Tetovējums

Tetovējums ir zīmējums, kuru uztetovē uz cilvēka ādas. Tas ir viens no populārākajiem ķermeņa modifikācijas veidiem. Tetovējums nozīmē pigmenta ievadīšanu vienu milimetru zem ādas ar speciālu, tam paredzētu ierīci - tetovēšanas mašīnīti. Tetovēšana ir māksla, kas pastāv gan primitīvā, gan profesionālā līmenī. Mūsdienās tetovējumi uz ādas vieniem ir kļuvuši par mākslas veidu, dažiem tie apliecina piederību kādai konkrētai domubiedru grupai.

Tetovējumi uz cilvēka muguras un pleca

Vēsture

Tetovēšanas tradīcija, t.i., zīmējumu un ornamentu veidošana uz cilvēka ķermeņa, caurdurot ādu un ievadot krāsu tajā, radās ilgi pirms arhitektūras, mūzikas un, vēl jo vairāk, modes. Arheologi atraduši priekšmetus no akmens laikmeta, kuri tiek uzskatīti par tetovēšanas piederumiem. Tur tika atrasti krāsu podiņi, mazas kaula un krama adatiņas un īpatnējās ģeometriskās figūras (strīpas un punkti) uz agrīno mākslinieku gatavotajām skulptūrām. Tie tika atrasti kopā ar klinšu gleznojumiem. Seno cilvēku augumus greznoja maģiskas zīmes, kurās tika iekodēta cilts piederība, ticība un sasniegumi. Nozīmīgākos dzīves notikumus atzīmēja ar īpašiem rituāliem un — uz ādas. Tetovēšanas pirmsākumi ir meklējami jau tālajā paleolīta laikmetā. 3300. gadus p.m.ē, datētas cilvēku mirstīgās atliekas ar tetovējumiem. Uz šīm atliekām tika saskatītas dažādas paralēlas līnijas un zem kreisās kājas - krusts. Cilvēki tetovējumos saskatīja dziļu jēgu - tie bija dzīvības un nāves simboli, zīmes, kas aizsargāja no ļaunajiem gariem. Dažādas tetovēšanas paliekas ir redzamas arī pirmajām mūmijām, kā arī cilvēkiem no Dienvidamerikas, Eiropas, Āfrikas, Āzijas. Pats vecākais līdz mūsdienām saglabājies cilvēka līķis rotāts ar 61 tetovējumu. Tas tika atrasts ledājā uz Itālijas un Austrijas robežas 1991. gadā. Zinātnieki uzskata, ka tam ir 5300 gadu un viņš ir miris 40-50 gadu vecumā. Šis vīrs ir iesaukts par Eci un pārstāv bronzas laikmetu, ir vislabāk saglabājies salīdzinājumā ar Vācijā un Skandināvijā vai Anglijā līdz šim atrastajām mūmijām. Šos tetovējumus zinātnieki skaidro kā vienkāršu rotāšanās tieksmi, tos, iespējams, izmantoja maģiskos rituālos vai arī, lai apliecinātu savu sociālo stāvokli. Pirmās tetovēšanas tehnikas balstījās uz ādas skrāpēšanu ar asu priekšmetu, pēc tam līdz asinīm saskrāpētajā ādā iepildīja krāsvielu. Sadzīšanas procesā šajās rētās krāsa palika uz mūžu, radot noturīgu zīmējumu. Šo seno paņēmienu izmantoja indiāņu ciltis. Vēl kādā citā tetovēšanas tehnikā izmantoja adatas un diegus. Šos diegus iekrāsoja melnā krāsā. Diegs ar adatas palīdzību palika ķermenī, tā veidojot zīmējuma kontūras. Šajā tehnikā radītie darbi parasti bija primitīvi zīmējumi. Pēdējais pavērsiens tetovēšanas attīstībā bija 1980. gadā, kad Ņujorkā Reilijs izgudro tetovēšanas mašīnu. Tetovēšanas izplatīšanās Eiropā aizsākās 18.gs beigās.

