Rīgas Svētā Pētera baznīca

baznīca Rīgā
(Pāradresēts no Sv. Pētera baznīca)

Rīgas Svētā Pētera baznīca (vācu: Petrikirche) ir augstākā Rīgas baznīca, kā arī ievērojams gotikas stila 13. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kas atrodas Reformācijas laukumā 1 Vecrīgā. Pētera baznīcas tornis līdz pat Otrajam pasaules karam bija augstākā koka celtne Eiropā.

Rīgas Svētā Pētera baznīca
St. Peter's Church.JPG

Rīgas Svētā Pētera baznīca (Rīga)
Rīgas Svētā Pētera baznīca
Rīgas Svētā Pētera baznīca
Koordinātas: 56°56′51″N 24°06′31″E / 56.94750°N 24.10861°E / 56.94750; 24.10861Koordinātas: 56°56′51″N 24°06′31″E / 56.94750°N 24.10861°E / 56.94750; 24.10861
Pamatinformācija
Valsts Karogs: Latvija Latvija, Rīga
Adrese Reformācijas laukums 1
Apkaime Vecrīga
Statuss Pabeigts
Pabeigts 1209. gadā
Ekspluatācijā no: 1974. gada
Pielietojums Baznīca
Tehniskais raksturojums
Antena, smaile 123,25 m
Skatu laukums 72 m
Liftu skaits 1
Emporis Nr. 111001

Pirmo reizi rakstos minēta 1209. gadā, bet no 13. gadsimta saglabājušās tagadējās ēkas sānu jomu ārsienas un daži pīlāri interjerā. Līdz 1524. gadam tas bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet no 1526. līdz 1940. gadam bija Rīgas luterāņu Sv. Pētera vācu draudzes dievnams, kopš 1991. gada Pētera baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcas Rīgas Sv. Pētera draudzes luterāņu dievnams.

VēstureLabot

Pirmo reizi Pētera baznīca rakstos minēta 1209. gadā līgumā starp bīskapu Albertu un Jersikas ķēniņu Visvaldi - tā uzcelta kā tirgotāju dievnams un sanāksmju vieta. 15. gadsimtā baznīca tika būtiski papildināta (klāt piebūvēta altāru daļa, velves, 1491. gadā pabeigts 136 metrus augstais tornis). Pētera baznīcas tornī 1352. gadā tika uzstādīts pirmais publiskais pulkstenis Rīgā. Baznīcas tornī stāvēja sargs, kas brīdināja par draudošajām briesmām pilsētai vai ugunsgrēku.

1408.-1409. gados uzcēla jaunu altārdaļu ar pusloka apeju un piecām kapelām, izveidojot trīsjomu baziliku. Tās altāra daļu pēc Rostokas Sv. Marijas baznīcas parauga dižgotikas stilā uzcēla no turienes ataicinātā būvmeistara Johana Rumešotela vadībā. Baznīcas pārbūves un paplašināšanās darbi turpinājās visu 15. gadsimtu, sevišķi gadsimta otrajā pusē (1456.-1491. gados izbūvēja jaunu piramidālu torni).

1524. gadā baznīca smagi cieta tā sauktajos svētbilžu grautiņos - luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. Nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas Sv. Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri, pēc tam pārējos altārus, sienu rotājumus, svētbildes. Tika sadedzināta arī baznīcas kapelas altārglezna, kuru bija gleznojis Albrehts Dīrers. Rīgas rāte 1524. gada novembrī aizliedza baznīcā rīkot dievkalpojumus un konfiscēja tās īpašumu. Pēc katoļticīgo iedzīvotāju padzīšanas no pilsētas ēku nodeva luterāņu draudzei.[1]

1666. gada 11. martā vairāk nekā 130 m augstais 1491. gadā celtais tornis vētrā pēc zibens spēriena sagāzās. 1671.-1690. gados būvmeistaru Ruperta Bindenšū un J. Jostena vadībā baznīca tika pārbūvēta, izbūvējot galveno fasādi, rietumu fasādi ar baroka stila portāliem. 1721. gadā tornī atkal iespēra zibens, izcēlās liels ugunsgrēks, liesmām apņemot visu ēku, un tornis atkal sabruka. Torni 1743.-1746. gados tagadējā veidolā uzcēla no jauna, un tā augstums bija 120,7 metri.[2] Par baznīcas ērģelnieku no 1767. līdz 1788. gadam strādāja J.S.Baha pēdējais skolnieks Johans Gotfrīds Mītels (Johann Gottfried Müthel).

Līdz pat 1773. gada likumam ēka kalpoja arī kā apbedījumu vieta. Tikai laikā no 1701. līdz 1773. gadam baznīcas velvēs un dārza kapsētā apglabāti 3576 cilvēki.[3] Līdz 1940. gadam bija reģistrēta Latvijas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamentā kā Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības draudze, kuras praktiski visi locekļi kara gados pameta Latvijas teritoriju.

