Uldis Žagata

Uldis Žagata (1928. gada 17. marts — 2015. gada 17. jūnijs) bija latviešu horeogrāfs un dejas pedagogs, latviešu folkbaleta izveidotājs un viens no spilgtākajiem šī žanra baletmeistariem. Vairākkārtējs Deju svētku virsvadītājs. Bijis LVU tautas deju ansambļa "Dancis" un valsts deju ansambļa "Daile" mākslinieciskais vadītājs.[1]

Uldis Žagata
Personīgā informācija
Dzimis 1928. gada 17. martā
Valsts karogs: Latvija Jeru pagasts, Latvija
Miris 2015. gada 17. jūnijā (87 gadi)
Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Nodarbošanās horeogrāfs, dejas pedagogs
Dzīvesbiedre Aina
Bērni Daina, Gunta

BiogrāfijaLabot

Uldis Žagata piedzima 1928. gada 17. martā Jeru pagasta "Pērlēs" zemnieku ģimenē.[1] "Jaunībā spēlēju vijoli, akordeonu… Kā jau laukos – paši spēlē, paši dejo, paši raud. Sapņos nebija domas kļūt par dejotāju," -- stastīja Žagata[2].

Darba meklējumos vecāki 1937. gadā devās uz Rīgu. Tēvs Viļums prata kurpnieka amatu un iekārtoja nelielu darbnīcu, māte Marija audzināja Uldi un jaunāko brāli Ēriku un piepelnījās ar šūšanu[3].

U. Žagata mācījās Rīgas 48. pamatskolā vienā klasē ar aktrisi Viju Artmani, kas, gatavodamās stāties Dailes teātra studijā, mudināja uz to arī Uldi. Bet smagie kara gadi spieda meklēt papildus iztikas līdzekļus un pēc skolas beigšanas 1944. gadā viņš iestājies Rīgas Valsts tehnikumā, lai kļūtu par mehāniķi-atslēdznieku[3]. Viņa drauga Egila Šāvēja tēvocis strādāja Operā. "Tiku statistos, uzreiz varēja dabūt darba apliecību, aizmuku no karadienesta."[2]

Baleta premjers Jānis Grauds pamanīja cītīgo puisi un ieteica mācīties teātra baleta studijā (kopš 1948. gada Rīgas Horeogrāfijas skolā). U. Žagata mācījās (1944–52) pie no Maskavas atbraukušā jauna pedagoga Valentīna Bļinova t. s. zvaigžņu klasē kopā ar Māri Liepu, Haraldu Ritenbergu, Artūru Ēķi un Alfrēdu Spuru[3]. Viņš pabeidza izglītību 1952. gadā.[2]

U. Žagata visai drīz no baleta mākslinieka kļuva par Latvijas Operas un baleta teātra solistu (1948–68), izcilu raksturlomu atveidotāju[3]. Jevgēņijs Čanga, Helēna Tangijeva-Birzniece, Aleksandrs Lembergs savos baletos atradīja lomas Žagatam, bet viņš redzēja, ka klasiķis no viņa nesanāks. "Pārgāju uz raksturdejām un iepazinos ar Aiju Baumani, ar kuru kopā apbraukājām pasauli."[2]

1963. gadā baletmeistare Helēna Tangijeva-Birzniece iestudēja Sergeja Balasanjana baletu “Šakuntala”, kas veidots pēc indiešu dzejnieka Kālidāsa (कालिदास, Kālidāsa) arba motīviem, un par savu asistentu uzaicināja U. Žagatu. Tā bija viņa pirmā baletmeistara skola – strādāt kopā ar izcilo baletmeistari un pieaicinātajiem indiešu horeogrāfiem, pilnveidot libretu, apgūt dejas valodas daudzveidīgās iespējas.[3]

Tieši Helēna Tangijeva-Birzniece iedrošināja Žagatu vadīt universitātes “Danci”, kad daudzi teica – "kur bāz savu degunu pēc Sūnas, kas kolektīvu bija padarījis ļoti spožu!"[2]

