Šis raksts ir par virsnieku. Par citu personu ar šādu uzvārdu skatīt rakstu Kalniņš.

Voldemārs Kalniņš jeb Valdemārs Kalniņš[1] (1896—1942) bija latviešu strēlnieku, vēlāk Latvijas armijas virsnieks. Latvijas Robežsargu brigādes štāba priekšnieks (1934-1940). 1941. gadā apcietināts un deportēts uz PSRS, kur gājis bojā.

Voldemārs Kalniņš
Latvijas armijas virsnieka uniformā
Latvijas armijas virsnieka uniformā
Personīgā informācija
Dzimis 1896. gada 18. februārī
Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1942. gada 13. jūnijā (46 gadi)
Vjatlags, Karogs: Padomju Savienība PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe
pulkvedis
Dienesta laiks 1915 — 1917
1918 — 1940
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1896. gada 18. februārī Rīgā strādnieka Jāņa Kalniņa ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas tirdzniecības skolā. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma viņu 1915. gadā iesauca Krievijas impērijas armijas Izmailas gvardes pulkā, bet decembrī pārcēla uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu, piedalījās Ķekavas kaujās 1916. gada martā. 1916. gada oktobrī viņš beidza mācības Kazaņas 1. praporščiku skolā, kā 1. Daugavgrīvas LSP Kolta ložmetēju komandas priekšnieka palīgs podporučiks Kalniņš 1917. gada septembrī piedalījās Rīgas aizstāvēšanas kaujās.

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada 20. novembrī viņš iestājās Latvijas armijā, Atsevišķā bataljona sastāvā piedalījās Latvijas brīvības cīņu kaujās pie Skrundas, Lēnu muižas un Saldus. Pēc armijas reorganizācijas viņu iecēla par 9. Rēzeknes kājnieku pulka rotas komandieri. Pārdaugavas atbrīvošanas operācijas gaitā 1919. gada 15. oktobrī Kalniņa komandētā rota forsēja Daugavu un piedalījās Bolderājas ieņemšanā, 1919. gada 8. novembrī viņu paaugstināja par kapteini. 1920. gada sākumā kapteini Kalniņu iecēla par Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas komandantu, vēlāk par mācību bataljona komandiera palīgu. 1922. gadā viņš bija Tehniskās divīzijas štābu operatīvais adjutants. 1924. gadā viņš beidza virsnieku kursus un tika iecelts par Elektrotehniskā diviziona instruktoru rotas komandieri. Vēlāk viņš bija Robežsargu bataljona komandieris, 1933. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, 1937. gadā par pulkvedi un Robežsargu brigādes štāba priekšnieku. Saimniekoja savā jaunsaimniecībā Dobeles pagasta Plepju muižā.

Pēc Latvijas okupācijas un ģenerāļa Bolšteina pašnāvības pulkvedi Voldemāru Kalniņu 21. jūnijā iecēla par Robežsargu brigādes komandieri, bet jūlija beigās atbrīvoja no pienākumu pildīšanas un 1940. gada 11. decembrī atvaļināja no militārā dienesta. 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā Kalniņu Rīgā apcietināja un deportēja uz Vjatlaga nometni. Miris 1942. gada 13. vai 14. jūnijā nometnes 7. lagpunktā.[1][2]

  1. 1,0 1,1 lkok.com
  2. Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956 Sastādītāji Heinrihs Strods, Vladimirs Veremjevs. Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2006