 
Degošā Rīga.
 
Pētera baznīcas degšana (1941)

Pētera baznīca smagi cieta kaujā par Rīgu 1941. gada 29. jūnijā, kad degot sabruka tornis, ēkas jumts, smagi cieta baznīcas fasāde. Pēc kara ēka palika valsts īpašumā, tajā neielaižot nevienu ticīgo draudzi.

Pēc LPSR valdības rīkojuma 1954.-1984. gadā baznīca tika restaurēta: baznīcas atjaunošanas darbus uzsāka 1954. gadā, vispirms atjaunojot kārniņu jumtu, bet 1967. gadā uzsākot unikālā torņa rekonstrukciju (1968.-1973. gads). Tagadējais tornis ir 123,25 metrus augsts un sastāv no metāla konstrukcijām, tajā iebūvēts lifts, kas apmeklētājus uzved 72 m augstumā. Torņa atjaunošana tika pabeigta 1973. gada 29. jūnijā, tajā pašā datumā, kad tas gāja bojā pirms 32 gadiem. Ēkā iekārtoja izstāžu un koncertu zāli, muzeju, kā arī skatu torni, no kura ļaudis varēja vērot Rīgas panorāmu. Ekā atradās Arhitektūras un pilsētbūvniecības propagandas centrs.

1975. gadā iedarbināja no Armēnijas atvesto torņa pulksteni, bet 1976. gadā tika uzsākta pulksteņa zvanu spēle, kas 5 reizes dienā atskaņo latviešu tautas dziesmas "Rīga dimd" melodiju. Pilnībā Pētera baznīca tika atjaunota 1983. gadā, taču restaurācijas darbi turpinājās arī vēlākajos gados. Atjaunotas kapenes, to skaitā baroka formās veidotā Zilās pilsoņu gvardes kapene. Uzstādīja senās kokā grieztās epitāfijas, kas vācbaltiešu izceļošanas laikā bija izvestas uz Poliju un tur tika saglabātas. 1995. gada 21. augustā zālē atklāja Sv. Pētera baznīcas restauratoriem veltītu plāksni. Līdzekļus kanceles būvei ziedoja vācbaltu atbalsta grupa (Förderkreis). 1997. gadā sakristejā restaurēja E. Todes vitrāžas (māksliniece I. Kārkluvalka), sienas iesedza ar atjaunotām holandiešu flīzēm (keramiķes I. Pētersone, D. Zvanītāja, I. Vipule).

Tiesiskais statussLabot

1991. gada 29. jūnijā baznīcā atsāka dievkalpojumus, bet Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) uzsāka sarunas ar valsti par ēkas pārņemšanu savā īpašumā.[4]

Reliģisko darbību Sv. Pētera baznīcā reglamentē "Reliģisko organizāciju likums" un citi normatīvie akti. Tā tiek izmantota kā kulta celtne, koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas darbu izstāžu, kultūras pasākumu norises vieta, kā arī kā starptautiska kultūras tūrisma objekts, kas ikdienā ir pieejams apmeklētajiem. Ēka un zeme ap to ir Rīgas pilsētas īpašums.[5] Patlaban Svētā Pētera evaņģēliski luteriskā draudze bez maksas izmanto vairākas baznīcas telpas, bet Latvijas valsts turpina finansēt baznīcas izpētes, konservācijas un restaurācijas darbus.

Torņa gaiļiLabot

 
1690. gadā veidotais Pētera baznīcas galis ar lodi baznīcas iekšienē (2010).

Plakanie vējrāži, arī ar gaiļa siluetu, ir pieskaitāmi pie senākajiem Ziemeļeiropas vēja rādītājiem — karogiem un pieder pie tā saukto pūķu karogu grupas. Pūķa karoga princips: vējrādis atrodas masta (karoga kāta) vienā pusē. Ja "karogu" veido gaiļa siluets, tad tas skatās pa vējam. Pētera baznīcai ir divi vēja rādītāji, kuri izgatavoti kā pūķu karogi. Tie atrodas celtnes austrumu daļā — viens vidusjoma jumta galā virs apsīdas, otrs — virs sakristejas. Abi ir vienādi un attēlo ejam svēto Pēteri ar atslēgu rokās. Kāpņu tornīšus arī rotā karodziņi, vienā no tiem izgriezts gada skaitlis "1723". Baznīcas torņus vainagoja ne tikai gailis, parasti torņa nobeigumu papildināja tieši smailes galā uzstādīta lode. Iespējams, ka šim rotājuma elementam sākumā bijusi tikai dekoratīva loma, taču vēlāk tā kļuvusi par piemiņas rakstu glabātuvi. Lodē ievietoja ruļļi ar ziņām par celtnes vēsturei un celtniekiem.

Pētera baznīcai, kopš tās gotiskā 15. gadsimta torņa uzcelšanas bijuši septiņi vēja rādītāji — gaiļi.

