Varšavas Robinsoni Krūzo
Varšavas Robinsoni Krūzo bija poļi un ebreji, kuri pēc 1944. gada Varšavas sacelšanās beigām un tai sekojošās Varšavas iznīcināšanas, ko veica nacistiskā Vācija, nolēma palikt un slēpties vācu okupētās pilsētas drupās. Tas norisinājās trīsarpus mēnešus, no 1944. gada 2. oktobra līdz Sarkanās armijas ienākšanai 1945. gada 17. janvārī.
Slēpšanās iemesli labot šo sadaļu
Kapitulācijas līgums starp poļu un vācu spēkiem noteica, ka nemiernieki ir jāuzskata par karagūstekņiem. Pilsētas civiliedzīvotāji bija jāpārvieto uz nometnēm un pēc tam jāatbrīvo.[1] Lai gan līgums neparedzēja atšķirīgu attieksmi pret iedzīvotājiem, kuri bija etniskie ebreji, daudzi baidījās, ka līgums viņu gadījumā netiks ievērots. Faktiski nacisti veica "medicīnisko pārbaudi" Pruškovas internēto nometnē, lai atrastu ebrejus Varšavas bēgļu vidū.[2] Tā rezultātā liela daļa ebreju, kas vēl bija Varšavā sacelšanās laikā, nolēma slēpties Varšavas drupās, nevis pievienoties civiliedzīvotājiem, kuri atstāja pilsētu. Izvēle pievienoties bēgļiem vai slēpties bieži vien bija atkarīga no tā, vai konkrēta persona izskatījās līdzīga āriešiem, un varētu tikt pieņemta par ne-ebreju.[3] Arī ievērojams skaits ne-ebreju poļu neuzticējās vāciešiem un nolēma pilsētu nepamest. Daudzi ievainotie poļu karavīri sacelšanās laikā nespēja laikus evakuēties. Citiem izvēli palikt noteica izmisuma un bezcerības sajūta, ko radīja sacelšanās krišana; vismaz sākotnēji viņiem vienkārši nebija motivācijas doties prom.[3]
Slēpšanās periods ilga trīsarpus mēnešus no sacelšanās kapitulācijas dienas, 1944. gada 2. oktobra, līdz Sarkanās armijas ienākšanai 1945. gada 17. janvārī. Cilvēki dzīvoja māju drupās, pagrabos un bunkuros, kas bija savlaicīgi sagatavoti. Viņi dzīvoja ārkārtīgi grūtos apstākļos, kamēr pilsēta ap viņiem tika iznīcināta. Dažiem izdevās izbēgt no Varšavas, daudzus sagūstīja un nogalināja vācieši, bet citi izdzīvoja līdz vācu karaspēka izvešanai.
Aplēses par paslēpušos cilvēku skaitu svārstās no vairākiem simtiem līdz aptuveni diviem tūkstošiem.[3] Lielākā daļa Robinsonu gāja bojā kara laikā, informācija par viņu apstākļiem nāk no tiem, kas izdzīvoja. Lielākā grupa sastāvēja no aptuveni 36 cilvēkiem. Šo grupu vadīja divi ārsti. Robinsonu vidū bija arī ebreju kaujas organizācijas Żydowska Organizacja Bojowa Varšavas geto kaujinieku grupa, kurai novembra vidū izdevās pamest izpostīto pilsētu.
Nosaukuma rašanās labot šo sadaļu
Nosaukums "Robinsoni Krūzo" vai "Robinsoni", kas apzīmēja Varšavas drupās paslēpušos cilvēkus, parādījās gandrīz nekavējoties. Nosaukums radās, atsaucoties uz tēlu Daniela Defo romānā "Robinsons Krūzo". Šo nosaukumu lietoja daudzos tā laika un vēlākajos literāros darbos, memuāros, laikrakstos un filmās. To lietoja gan rakstnieki, gan paši "Robinsoni".
Slavenākais no "Robinsoniem" bija Polijas ebreju pianists un komponists Vladislavs Špīlmans, pēc kura autobiogrāfiskās grāmatas tika uzņemtas filmas Miasto nieujarzmione (1950)[4] un "Pianists" (2002).
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Agreement for the Cessation of Hostilities in Warsaw (Capitulation Document)». warsawuprising.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 29. janvārī. Skatīts: 2022. gada 3. aprīlī.
- ↑ Gunnar Paulsson. Secret city. The Hidden Jews of Warsaw. 1940–1945. Yale University Press, 2002. 190. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Barbara Engelking, Libionka, Dariusz. Żydzi w Powstańczej Warszawie. Stowarzyszenie Centrum Badań nad Zagładą Żydów, 2009. 260–293. lpp. ISBN 978-83-926831-1-7.
- ↑ Marek Haltof. The Warsaw Robinson, 2015. gada 2. februāris. ISBN 9781442244726.
Ārējās saites labot šo sadaļu
- Maciej Kledzik. «W gruzach stolicy. Robinsonowie». Rzeczpospolita, 2002. gada 1. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 28. septembris. Skatīts: 2011. gada 15. jūlijs.