Tautas dejaLabot

1951. gadā Žagata sāka vadīt deju kolektīvu Baldones kultūras namā, bet mazliet vēlāk — Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, [1] ar tās dejotājiem iegūstot mazo zelta medaļu republikas pašdarbības kolektīvu festivālā.[3] Tajā laikā radās viņa pirmās tautas deju horeogrāfijas – “Bāleliņi” (Gunāra Ordelovska mūzika), “Svētku deja” un “Viens par daudz" (abām Daiņa Zaķa mūzika).[3]

Pēckara gados latviešu deja kļuva arvien pieprasītāka dažādos koncertbraucienos ārpus Latvijas. Tautas deju izpildītāji piedalījās starptautiskajos Jaunatnes un studentu festivālos Budapeštā, Varšavā, bet par īpašu notikumu izvērtās gatavošanās Bukarestes festivālam 1953. gadā. Pārstāvēt LPSR šajā starptautiskajā forumā tika izraudzīts neparasts “klasiski-tautisks” dejotāju sastāvs – baleta solisti Ināra Gintere, Palmīra Ziediņa, H. Ritenbergs un U. Žagata. Ar viņiem strādāja baletmeistare H. Tangijeva-Birzniece, iestudējot “Rucavieti” un “Diždanci” (Marģera Zariņa un G. Ordelovska muzikālā apdare).[3]

U. Žagata, vērojot dejotāju uzstāšanos šādos mākslas festivālos, pamanīja, ka ļoti liela konkurence ir dejotāju grupām, bet solistu ir ļoti maz un solodeju repertuāra tikpat kā nebija Latvijā. Viņš sāka duetam ar savu brīnišķīgu latviešu dejas partneri – toreizējo baleta solisti Aiju Baumani – sacerēt jaunas dejas. Radās “Svētku deja”, “Raibie cimdi”, “Jautrais pagrieziens” (visām D. Zaķa mūzika). Viņi bija pirmie, kas parādīja daudzās pasaules valstīs latviešu tautas dejas, īpaši pāru dejas milzīgās iespējas, kas nenoliedzami saistījās ar augstu profesionālo līmeni.[3]

"Dancis"Labot

No 1963. līdz 1968. gadam U. Žagata bija LVU tautas deju ansambļa "Dancis" mākslinieciskais vadītājs.[4] Šis studentu kolektīvs kļuva par horeogrāfa radošo meklējumu laboratoriju, kur arī tika izstrādātas un pārbaudītas jaunas treniņu metodes, lai no pašdarbības dejotāja, kas uz nodarbībām nāk divas, trīs reizes nedēļā, panāktu maksimālo, izmantojot ne tikai klasiskos, bet arī spēka un plastikas vingrinājumus. Kopā ar U. Žagatu “Dancis” ieguva Nopelniem bagātā kolektīva goda nosaukumu (1966) un saņēma sudraba medaļu Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Sofijā (1968). U. Žagata radīja tieši “Dancim” oriģinālrepertuāru – “Es mācēju danci vest”, “Ganu polka”, “Vecpilsētas polka” (visām G. Ordelovska mūzika), “Klipu, klapu”, “Apsveikuma deja” (abām D. Zaķa mūzika). Sadarbībā ar komponistu Rūdolfu Šteinu radās “Šodien svētki, dejosim” – tai bija latviešu dejā līdz tam neierasta trīsdaļīga forma (meitu deja, puišu deja un kopdeja).[3]

Latvijas PSR deju ansamblis "Daile"Labot

1968.g. 1 aprīlī tika nodibināts valsts deju ansamblis (VDA) "Daile", kuru piedāvāja vadīt Žagatam. "Sākumā tam negribēju piekrist. Veselu gadu toreizējais kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un filharmonijas direktors Filips Šveiniks pierunāja. Taču, tā kā bijušie kolēģi mudināja, piekritu."[2]

1968. gadā U. Žagata kļuvis par valsts deju ansambļa "Daile" māksliniecisko vadītāju, tajā strādājis līdz 1989. gadam.[5]