  • 1491. gadā pēc torņa pabeigšanas uzstādīja pirmo gaili. 1538. gadā, kad torni apšuva ar vara plātnēm, šo gaili atjaunoja un tajā pašā gadā atkal uzlika smailē. 1576. gadā spēcīga vētra gaili salieca, tāpēc to noņēma.
  • 1577. gada 13. jūlijā Rīgas brīvpilsēta uzstādīja otro gaili. 1577. gada 4. oktobrī neparasti stiprs vējš to nopūta no torņa.
  • 1578. gada 11. jūlijā uzlika jaunu lodi, stieni un trešo gaili. Tas bija 1612. gadā Mollīna Rīgas panorāmā attēlotais skrejošais gailis.
  • 1651. gadā, Zviedru Vidzemes laikā pēc 73 gadu ilgas kalpošanas, stipri bojātu, to noņēma untā paša gada 14. maijā uzlika lielu apzeltītu ceturto gaili. 1659. gada 17. novembrī spēcīga vētra astoņos no rīta to kopā ar lodi norāva no stieņa un nosvieda baznīcas pagalmā.
  • 1660. gada 26. jūlijā tornī uzlika apzeltītu piekto gaili, kurš atradās torņa smailē līdz tās sabrukšanai 1666. gadā. 1688. gadā Ruperts Bindenšū vaicāja rātei, ko uzstādīt Pētera baznīcas torņa smailē — zvaigzni, kā bija paredzēts Jostena projektā, vai gaili. Pēc diviem mēnešiem viņš demonstrēja torņa modeli, kuru rotāja pilsētas mazais ģerbonis, divas atslēgas, krusts un valdnieka kronis. Smailes pašā augšā bija gailis. Rāte to neakceptēja, bet uzdeva izgatavot jaunu modeli, kuru vainagotu vienīgi lode un gailis. Bindenšū izstrādāja zīmējumu, kurā redzams smailes galā stāvošs gailis. Galīgajā variantā, kuru rāte pieņēma, bija iecerēts uz stieņa likt tupošu gaili.
  • 1690. gada 10. maijā no pulksten astoņiem līdz deviņiem no rīta tornī uzlika sesto gaili. Rīgas aplenkuma laikā 1709. gadā salaboja saliekto gaiļa asti.
  • 1746. gada 9. oktobrī Johans Vilberns smailē uzlika pēc 1721. gada ugunsgrēka atjaunoto lodi un gaili. Tos uzvēra uz iepriekšējā torņa stieņa, kuru pēc iztaisnošanas un izlabošanas atkal iebūvēja jaunā torņa konstrukcijā.
  • 1941. gada 29. jūnijā kaujas par Rīgu laikā gailis, lode un stienis, degošajam koka tornim gāžoties, nokrita zemē. Gruvešos tos uzmeklēja un saglabāja. Tagad gailis un lode ir restaurēti un eksponēti Pētera baznīcā. Savukārt stienis jau trešo reizi ir iebūvēts torņa galā.
  • 1970. gada 21. augustā atjaunotajā tornī uzlika septīto gaili, kas ir iepriekšējā darinājuma precīza kopija. Apzeltītais gailis ir 158 kg smags, no krūtīm līdz astes galam — 2,10 m garš, no sekstes augšas līdz vēdera apakšai — 1,53 m augsts. Gailis un zem tā esošā lode veidota no vara skārda, kas pārklāts ar ļoti plānām zelta plāksnītēm, izmantots 140 gramu zelta.[nepieciešama atsauce]
  • 2009. gadā notika gaiļa restaurācija, pēc atjaunošanas to atkal novietoja torņa smailē.

Attēlu galerijaLabot

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. Atšķirībā no citām baznīcām, Sv. Pētera baznīca nekad netika piederējusi arhibīskapam, bet gan Rīgas rātei, tas ir, pilsētai, nevis Baznīcai.
  2. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. novembrī. Skatīts: 2019. gada 15. novembrī.
  3. Spārītis O. Vai kapsētā jānoņem cepure? // Avots. 12.1988.
  4. LR Augstākās Padomes 1992. gada 12. maija lēmums Par Latvijas Republikas likuma "Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām" spēkā stāšanās kārtību paredzēja, ka Rīgas Doma baznīcas un Sv. Pētera baznīcas tiesiskais statuss un īpašumtiesības tiks noteiktas ar īpašiem likumiem, jo šīm ēkām nebija tiesisko mantinieku - draudzes Otrā pasaules kara laikā bija emigrējušas un pēc kara to darbība netika atjaunota un LELB nav šo draudžu tiesību mantiniece, jo šīs draudzes nebija Latvijas luterāņu baznīcas virsvaldes pakļautibā.
  5. Līdz netiks pieņemts īpašs likums par Sv. Pētera baznīcas statusu, kurš pagaidām ir likumprojekts Likumam par Svētā Pētera baznīcu.[novecojusi saite]

LiteratūraLabot

Ārējās saitesLabot

ZiņasLabot