Varibuls
Varibuls (latīņu: Waribule) bija Tālavas valdnieka Tālivalža dēls, kas no 1214./1215. gada kā bīskapa Alberta vasalis valdīja tēva zemēs, kas 1224. gadā tika sadalītas starp Livonijas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni. Iespējams, ka Varibuls bijis Burtnieku pilsnovada valdnieks.
Vārda cilme labot šo sadaļu
Pēc E. Bleses uzskata personvārda Varibuls pamatā esot divu vārdu savienojums ("vara" + "bulis"), un tas apzīmējot cilvēku, kas savas varas dēļ bulst, t.i., kļūst liels, iedomīgs (bult - “piepampt”, “piepūsties”).[1]
Līdzīgs vārds ir bijis Tālavas kungam Vargribim, kas 1219. gadā kopā ar Meluku pārvērta postažā Pleskavas zemi (Indriķa hronikas XXIII, 5) un 1223. gadā izsiroja Ugauniju (XXVI, 12). Iespējams, ka abi pieminētie tālavieši arī ir bijuši Tālivalža dēli, kas pēc tēva nāves valdījuši sadalītajā Tālavā.
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
1213. gada pavasarī leiši iebruka Tālavā un postīdami nonāca līdz Trikātai, kur saņēma gūstā šīs novada valdnieku Tālivaldi un viņa dēlu Varibulu (latīņu: in Tricatuam Thalibaldum, seniorem illius provincie, cepe runt et Waribule d filium ipsius). Dabūjis to zināt, Tālivalža otrs dēls Rameka sapulcināja latviešus un kopā ar Cēsu zobenbrāļiem dzinās leišiem pakaļ, pie kam Tālivaldim laimējās izbēgt no gūsta (Indriķa hronika XVII, 2). Tā kā hronika vēlāk vairs nekad nepiemin Varibulu, tad ir iespējams, ka leiši viņu nogalināja, lai atriebtos par Tālivalža bēgšanu.[2] 1214. gadā Tālivalža dēls Rameka kopā ar vārdos nenosauktajiem brāļiem Frēdelandes pilī Turaidā noslēdza līgumu ar bīskapa Alberta vietnieku Raceburgas bīskapu Filipu par pāriešanu katoļticībā un labprātīgi kļuva par Livonijas bīskapa vasaļiem.
Tomēr iespējams, ka Varibuls ir vārdā nenosauktais Druvvalža brālis no Burtniekiem,[3] kas krita kaujā pret sāmsaliešiem 1220. gadā.
1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā pieminēts vienīgi viņa vecākā brāļa Ramekas vārds, kura zemes atradās Tālavas ziemeļu daļā pie Gaujas upes. Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi, vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. 1211.-1213. gadā un 1214. gadā Tālavā apmetās no Pleskavas padzītais kņazs Vladimirs Mstislavičs, kas bija Tālavas feodālais seniors un pats pārņēma valsts virsvadību. Domājams, ka pēc viņa atkārtotās padzīšanas no Tālavas virsvadību ieguva Tālivalža dēli Rameka, Drivinalds un Varibuls, kas 1214. gadā kļuva par Livonijas bīskapa Alberta vasaļiem, pretī saņemot savus pilsnovadus kā lēni.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Indriķa hronikas komentārs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. martā. Skatīts: 2015. gada 25. septembrī.
- ↑ Švābe, A. Tālava. Grām: Švābe, A. Straumes un avoti. III sējums. Sakārtojusi L. Švābe. Arhivēts 2015. gada 24. novembrī, Wayback Machine vietnē. Lincoln (Nebraska): Pilskalns, 1965. 393 lpp.>179.-210.lpp.
- ↑ Indriķa hronika XXIII, 9: Bet leti, kas sekoja ap ciemu, sastapa dažus bēgļus, dzenāja viņus šurp un turp, nogalināja, aizdzina viņu zirgus, atņēma viņiem kara laupījumu un atgriezās kaujas vietā; viņi dabūja zirgus, drēbes un daudz laupījuma, bet gūstekņus ar sievietēm un bērniem atdeva atpakaļ [255.lpp.] jerviešiem. Zirgus un visu pārējo laupījumu vācieši ar letiem sadalīja savā starpā līdzīgās daļās un slavēja to Kungu, kas ar nedaudzu rokām bija panācis tik spožu uzvaru pār pagāniem. Nogalināto kaujas laukā bija ap piecsimt, un daudz citu vēl bija krituši laukos, uz ceļiem un citur. Bet no mūsējiem bija krituši divi un divi no letiem - Rūsiņa brālis un Drunvalda brālis no Burtnieku ezera