Maoru virsaitis ar tetovējumiem.

Jaunzēlande

Ļoti ievērojami tetovēšanas mākslā ir Jaunzēlandes pamatiedzīvotāji — maori. Senie iedzīvotāji maori izdomāja veidu, kā neizzust - aizsāka etnisko kulta tetovēšanos, kurā atspoguļojās viņu vēsture. Viņi ar tetovējumiem noklāja visu ķermeni, diemžēl vairāki iesvētāmie nomira no pārmērīgas, neizturamas sāpju slodzes, vai asiņu zuduma (metode bija brutāla, ar uzasinātu kaulu tika iegrieztas rētas, kurās ierīvēja krāsvielu).

Ēģipte un Indija

Otrs vecākais tetovējums uz iebalzamēta ķermeņa atrasts Ēģiptē, kurš bijis uztetovēts pirms 4000 gadiem. Tātad tetovējumu vēsture ir ļoti sena, un šīs mākslas nozares attīstība arī ir visai daudzveidīga. Divu citu ēģiptiešu mūmijām ir atklāts (2160. — 1994. gads pirms mūsu ēras)abstrakts ornaments, ko veido punkti un svītras. Acīmredzot ēģiptieši uzskatīja, ka tetovējumi kalpoja par aizsarglīdzekli pret ļaunajiem gariem.

Japānā

Tebori ir Japānas izcelsmes vārds, ar kuru apzīmē tradicionālu tetovēšanas metodi, ko veic ar roku. Tā bija ķermeņa sadurstīšana, kurai izmantoja īpašus adatu komplektus, lai ātrāk aizpildītu brūces ar krāsām. To Japānā praktizē jau 400 gadu. Visas primitīvās tautas vēl mūsdienās izmanto dažādas ķermeņa iezīmēšanas paņēmienus- tetovēšanu, īpašas rētas, ķermeņa krāsošanu. Primitīvās tautas uzskata, ka fiziskais ķermenis ir astrālā ķermeņa, dvēseles precīza kopija. Tātad tetovējumi uz fiziskā ķermeņa var ietekmēt arī dvēseli, palīdzēt tai iekļūt garu pasaulē.

Tālie Austrumi

Cilvēki ticēja, ka tetovējums var pasargāt arī no kādas slimības. Īpaši šis pieņēmums izplatīts Tālajos Austrumos. Tibetieši uzskata, ka uztetovēta mantra (svēts vārds vai formula) palīdz saglabāt ķermeņa īpašnieka garīgo un fizisko harmoniju, jo šāda tetovējuma iedarbība pielīdzināma rezultātam, ko var panākt, nepārtraukti skandējot attiecīgo mantru. Tiek tetovēts arī uz īpašiem akupunktūras punktiem, kā krāsvielas izmantojot ārstniecības augus. Dažos reģionos tetovēja tikai sievietes, jo to uzskatīja par priekšnoteikumu, noslēdzot laulības. Tātad, ja meitene nevar izturēt tetovēšanas sāpes, viņa nespēs paciest arī dzemdību mokas, tāpēc nav piemērota sievas kārtai. Parasti tetovēšana bija obligāta arī jaunekļiem sasniedzot dzimumbriedumu (motivācija līdzīga — ja neiztur sāpes, nederēs par karavīru un tēvu). Tetovējumiem seno tautu ticējumos bija arī amuleta funkcija, nu šie ticējumi dažās zemēs savu spēku saglabājuši. Piemēram, Birmā veiksmi nesot papagaiļa tetovējums uz pleca, bet Taizemē — meditējoša Budas tēls. Senajā Birmā zaglis, kurš gatavojies aplaupīt svētnīcu, vispirms uztetovējis maģisku attēlu, kas veltīts dievam — zagļu aizbildnim un kuram vajadzētu pasargāt zagli bīstamajā pasākumā.