Sākums bija ļoti smags, nebija nemaz tik viegli atrast dejotājus. Bet pēc tā divdesmit gados ansamblis izbraucā visu Savienību, iestudējā piecpadsmit programmas, vedā latviešu skatuves deju pasaulē. Tās pievilcība ir spējā atklāt latviešu dabu, raksturu, gribasspēku, mīlestību, teica Žagata. "Bez rakstura nav dejas! Tikai lieka parādīšanās uz skatuves. Bez dramaturģijas – arī ne."[2]

Spožākais valstī un ārzemēsLabot

21 gada laikā viņš iestudēja 15 autorprogrammas, virs 200 jaundeju. U. Žagatas domubiedru vidū bija baleta repetitores Māra Bajāre un Baiba Jekšiņa, diriģenti G. Ordelovskis, Jānis Grigalis, Māris Ivanovs un Aivars Klingenbergs, kostīmu mākslinieces Mirdza Kangare-Matule un Ingmāra Zālīte. Programmas režisēt palīdzēja Alfrēds Jaunušans, Pēteris Lūcis, Mihails Kublinskis, Roberts Ligers. Ar “Daili” U. Žagata koncertējis daudzās pasaules valstīs.[3] Žagatas deja "Zeme rība, tautas jāja", kas tika iestudēta Latvijas PSR Valsts deju ansamblī “Daile” ap 1976.1978. gadu, 1980. gadā deja iestudēta Krievijā, Igora Moisejeva Valsts akadēmiskajā tautas deju ansamblī, un ieguva 1. vietu Jaunrades deju konkursā 1982. gadā. [6]

Uldis Žagata uzskatīja, ka:” Kolektīva pastāvēšanas galvenais pamatprincips ir mūsdienīgums, tāpēc nepieciešams dejot, spēlēt un dziedāt mūsdienīgi, meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, jaunus stilistiskos paņēmienus. Nevar mākslīgi nolikt sev priekšā šķērsli un dejot tikai tā, kā dejoja deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Latviešu deja nav veidojusies kādā abstrakti sterilā "tautiskā" vidē, tā ir smēlusies no daudzām kaimiņu tautām, tā ir ietekmējusies ne tikai no cittautu dejas, bet arī no to valodas, mūzikas, tēlotājas mākslas. Ne jau latvieši izdomājuši valša vai polkas pamatsoļus, bet, ja mēs šodien no tiem atteiksimies, nāksies norakstīt ne vienu vien deju, kuru esam ieskaitījuši latviešu horeogrāfijas zelta fondā. Līdzīgi ir ar sinkopētajiem ritmiem, jaunām pozām, roku kustībām, satvērieniem utt. Savā horeogrāfa darbībā es negribu un neprotu norobežoties - tikai latviski un nekā savādāk. Negribu veidot vārdus un teikumus no tiem burtiem, kas pierakstīti pirms simts gadiem, ja var tos papildināt ar visu jauno, ko sniedz šodienas dzīve un šodienas māksla. "Dailei" ir savi izteiksmes līdzekļi, un "folklora" tīrā veidā nav skatuves priekšnesums..."[7]

Likvidācija ar KM lēmumuLabot

Neskatoties uz to, ka "Daile" grūtajos 1990. gados saglabāja darba kvalitāti un pat kļuva par laureāti Starptautiskajā festivālā Dižonā (Francija), 1997.gadā Kultūras ministrija izdevs rīkojumu par VDA Daile likvidāciju, vienlaikus piedāvājot dejas mākslas attīstībai un Dailes līdzdalībai tajā mērķprogrammu "Deju uzvedumi bērniem" ar finansējumu Ls 10 000 gadā. KM savu lēmumu pamatoja ar to, ka Daile kā valsts reprezentācijas deju ansamblis zaudējis aktualitāti, kļuvis mūsdienu situācijai un kritērijiem neatbilstošs, jo profesionālo horeogrāfu koptais latviešu skatuviskās dejas žanrs zaudējis patieso tautas dejas būtību un atspoguļo padomjlaiku ideoloģisko pasūtījumu.[8]

