Tumšā čakstīte (Saxicola rubicola) ir maza auguma mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) dziedātājputns, kas sastopama Eiropā, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā.[1][2] Izdala divas pasugas.[1]

Tumšā čakstīte
Saxicola rubicola (Linnaeus, 1766)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaMušķērāju dzimta (Muscicapidae)
ApakšdzimtaČakstīšu apakšdzimta (Saxicolinae)
ĢintsČakstītes (Saxicola)
SugaTumšā čakstīte (Saxicola rubicola)
Tumšā čakstīte Vikikrātuvē

Izplatība labot šo sadaļu

 
Tumšā čakstīte Eiropas ziemeļos un austrumos parasti tikai ieklejo, ligzdo reti
 
Pēdējos gados tumšās čakstītes areāls plešas arvien tālāk austrumu virzienā

Tumšā čakstīte Eiropā ligzdo galvenokārt kontinenta rietumu, dienvidu un centrālajā daļā. Ziemeļu un austrumu Eiropā ligzdo reti, parasti sastopama tikai kā ieceļotāja. Lielākā daļa populācijas ziemo ligzdošanas areālā, izņemot Centrāleiropas populācijas, kas pārvietojas ziemot uz Vidusjūras reģionu, Ziemeļāfriku un Tuvajiem Austrumiem.[2]

Tumšā čakstīte izvairās no augstkalniem, veciem, lieliem mežiem un purviem, uzturoties atklātās, sausās vietās ar zemu augāju, reti augošiem krūmiem un akmeņainu augsni, arī mežmalās, ceļmalās, lauksaimniecības zemēs, ganībās ar akmeņu mūriem un dzeloņstiepļu nožogojumiem. Nav atkarīga no ūdenstilpes tuvuma.[3][4] Sastopama no jūras līmeņa līdz 500 m virs jūras līmeņa, retumis īldz 800 m, bet Itālijas Alpos līdz 1800 m virs jūras līmeņa.[3]

Latvijā labot šo sadaļu

Tumšā čakstīte Latvijā ir reta ieceļotāja un reta ligzdotāja. Sākot ar 2006. gadu, vērojams ieceļotāju skaita pieaugums, kas daļēji skaidrojams ar novērotāju aktivitātes pieaugumu, bet ne tikai, jo notiek arī areāla paplašināšanās uz austrumiem. Kopumā skaits pieaug arī tuvākajās Centrāleiropas valstīs. Ligzdošana Latvijā līdz šim pierādīta divas reizes — 2007. gadā Papē un 2016. gadā Nidā.[2] Latvijā sastopama nominālpasuga S. r. rubicola.[2]

Izskats labot šo sadaļu

Tumšā čakstīte ir maza auguma, kompakts dziedātājputns ar ļoti īsiem, noapaļotiem spārniem un apaļu, proporcionāli lielu galvu.[3][4] Spārni ir daudz īsāki, nekā lukstu čakstītei un Sibīrijas tumšajai čakstītei.[5] Ķermeņa garums ir 11—13 cm, spārnu plētums 21—23 cm, svars 13—17 g.[3][4]

Ligzdošanas sezonas laikā raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņa apspalvojums ķermeņa augšpusē ir melns, galva melna, bet pakakle, krūtis oranžas, vēders pamazām kļūst gaišāks, zemaste gandrīz balta. Uz kakla sāniem baltas, šauras, pusgredzena veida joslas, sāni zem spārniem balti. Uz spārniem nelieli, šauri, balti spoguļi. Mātītes apspalvojums ķermeņa augšpusē ir brūns, galva brūna, uz kakla iztrūkst baltie pusgredzeni. Vēders rudi brūns, bieži ar tumšāku spalviņu svītrojumu. Vienīgi spārnu spogulis ir balts, lai gan arī tas var būt gaiši brūns.[3][4][5] Knābis, acis un kājas melnas. Jaunie putni līdzīgi mātītēm, bet apspalvojumam raksturīgs izteikts tumšāku spalvu svītrojums.[3]