Ziemeļamerika

Ziemeļamerikā tetovējumi bija galvenokārt jauniešu iesvētīšanas rituāla daļa. Viņiem veica iegriezumus dzimumorgānos ar smalku kaulu un ierīvēja tajos sodrējus. Zīmēja arī vienkāršus ģeometriskus rakstus, sievietēm — no apakšlūpas līdz zodam, vīriešiem — uz krūtīm. Ziemeļamerikā Siu cilts pārstāvji uzskatīja, ka tetovējumi vajadzīgi, lai nokļūtu mirušo valstībā. Ja karavīram nebūtu neviena tetovējuma, viņš ciestu mūžīgas mokas uz zemes kā klaiņojošs spoks. Ar kristietības ienākšanu šie rituāli un tradīcijas pamazām izgaisa.

Eiropa

Nacistu koncentrāciju nometnes idenfikācijas tetovējums

Jūrnieki bija pirmie, kas Eiropā atkal ieviesa tetovējumus. No XVII gs. sākuma līdz pat otrajam pasaules karam jūrnieki mēdza tetovēt vistas attēlu uz vienas kājas un cūkas attēlu uz otras, lai pasargātu sevi no noslīkšanas. Otrā pasaules kara laikā radās jauna tradīcija — tika tetovēts propellera attēls uz muguras. Pēteris I ierosināja, lai visiem karavīriem, tikko sāk dienēt, tiktu ietetovēts koda numurs — identifikācija. Vācijas Alpu zemniekus nabadzība spieda sūtīt bērnu uz bagātākajiem Francijas rajoniem. Lai viņus varētu pazīt, veica tetovējumus. Ir arī tetovējumi un krāsojumi, ko var uzskatīt par trikiem. Marķīzu salu karavīri uz delnas ietetovēja cilvēka acs attēlu. Kaujas laikā viņi piepeši atvēr delnu un pavērš to pret pretinieku, kurš pārsteigumā par ieraudzīto uz brīdi apjūk, un tad ir īstais brīdis to izmantot savā labā, lai caurdurtu apmulsušo ar šķēpu.

Tetovējumu stili

Polinēziešu tetovēšanas stils

Kā viens no senākajiem tetovēšanās stiliem ir Polinēziešu tetovēšanas stils. Spilgtākie Polinēzijas pārstāvji ir maori, kas cieši tic, ka visa pasaule ir viņu radinieku bars, nu labprāt to arī mēģina attēlot uz sava ķermeņa. Tetovēšanās notiek laikā, kad puika pārtop par vīrieti, tātad pubertātes periodā. Jaunā vīrieša ķermenis no vienas vietas tiek pārklāts ar rituāla zīmējumiem, kas dod mājienus par maoru dzīvi un izcelšanos.

Ķeltu tetovēšanas stils

Mūsdienās šis tetovējumu stils, kas attēlo ķeltu stilizētus ķeltu pasaku elementus, ir ļoti populārs. Mezgli, vijumi, pinumi, dzīvnieku motīvi — ķeltu tetovējumus nevar sajaukt ne ar vienu citu tetovēšanas stilu.

Japāņu tetovēšanas stils

Japāņu tetovēšanas stils

Tos var iedalīt divās grupās. Vienai priekšroku deva noziedznieki, ieslodzītie, kā arī tie, kas vēlējās demonstrēt savu vīrišķību un īpašo izturību. Īpašs tetovējumu veids bija paredzēts sievietēm. Šajā gadījumā dūriena vietās iemasēja rīsu pūderi. Šis tetovējums parādījās tikai organisma uzbudinājuma laikā vai arī pēc peldes. Japāņu tetovējumi saistīti ar senajām pasakām un leģendām, un to galvenie tēli ir:

• karpas,
• drakoni,
• samuraji,
• tīģeri,
• lieli zīmējumi, kuros var just arī stihijas klātbūtni — gaisu, ūdeni un uguni.

