Terēza Karača (ungāru: Teréz Karacs, dzimusi 1808. gada 18. aprīlī, mirusi 1892. gada 2. oktobrī) bija ungāru rakstniece, pedagoģe, memuāriste un sieviešu tiesību aizstāve. Viena no Ungārijas agrīnā feminisma un sociālo reformu kustību līderiem. Ungārijas sieviešu izglītības pioniere.

Terēza Karača
Teréz Karacs
Terēza Karača
Personīgā informācija
Dzimusi 1808. gada 18. aprīlī
Budapešta
Mirusi 1892. gada 2. oktobrī (84 gadi)
Bēkēša
Tautība ungāriete
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstniece, sabiedriskā darbniece

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Dzimusi 1808. gada 18. aprīlī Budapeštā.[1] Viņas māte Eva Takāča bija sieviešu tiesību aizstāve, bet tēvs Ferencs bija inženieris. Ģimenes mājā bieži pulcējās tā laika inteliģence. Terēza bija otrais bērns ģimenē. Ieguva pamatizglītību Peštas skolā, kur mācījās no 1814. līdz 1819. gadam. Pēc tam nodarbojās ar pašmācību un rūpējās par jaunākajiem brāļiem un masām. 1824. gadā devās 10 mēnešu ilgajā braucienā uz Vīni, kas ietekmēja viņas uzskatu veidošanu.[2]

19. gadsimta Ungārijas rakstnieces reti uzstāja uz savu profesionālo statusu, taču kopš 1822. gada Karača sāka publicēt savus darbus, kļūstot par plaši pazīstamu ungāru rakstnieci un regulāri sniedza devumu literārajiem žurnāliem. No 1838. līdz 1844. gadam bija pašas turētās aristokrātiskas muižas īpašniece un turpināja savu literāro karjeru. Tajā pašā laikā kļuva par sieviešu tiesību aizstāvi, turpinot mātes iesākto. Kā aktīviste koncentrējās uz vienlīdzīgām zēnu un meiteņu izglītības tiesībām un uzstāja ka sievietēm ir tiesības uz izglītību, lai saņemtu profesiju un aprūpētu sevi.[2]

 
Karača 1850. gadā

No aristokrātu ģimenes nākusi grāfiene Blanka Teleki[2][3] sazinājās ar Karaču un aicināja viņu uz Budapeštu, lai aicinātu viņu strādāt meiteņu skolā. Karača atteicas, jo viņai nepatīka Teleki pieeja, tomēr aktīvi atbalstīja grāfienes iniciatīvu un savā vietā ierosināja šim darbam citu aktīvisti – Klāru Leoviju.[2]

Starp 1846. un 1859. gadu pati dibināja meiteņu skolu Miškolcā. Skolā strādāja četras skolotājas, mācības tajā ilga trīs gadus un programmā tika iekļauti ungāru un vācu valodas, kā arī aritmētika, mājturība un šūšana. Pirms 1848. gada revolūcijas piegādāja Diošgoras (Diósgyőr) strādniekiem revolucionārus laikrakstus. 1853. gadā publicēja īso romantisko stāstu krājumu.[4] No 1865. līdz 1877. gadam strādāja par privātu skolotāju Budapeštā.[2] Iegūstot labu reputāciju viņu aicināja kļūt par karaļa Luija Filipa I mazbērna audzinātāju, tomēr Karača atsākās. Līdz 1859. gadam vadīja Zrínyi Ilona meiteņu ģimnāziju[5]

Lai samazinātu tēriņus pārcēlās uz dzīvi pie radiniekiem Kiškunhalašā. 1880. gados viņas memuāri tika publicēti dažos žurnālos. Mirusi 1892. gada 2. oktobrī Bēkēšā, Ungārijā.[2]

Piemiņa labot šo sadaļu

Joprojām darbojas viņas dibinātā ģimnāzija. 1985. gadā vēl vienai skolai piešķīra Karačas vārdu.[6]

1993. gadā tika publicēts viņas dzīvesgājums.[1]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 összeáll.: László Gézáné Ágota Szarka. Karacs Teréz, (1808–1892) : annotált személyi bibliográfia. Budapest : OPKM, 1993. ISBN 963-7644-14-8.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 edited by Francisca de Haan, Krassimira Daskalova, Anna Loutfi. Biographical dictionary of women's movements and feminisms in Central, Eastern, and South Eastern Europe : 19th and 20th centuries (1st izd.). New York : Central European University Press, 2005. ISBN 9637326391.
  3. Teleki Blanka Arhivēts 2016-02-04 Wayback Machine vietnē., Sulinet.hu. Retrieved 18 July 2015
  4. Gyulai, Éva (2014). "Cultural Institutions and scenes in Miskolc 1830–1930". Studia Historyczne LVI, 2013/4: 112–139. Atjaunināts: 9 June 2015.
  5. The history of Zrínyi Ilona Gimnázium Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē., zrinyigimnazium.hu. Retrieved 11 May 2020
  6. Karacs Teréz Középiskolai Leánykollégium Arhivēts 2018. gada 24. jūnijā, Wayback Machine vietnē.. Retrieved 11 May 2020