Dzejniece Māra Zālīte atbalstīja šo lēmumu: "VDA Daile un tam tipoloģiski līdzīgu kolektīvu pastāvēšana visās padomju republikās bija valsts ideoloģijas diktēta. Tiem vajadzēja reprezentēt un demonstrēt. Ko? Protams, nāciju uzplaukumu un «lielo laimi». Šiem virsuzdevumiem zūdot, skaidrs, ka Dailes identitātei un attiecībām ar valsti (citu valsti!) bija kardināli jāmainās. Ja vien es saprotu pareizi, nenotiek jau Dailes kā mākslinieciska kolektīva likvidācija, bet gan privilēģiju - būt pilnīgā valsts uzturā - zaudēšana. Bezkonkurences apstākļu zaudēšana, favorīta lomas zaudēšana. Valsts piedāvā atbalstu konkrētu radošu projektu īstenošanai, nevis algu sarakstu. Man tas šķiet pareizi."[8]

Horeogrāfe Lita Beiris Dailes likvidēšanu vērtēja negatīvi, tāpat kā Muzikālā teātra likvidāciju: "Esam zaudējuši divas profesionālās deju trupas. Dejotāji darbu darīja labi, viņu sniegumu augstu vērtēja arī ārzemēs. Tagad būs grūti saglabāt savu tautas kultūru dažādās formās. Kritizēšana par padomiskumu ir subjektīva... Runāt un pamatot var visu, taču likvidēšanai ir tīri ekonomisks iemesls: nav naudas. Laikmetīgā, modernizētā skatuviskā deja uz tautas dejas pamata, manuprāt, nav nekas briesmīgs un sniedz daudzveidību tāpat kā mūzikā tautas dziesmu apdares un citi žanri. Lauzt šķēpus, ciktāl profesionālisms pieļaujams amatiermākslā, ir provinciāli."[8]

LU Etniskās kultūras centra vadītājs, deju folkloras kopas Dandari mākslinieciskais vadītājs Ernests Spīčs Dailes likvidāciju vērtēja kā «normālu» mūsdienu kapitālisma izpausmi attiecībā pret kultūru. "Kultūras procesu regulētājiem no KM... jāmāk atrast pašreizējā situācijā iespējas būt vitāliem, ne tikai izdzīvot. Programma Deju uzvedumi bērniem ar finansējumu Ls 10 000 gadā ļaus konkursā piedalīties ikvienam horeogrāfam, taču nevar nodrošināt māksliniecisko eksistenci. Valsts deju trupa ir vajadzīga, bet ko darīt, ja esam nabagi?"[8]

Rīgas domes kultūras pārvaldes priekšnieks, TDA Dancis vadītājs Rolands Juraševskis redzēja likvidācijā politisku nokrāsu. Vinš pateica, ka Rīgas Dome ar 1997. g. 14. oktobra lēmumu bija gatava attīstīt profesionālās mākslas nozari sadarbība ar attiecīgo nozaru institūcijām, plānojot iekļaut Daili pašvaldības budžetā ar Ls 35 000 lielu gada finansējumu. "Tā kā Kultūras ministrija vilcinājās paust savu nostādni, šo finansējumu nevarējām budžetā iekļaut, jo dome viena nevar uzņemties finansēt Daili, mēs neesam tik bagāti un jau uzturam vairākus profesionālos kolektīvus - p/o Rīga, kamerkori Ave sol. Pašvaldības par kultūru domā vairāk, nekā KM."

Baleta kritiķis Eriks Tivums pateica, ka "slavenā KM viedokļa anonīmie autori vispirms parāda savu absolūto nezināšanu latviešu dejas vēsturē. un aplej ar dubļiem gan tos simtus tūkstošus dejas entuziastu, kas šo daudzslāņaino (daudzviet arī strīdīgo) žanru šajā gadsimtā kopj un kopuši... Tas šodien ir ļoti lēts, ērts un demagoģisks paņēmiens - visu skatuvisko deju kā žanru ierakstīt padomijas oficiālajā pasūtījumā. Tad jau viegli iet solīti tālāk un vilkt pāri treknu krustu Deju svētkiem? Kaut gan vairāk vietā būtu padomāt, kāpēc Deju svētki radās un iesakņojās tikai un vienīgi trijās Baltijas valstīs un nekur citur bijušajā PSRS. Diskutēt var un vajag ar zinošiem cilvēkiem, nevis ar demagogiem."[8]

Tomēr lēmums tika izpildīts un Ulda Žagatas lolotais ansamblis tika likvidēts.