Kibernētiskais tetovēšanas stils

Tas dzimis pagājušā gadsimta 70. gadu beigās. Par šo tetovējumu prototipiem, iespējams, kalpojuši kari no mūsdienīgām futūriskām filmām, kas savienoti ar stilizētiem dažādu tautu ornamentiem. Filmu sižeti, ģeometriskas figūras, vienādi tetovējumi uz abām rokām, bet dažādās krāsās — tas ir kibernētiskais stils, kas atspoguļo moderno domāšanu.

Amerikāņu klasiskais stils

Cauršautās sirsniņas, puķītes, zvaigznes ir klasiskā amerikāņu stila elementi tetovējumos.

Nolūki

• Tetovējums kā sargājošs elements. Šie tetovējumi balstās uz ticību, kas tiek manifestēta zīmēs, ornamentos, simbolos, leģendās, sāgu varoņos un svētajos. Tie ir kā talismans, kas aizsargā pret slimībām, negadījumiem, katastrofām, dod spēku, auglību, pasargā no lodēm. Šāda veida tetovējumi palīdzēja, piemēram, karēnu tautai tās garajā cīņā pret Birmas centrālo armiju: aptetovēti šīs tautas piederīgie kļuva bezbailīgi nāves draudu priekšā. Sargājošie tetovējumi sastopami arī Rietumu pasaulē. Čigānu vidū, tāpat arī Balkānos ļoti populāri ir tetovējumu pret raganām un "ļauno aci". Savukārt Melanēzijas zvejnieki sevi no haizivīm pasargā ar uztetovētu delfīna atveidu.
• Tetovējums kā vakcinācijas veids. Berberi un Samoieši tetovējās pret reimatismu. No Ēģiptes līdz Dienvidāfrikai ir pazīstami medicīniskie tetovējumi, kas aizsargā pret acu slimībām, galvassāpēm, utt. Lai izsargātos no saslimšanām ādu ar zīmēm noklāja eskimosi un Ziemeļamerikas indiāņi. Arī nūbiešiem un citām Āfrikas tautām raksturīgiem tetovējumiem ir nevis dekoratīva nozīme, bet tie ir tradicionālais vakcinācijas veids.
• Tetovējums, lai iebaidītu pretinieku. Daudzos gadījumos ir tetovēti mežonīgi saukļi - „Nāve pirms Negoda”, „Dzimis, lai cīnītos” u.c., vai arī attēli — melnās panteras, tīģeri ar atņirgtiem zobiem. Ienaidnieku, dabiski, var ietekmēt tikai ar simboliem, kuri iedveš bailes: dunčiem, galvas kausiem un tamlīdzīgiem priekšmetiem, kuru nozīme ir nepārprotama. Fiziska konflikta gadījuma tetovējums piesaista uzmanību un samulsina pretinieku, bet tas var mainīt situāciju par labu vājākam. Uz šo principu balstās maoru sejas tetovējumi, kad ādas netetovētās daļas līdzās tetovētajām pastiprina draudīgās grimases to īpašnieka sejā, tā panākot pretinieka bēgšanu vai atvainošanos. Arī rietumos šādi draudīgi žesti ir ielas kultūras sastāvdaļa. Japāņu gangsteri, tā sauktie jakuzi novelk savus kimono, lai ietekmētu pretinieku ar ķermeņa tetovējumiem, aizliegtās spēles: hanafuda laikā. Krievijā, labošanas darba nometnēs, kurās atradās daudzi kriminālnoziedznieki, tekstus tetovēja no viena pleca līdz otram, un tie pauda: "Krievija bez sarkanajiem" vai "Paldies komunistu vadoņiem par manu laimīgo bērnību", zīmējumi bija ilustrēti ar bērna attēlu uz dzeloņstieplēm. Šādi tetovējumi kļuva par visekstremālāko protesta formu; tie deva spēku izdzīvot un iespēju aizstāvēties pret ikdienas pazemojumiem.
• Deklarējošie tetovējumi. Tie satur paziņojumus attiecībā uz mīlestību, draudzību, patriotismu vai arī domstarpībām pret pārējo sabiedrības daļu. „Made in England”(no angļu valodas tulkojumā nozīmē - Ražots Anglijā) vai „Made in Germany”(Ražots Vācijā) — nacionālistu vai pat fašistu skūtgalvju saukļi.
• Tetovējumi, kuri satur medicīniska rakstura informāciju. Tādi, piemēram, ir tetovējumi, kuros norādīta asinsgrupa, (kā SS karavīriem Otrā pasaules kara laikā uz apakšdelma) to joprojām praktizē amerikāņu un angļu militārajos formējumos, kā arī franču un spāņu ārzemnieku reģionos. Absurdi ir vienīgi tas, ka reglamentā nav paredzēta ķermeņa vieta, uz kuras šim tetovējumam jāatrodas, tāpēc ārstam, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību, jāpārbauda viss cietušā — nereti bez samaņas esoša cilvēka ķermenis. Šajā sakarībā var minēt faktu,ka grupējumi ar fašistisku ievirzi, gribēja, lai piespiedu kārtā tiktu tetovētas personas, kas slimo ar AIDS.
• Piespiedu tetovēšana Nacisti, kas bija labi informēti par ebreju tradīcijām, zināja, ka jūdu likumi tetovēšanos nepieļauj, tādēļ koncentrācijas nometnēs ieslodzītos ebrejus morāli pazemoja, ietetovējot ādā Dāvida zvaigzni, reģistrācijas numuru un tamlīdzīgi. Tautas skaitīšana, izmantojot tetovēšanu, bija pazīstama Indoķīnā.
• Kosmētiskie tetovējumi. Tos izdara, lai iegūtu dzimumzīmīti, pasvītrotu uzacis, izceltu acu un lūpu līnijas. Šo tetovēšanas veidu sauc arī par permanento kosmētiku.