Uzvedība labot šo sadaļu

 
Tumšā čakstīte medī, apkārtni vērojot no zemu novietota novērošanas posteņa
 
Mātītes apspalvojums ir brūns (aušpusē tumši brūns, pavēderē rudi brūns), uz kakla iztrūkst baltie pusgredzeni
 
Tēviņš mātīti apsargā no citu tēviņu uzmanības un visur tai seko

Tumšajai čakstītei, sēžot uz zara, raksturīga vertikāla stāja un nepārtraukta, nervoza spārnu un astes skurināšana. Tā ir samērā droša un viegli novērojama. Lidojumā atgādina lielu kameni.[4] Tumšā čakstīte ligzdošanai izvēlas sausas, atklātas vietas, piekrastes kāpas, viršu tīreļus, sausas, nabadzīgas pļavas ar retinātiem, nelieliem krūmiem, avenājiem vai kazenājiem.

Tumšā čakstīte kopumā ir īsu distanču gājputns vai nometnieks. Izņēmums ir ziemeļu reģionu populācijas, kuras veic visgarāko migrāciju uz ziemošanas vietām Dienvideiropā un Ziemeļāfrikā.[3][5] Tā ir teritoriāla visa gada garumā, ja ir nometniece.[3]

Barošanās labot šo sadaļu

Tumšā čakstīte galvenokārt barojas ar bezmugurkaulniekiem, piemēram, maziem un vidēji lieliem kukaiņiem un to kāpuriem, nelieliem gliemežiem, zirnekļiem un sliekām. Reizēm nomedī kādu nelielu zivtiņu vai ķirzaku. Rudenī barojas arī ar seklām un augļiem.[3]

Parasti medī no zemu novietota novērošanas posteņa (piemēram, apakšējā krūmu zara), pārskatot zemi savā tuvumā. Līdzko kukainis ir pamanīts, tā laižas lejup un to uzlasa, pēc tam atgriežas savā postenī. Tumšā čakstīte reizēm nelielā augstumā mēdz plivināties arī uz vietas gaisā, pārskatot kādu zemes pleķīti. Uzlasa kukaiņus arī no krūmu zariem un lapām.[3]

Ligzdošana labot šo sadaļu

Tumšās čakstītes veido monogāmus pārus, tēviņš mātīti apsargā no citu tēviņu uzmanības un visur tai seko.[3] Ligzdošanas sezona, atkarībā no ligzdošanas reģiona, ir atšķirīga. Eiropas ziemeļos un austrumos tā sākas aprīļa vidū. Ligzdo uz zemes vai tuvu zemei biezākos augu ceros vai krūmos. Ligzda dziļa un vaļīga, sakrauta (nevīta) no sausas zāles un lapām, no iekšpuses izklāta ar dzīvnieku vilnu, matiem un spalvām.[3][4]

Dējumā 4—6 zilzaļas olas ar sarkanbrūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 13—14 dienas. Perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni ligzdu atstāj 13—16 dienu vecumā. Vecāki turpina par tiem rūpēties vēl dažas dienas, bet ne ilgāk par nedēļu.[3][4]

Sistemātikas izmaiņas labot šo sadaļu

Nesenā pagātnē tumšā čakstīte, Āfrikas tumšā čakstīte (Saxicola torquatus) un Sibīrijas tumšā čakstīte (Saxicola maurus) tika klasificētas kā viena suga — tumšā čakstīte (Saxicola torquatus).[1]

Sistemātika labot šo sadaļu

Tumšajai čakstītei ir 2 pasugas:[1]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 World Bird List: Chats, Old World flycatchers, 2020
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 «Ornitofaunistika: Tumšā čakstīte Saxicola rubicola». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2017. gada 3. decembrī.
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 «Oiseaux-birds: European Stonechat». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 6. janvārī. Skatīts: 2017. gada 4. decembrī.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 «European Stonechat (Saxicola rubicola)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 6. decembrī.
  5. 5,0 5,1 5,2 Siddle, J. P. (2006). Which subspecies of Common Stonechat breeds in coastal Portugal? British Birds 99: 372-374.

Ārējās saites labot šo sadaļu