stundām, decembra beigās — tikai vidēji 2 stundas. Ziemas beigās, martā, saule spīd jau vidēji 22—24 dienas mēnesī, un tās vidējais spīdēšanas ilgums dienā ir 6—7 stundas dienā.

Nokrišņi labot šo sadaļu

Ziemā nokrišņi vidēji izkrīt reizi 1,5 dienās ziemas sākumā un reizi 2—2,5 dienās ziemas beigās. Kopējais nokrišņu daudzums mainās no vidēji 40—70 mm mēnesī ziemas sākumā līdz 35 mm ziemas beigās. Kopumā sezonas trīs mēnešu (decembri—februāris) kopējais nokrišņu daudzums Latvijas teritorijā ir ap 140 mm, un tas klimatiskās normas periodā (1981.—2010. gads) svārstās no 105 mm valsts vidienē līdz 170 mm rietumu daļā. Ar nokrišņiem visbagātākie ziemas trīs mēneši ir bijuši 2011./2012. gada sezonā, kad vidēji Latvijā izkrita ap 210 mm nokrišņu. Savukārt nokrišņiem visnabadzīgākā ir bijusi 1946./1947. gada ziemas sezona, kad vidējais nokrišņu daudzums trijos ziemas mēnešos ir bijis tikai nedaudz virs 40 mm. Ziemā ir samazināta nokrišņu intensitāte. Dienā ar nokrišņiem vidēji izkrīt 2—4 mm nokrišņu, bet novērotais diennakts maksimālais nokrišņu daudzums visbiežāk ir 20—30 mm diennaktī. Dažkārt ziemas sezonas sākumā un beigās diennakts maksimālais nokrišņu daudzums var sasniegt 70 mm, bet ziemas sezonas vidū 50 mm diennaktī. 2009. gada 16. — 17. decembrī intensīvi sniga Kurzemes ziemeļu daļā ar maksimumu Kolkā. Kolkas novērojumu stacijā nepilnu divu diennakšu sniega nokrišņu daudzums bija ap 80 mm. Ziemas sākumā apmēram 50% no visiem nokrišņiem izkrīt sniega veidā, ziemas vidū sniega nokrišņu ir vairāk par 80% Latvijas austrumu daļā un 60—70% Baltijas jūras piekrastē. Negatīvo gaisa temperatūru ietekmē izkrītot un uzkrājoties cietajiem nokrišņiem, veidojas sniega sega, ko nereti uzskata par ziemas raksturīgāko pazīmi.

Izkrītot sniegam pie pastiprinātiem vēja ātrumiem (parasti 6—10 m/s), atsevišķās dienās tiek novērots putenis. Dažkārt nesablīvējies sniegs vēja darbības rezultātā tiek pūsts un nedaudz pacelts no zemes virsmas, veidojas zemais putenis un sniegvilksnis. Pēc ilggadīgajiem novērojumu datiem (1945. — 2010. gads) ziemas sezonā visbiežāk, vidēji 20—24 dienas, putenis un sniegvilksnis ir Latvijas augstieņu rajonos un kontinentālākajā ziemeļu daļā. Viduslatvijas zemienē putenis ir visretāk, vidēji 10—13 dienas sezonā, kas ir saistīts ar samazinātiem vēju ātrumiem. Arī Baltijas jūras piekrastē dienu skaits ar puteni ir samazināts (vidēji 15—16 dienas sezonā), ko savukārt var izskaidrot ar retāku sniega nokrišņu izkrišanu un biežākiem atkušņiem. Pie labvēlīgiem apstākļiem sezonā putenis var pūst 50—60 dienas, un tā maksimālais ilgums līdz pat divām diennaktīm. Tā 1953. gada sākumā Stendē tika reģistrēts putenis 59 stundas bez pārtraukuma. Pēdējās desmitgadēs līdz ar ziemas sezonas pasiltināšanos un sniega nokrišņu samazināšanos, arī puteņi kļūst retākas parādības. Visbiežāk putenis tiek reģistrēts janvāra un februāra mēnešos, taču dažkārt tas tiek novērots līdz ar sniega izkrišanu jau oktobrī un pat vēl maija mēnesī.

Citas parādības labot šo sadaļu

Zemās gaisa temperatūras un paaugstinātais mitrums ziemā ir labvēlīgi nosacījumi vienai no skaistākajām ziemas sezonas parādībām, sarmai. Visbiežāk sarma veidojas Austrumlatvijas augstieņu rajonos, kur tā vidēji ir 20 un vairāk dienas sezonā, dažkārt pat 50—60 dienas. Ievērojami retāk, tikai vidēji 5—6 dienas sezonā, sarmu var vērot Baltijas jūras piekrastē. Lai gan sarmas nogulumi uz kokiem un vadiem ir vizuāli skaista parādība, nogulumiem sasniedzot ievērojamu biezumu, līdzīgi kā apledojums, tā var būt bīstama. Viens no biezākajiem sarmas nogulumiem reģistrēts 1953. gada decembrī Gaiziņkalnā, un tas sasniedzis 84 mm.^[8]

Bīstama ziemas sezonas parādība ir apledojums, kas var izveidoties kā uz zemes, tā arī uz priekšmetiem, koku zariem un vadiem. Apledojums visvairāk tiek novērots decembrī un janvārī, kad tas vidēji ir no 1 dienas Baltijas jūras piekrastē līdz 4 dienām mēnesī Latgales augstienē. Dažkārt Latvijas austrumu daļā pat līdz 50 dienām sezonā var būt ar apledojumu. Savukārt rietumos, Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē, maksimāli tiek reģistrētas 10—15 dienas ar apledojumu atsevišķās ziemas sezonās. 1953. gada 2. janvārī Rēzeknē sarmas un apledojuma nogulumu biezums sasniedza pat 138 mm. Viena no pēdējo gadu dramatiskākajām situācijām izveidojās 2010./2011. gada ziemas sezonā, kad atkalas, apledojuma un biezās sniega segas izveidošanās rezultātā tika liekti un lauzti koku zari un pat veseli koki, un nodarīti ievērojami bojājumu elektropārvades līnijā, īpaši Latvijas austrumu daļā. Šo ziemas bīstamo dabas parādību elektroapgāde tika traucēta desmitiem tūkstošu mājsaimniecībām, 40 novados izsludināta ārkārtas situācija.

Ziemas sākumā (novembrī un decembrī) ievērojam biežāk kā citā gada laikā miglas veidojas lielā daļā Latvijas teritorijas. Latgales augstienē ziemas sākumā miglas vidēji ir katru 3—4 dienu, Kursas augstienē — katru 4—5 dienu.

Lai gan reta, tomēr iespējama parādība ziemas sezonā ir pērkona negaiss, kas ilggadīgajā laika periodā ir reģistrēts faktiski visā Latvijas teritorijā un visos ziemās mēnešos. Pērkona negaiss ziemas periodā maksimāli gan tiek novērots ne biežāk kā reizi mēnesī.