Ja cilvēks baidās izveidot īstu tetovējumu, tad viņam ir iespēja izvēlēties ‘viltotos tetovējumus’ — hennas zīmējumi un uzlīmes. Hennas zīmējumi ir krāsas uzklāšana uz ādas neievadot to ādā. Hennas zīmējumi vidēji noturas uz ādas 2 -3 nedēļas. Uzlīmes ir uz poligrāfijas papīra un ar poligrāfijas krāsām uzspiests zīmējums, kuru līmē uz ķermeņa. Šādas uzlīmes uz ādas turas apmēram no 3- 5 dienām.

Citādi tetovējumu veidi

• Hennas zīmējumi - krāsas uzklāšana uz ādas, neievadot to ādā. Hennas zīmējumi vidēji noturas uz ādas 2—3 nedēļas. Henna satur krāsvielu lavsonu, kas saskarē ar ādu reaģē ar ādas olbaltumvielu keratīnu un iekrāso ādu dažādas intensitātes oranži brūnā tonī.
• UV (ultravioleto) staru tetovējumi. Tie ir tetovējumi, kuru veidošanā tiek izmantota īpaša tinte, kas reaģē uz UV stariem. Permanentie zīmējumi uz ķermeņa kļūst redzami tikai tumsā. Līdz ar to dienas laikā tetovējumi nav redzami, taču, iestājoties tumsai, klubos, bāros un citās vietās, kur pieejams ultravioletais apgaismojums, tie kļūst redzami.
• Skarifikācija - šī zīmējumu veidošana uz ķermeņa daļēji ir pieskaitāma pie tetovējumiem. Ķermeņa skarifikācija jeb rētojumi ir process, kurā uz ķermeņa rētas tiek veidotas, iegriežot vai iededzinot ādu. Skarifikācija, atšķirībā no tetovējumiem, labāk parasti ir redzama uz tumšādaino cilvēku ādas.