Pēdējie gadiLabot

Pēc aiziešanas no "Dailes" turpinājis veidot dejas.[1] Viņš iestudēja vairākus jaundarbus “Dancim” – “Meitiņa mīļā” (R. Paula mūzika), “Visapkārt Rīgai braucu” (J. Karlsona mūzika), Tautas deju ansambļiem “Dzintariņš” – “Plaukstiņpolka” (R. Paula mūzika), uzvedumu “Vasaras saulgriežos” (Modra Krūmiņa mūzika), “Zelta Sietiņš” – svītu “Mājās eju” (R. Paula mūzika). Sadarbībā ar diriģentu Māri Sirmo U. Žagata radīja divas dejas, kas kopkora pavadījumā izskanēja 2008. gada XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē – “Gaismeņa ausa, sauleite lēca” (Valts Pūce, latgaliešu tautasdziesma) un “Jāņu dziesma” (Arturs Maskats, latviešu tautasdziesma).[3]

"Tagad ir četri profesionāli orķestri, kori… To, ka vairs nav valsts profesionāla deju ansambļa… nepiedodu. Deviņdesmito gadu vidū trūka naudas. Bet kurš ies par simt latiem dejot? Redz, Mariss Jansons pasaulē uztaisījis savu koncertzāli. Mūsu problēma ir sevī, netiekam kaut kam pāri. Ne jau man būtu vajadzīga “Daile”, bet jauniešiem, kas patlaban “olimpiskā formā”. Daudz grēkojam, ka nedomājam par savējiem. Jūtu līdzi “Dzintariņa” un “Zelta sietiņa” vadītājiem. Viņi bērnos iegulda ārkārtīgi daudz, attīsta viņu spējas, bet kur tie talanti paliek pēc tam?", teica U.Žagata.[2]

Sava mūža pēdējo deju, ar Ulda Stabulnieka “Nāk rudens apgleznot Latviju”, U. Žagata radīja 2013. gadā kopā ar Lielvārdes “Lāčplēša” dejotājiem savā 85. dzimšanas dienā. "Viņa mūzika ir tik dejiska, ka vienkārši nevar nedejot. Nāk rudens apgleznot Latviju… Šo motīvu ilgi nēsāju sevī kā piemiņu Uldim. Tā ir mūsu dzīvības deja. Un Māras Zālītes vārdi – tik tieši, precīzi, par dzimteni, par Latviju."[2]

No 1960. gadu vidum Žagata dzīvoja Lielvārdē viņa paša rokām būvētajā mājā Baņutas ielā 1 uz zemes, kuru vairākiem baletniekiem šeit piešķīra kolhoza-miljonāraLāčplēsis” ilggadējs priekšsēdētājs Edgars Kauliņš.[2]

Lomas teātrīLabot

U. Žagatas spilgtākās un nozīmīgākās lomas: krievu komponistu baletos – pērtiķis Čiči Igora Morozova (Игорь Владимирович Морозов) “Doktors Aikāsāp” (Доктор Айболит, 1948), Pāvels Mihaila Čulaki (Михаил Иванович Чулаки) “Jaunība” (Юность, 1950), Vaņa Klimentija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951), sinjors Kapuleti, Benvolio Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1953), Droselmeijers Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Riekstkodis” (Щелкунчик, 1959); Nerrs itāļu komponistu Čezares Punji  (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeralda” (Esmeralda, 1951), Ņikita Anatolija Liepiņa “Laima” (1953; 1955), Birbanto franču komponista Adolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārs” (Le Corsaire, 1956), solists franču komponista Morisa Ravēla (Maurice Ravel) “Bolero” (Boléro, 1958), Harmodijs armēņu komponista Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartaks” (Спартак, 1960), solists Habanerā M. Ravēla “Spāņu rapsodija” (Rapsodie espagnole, 1961), Skudrītis Jāņa Ķepīša “Turaidas roze” (1966), Līgavainis norvēģu komponista Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1966)[3].

