8. armija (Vācijas Impērija)
Vācijas Impērijas 8. armija (vācu: 8. Armee), saīsināti A.O.K. 8 (Armeeoberkommando 8) bija militārā formācija Vācijas Impērijas karaspēka sastāvā Pirmā pasaules kara laikā (1914—1918).
 8. armijas parāde pēc Rīgas ieņemšanas (1917) | |
| Valsts |
Vācijas Impērija .svg){kind=small} |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1914. gada 2. augusts — 1919. gada 21. janvāris |
| Karaspēka veids | Armija |
| Militārās operācijas |
Pirmais pasaules karš Austrumu Fronte |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Maksimiliāns fon Pritvics Hugo fon Katens |
Kaujas ceļš labot šo sadaļu
Armijas vadība izveidota Pozenes pilsētā pēc vispārējās mobilizācijas izziņošanas 1914. gada 2. augustā, bet jau 8. augustā pārcelta uz Marienburgas pilsētu ar uzdevumu aizsargāt Austrumprūsijas teritoriju pret Krievijas impērijas armijas iebrukumu. Pēc zaudētās 19.—20. augusta Gumbinenes kaujas 8. armija atkāpās aiz Vislas, pēc tam pārgāja uzbrukumā un uzvarēja krievus Tannenbergas kaujā 26.—30. augustā un Pirmajā Mazūru ezeru kaujā 6.—14. septembrī.
1915. gada pavasarī 8. armija, pārdēvēta par Nemunas armiju (Njemenarmee) Kurzemes ofensīvas laikā iebruka Lietuvā, pēc tam Kurzemē un Zemgalē. Armijas štābs tika pārcelts no Tilzītes uz Šauļiem, decembrī tai atgrieza 8. armijas nosaukumu. 1916. gada 1. aprīlī armijas vadību pārcēla uz Jelgavu, bet 1917. gada 15. septembrī uz Rīgu, kur tā atradās līdz pat 1918. gada 31. decembrim.
Armijas sastāvs labot šo sadaļu
- 1. armijas korpuss (I. Armee-Korps)
- 17. armijas korpuss (XVII. Armee-Korps)
- 20. armijas korpuss (XX. Armee-Korps)
- 1. rezerves korpuss (I. Reserve-Korps)
- 3. rezerves divīzija (3. Reserve-Division)
- 1. kavalērijas divīzija (1. Kavallerie-Division)
Virspavēlnieki labot šo sadaļu
Vācijas 8. armijas virspavēlnieki (Oberbefehlshaber) bija šādi ģenerāļi:
-
Vācijas Impērijas armijas štāba standarts -
Maksimiliāns fon Pritvics (Prittwitz, no 1914. gada 2. augusta) -
Pauls fon Hindenburgs (no 1914. gada 22. augusta) -
Rihards fon Šuberts (no 1914. gada 18. septembra) -
Hermanis fon Fransuā (François, no 1914. gada 8. oktobra) -
Otto fon Belovs (no 1914. gada 7. novembra) -
Maksis fon Fabeks (no 1916. gada 3. oktobra) -
Bruno fon Mudra (no 1916. gada 22. oktobra) -
Frīdrihs fon Šolcs (Scholtz, no 1917. gada 2. janvāra) -
Oskars fon Itjē (Hutier, no 1917. gada 22. aprīļa) -
Ginters fon Kirhbahs (Kirchbach, no 1917. gada 12. decembra) -
Hugo von Katens (Kathen, no 1918. gada 31. jūlija)
_von_Nicola_Perscheid_(cropped).jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
Pēc Baltijas ieņemšanas labot šo sadaļu
Operācijas "Dūres sitiens" laikā 8. armija ieņēma visu Baltiju un no 1918. gada 16. marta trīs īpašo uzdevumu ģenerālkomandas veica ieņemto provinču pārvaldi:
- agrākās Igaunijas guberņas pārvaldei no Ziemeļu korpusa (Nordkorps) tika izveidota Ģenerālkomanda 68 (Generalkommando z.b.V. 68, štābs Tallinā), ko vadīja ģenerālleitnants Ādolfs fon Zekendorfs (Seckendorff), kas vielaicīgi bija Igaunijas militārais gubernators Tallinā. Narvas apkārtnē izvietojās 205. divīzija (205. J.D.).
- agrākās Vidzemes guberņas ziemeļu daļas pārvaldi nodrošināja no Jelgavas armiju grupas izveidotā Ģenerālkomanda 60 (Generalkommando z.b.V. 60, štābs Tartu), ko vadīja ģenerālleitnants Ludvigs fon Eštorfs (Estorff). No 1918. gada 17. decembra viņš bija arī 8. armijas un visu Baltijā izvietotā karaspēka pavēlnieka vietnieks. Pērnavā atradās 19. divīzijas (19. L.D.), bet Valkā 9. brigādes (9. L.Br.) un Tērbatā 17. brigādes (17. K.Br.) štābs.
- agrākās Vidzemes guberņas dienvidu daļas pārvaldi nodrošināja Ģenerālkomanda 67 (Generalkommando z.b.V. 67, štābs Daugavpils cietoksnī), ko vadīja ģenerālleitnants Reinhards fon Šefers-Bojadels (Scheffer-Boyadel). Cēsīs atradās 17. divīzijas (17. L.D.), Daugavpilī 23. divīzijas (23. L.D.) bet Adamovas muižā 13. brigādes (13. K.Br.) štābs.
-
Vācijas Impērijas ģenerālkomandas štāba standarts -
Reinhards fon Šefers-Bojadels, 67. ģenerālkomandas komandieris Daugavpilī -
Ludvigs fon Eštorfs, 60. ģenerālkomandas komandieris Tartu -
Ādolfs fon Zekendorfs, 68. ģenerālkomandas komandieris Tallinā -
Vācijas Impērijas divīzijas štāba standarts
.jpg)
Atkāpšanās no Baltijas labot šo sadaļu
Pēc Novembra revolūcijas Vācijā Padomju Krievijas 7. armija un Rietumu armija sāka uzbrukumu sabrūkošās Vācijas 8. armijas vienībām, kas atkāpās bez ievērojamas pretestības izrādīšanas. 25. novembrī 7. armija ieņēma Pleskavu, 28. novembrī Narvu un 1. decembrī Rēzekni.
1918. gada 8. decembrī Rietumu armijas sastāvā tika izveidota Latvijas armijas grupa, kas 9. decembrī ieņēma Daugavpili, 18. decembrī Valku, 22. decembrī Valmieru, 23. decembrī Cēsis un pietuvojās Rīgai.[1] 1919. gada 1. janvārī vācu 8. armija pameta Rīgu. Lai aizsargātu Austrumprūsijas pierobežu reģionus no iespējamā Padomju Latvijas armijas (PLA) uzbrukuma, Liepājā esošajam Vācijas armijas garnizonam pievienoja no brīvprātīgajiem izveidoto Dzelzsdivīziju. Visus šos spēkus 1919. gada 1. februārī apvienoja 6. rezerves korpusā, par kura komandieri iecēla Liepājas militāro gubernatoru fon der Golcu.[2]
Literatūra labot šo sadaļu
- Hermann Cron. Geschichte des Deutschen Heeres im Weltkriege 1914–1918. Siegismund, Berlin 1937 (=Geschichte der Königlich Preußischen Armee und des Deutschen Reichsheeres 5).
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «1919. gada Latvijā. 1969». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 25. novembrī. Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «1919. gads Latvijā. 1969». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 25. novembrī. Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.