Virsvadītājs Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkosLabot

No 1970. gada U. Žagata bijis piecpadsmit Deju svētku virsvadītājs un Goda virsvadītājs, vairāku svētku mākslinieciskais vadītājs un režisors[3]:

  • VI–XI Deju svētku virsvadītājs (1970; 1975; 1980; 1985; 1990; 1993);
  • XII–XV Deju svētku Goda virsvadītājs (1998; 2003; 2008; 2013);  
  • III–V Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs (1972; 1979; 1984),
  • VIII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku (2000) un svētku “Rīgai-800” (2001) Goda virsvadītājs,
  • Limbažu rajona deju kolektīvu virsvadītājs (1977–93), kā arī daudzu deju lielkoncertu mākslinieciskais vadītājs.

Deju svētku repertuārā kopš 1970. gada dejotas daudzas U. Žagatas dejas, t. sk. “Es mācēju danci vest”, “Jautrās dzirnavas”, “Ai, tēvu zeme”, “Dejotprieks”, “Senais dancis”, “Pasaciņa”, “Dailes lokā”, “Zvejnieku svētkos”, “Tāles sauc”, “Garais dancis”, “Aiz ezera augsti kalni”, “Pūt, vējiņi![3].

ApbalvojumiLabot

1963. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu. 1973. gadā kļuvis par Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieku, bet 1988. gadā — par PSRS Tautas skatuves mākslinieku. 1998. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Ulda Žagatas košākie teicieni[9]Labot

  • "Sīkstums, neatlaidība – šos jēdzienus noteicu sev par likumu!”
  • "Vienmēr esmu teicis: dejas pamatā ir laba mūzika. Ja tā pārņem savā varā, deja rodas kā pati no sevis.”
  • "Tā ir mana galvena prasība visiem ansambļa dalībniekiem – raidi vai vadi mēģinājumos, bet iegūsti tādu atraisītību un vieglumu kustībās, lai tava deja koncertos paceltu skatītājus uz prieka viļņa!”
  • "Mans galvenais princips dzīvē ir bijis: uzvarēt sevi, piespiest sevi strādāt. Jo tas ir visgrūtākais.”
  • "Katra deja ir stāsts un kustībai jāļauj dejotājam šo stāstu izstāstīt.”
  • "Visa mana dzīve gājusi caur dejotprieku. Bet būt uzticīgam visu mūžu dejai – tas bijis manas dzīves augstākais piepildījums".

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Dzidra Bļodone. «Latviešu dejas meistars Uldis Žagata». Ogres Vēstis, 2011. gada 16. martā. Skatīts: 2013. gada 9. jūlijā.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 2,9 Vita Krauja. «Uldis Žagata: Būt uzticīgam dejai – tas ir manas dzīves augstākais piepildījums». LA.LV (latviešu), 2013-09-17. Skatīts: 2021-02-01.
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 Gundega Juraševska. «Uldis Žagata». enciklopedija.lv (latviešu), 2020-09-17. Skatīts: 2021-02-01.
  4. «Tautas Deju ansamblis “DANCIS”». Egils Polis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 20. decembrī. Skatīts: 2013.07.09.
  5. «Valsts Deju ansamblis “DAILE”». Egils Polis. Skatīts: 2013.07.09.[novecojusi saite]
  6. Eģils Polis. «Uldis Žagata – Dejas zelta fonds» (latviešu). Skatīts: 2021-02-01.
  7. Egils Polis. «VALSTS DEJU ANSAMBLIS "DAILE” - VĒSTURE». www.egilspolis.lv. Skatīts: 2021-01-29.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 INESE LŪSIŅA. «Valsts deju ansambļa Daile likvidācija / Diena». www.diena.lv, 1997-11-12. Skatīts: 2021-02-01.
  9. Dina Dūdiņa-Kurmiņa. «Visa dzīve caur dejotprieku. Horeogrāfs Uldis Žagata». klasika.lsm.lv, 2018-03-10. Skatīts: 2021-02-01.

Ārējās saitesLabot