Vikipēdija

Svētā Katrīna Laburē

Katrīna Laburē (franču: Catherine Labouré, dzimusi 1806. gada 2. maijā Fain-lès-Moutiers, Kotdora, Francija, mirusi 1876. gada 31. decembrī Parīzes apgabals Nr.12, Francija) bija Romas katoļu baznīcas svētā, mistiķe, franču Sv. Vincenta de Pola žēlsirdības māsu kongregācijas biedre un Mariāņu vizionāre. Tiek uzskatīts, ka viņa ir izplatījusi Svētās Jaunavas Marijas lūgumu izveidot Brīnumaino medaljonu, ko tagad nēsā miljoniem cilvēku visā pasaulē. Laburē pavadīja četrdesmit gadus, rūpējoties par veciem un vājiem cilvēkiem. Par to viņa tiek dēvēta par senioru patronesi.

Katrīna Laburē
Jaunava
Dzimis 1806. gada 2. maijā
Fain-lès-Moutiers, Kotdora, Francija
Miris 1876. gada 31. decembrī
Parīzes apgabals Nr.12, Francija
Godā Romas katoļu baznīca
Beatifikācija 1933. gada 28. maijā, Vatikāns — pāvests Pijs XI
Kanonizācija 1947. gada 27. jūlijā, Vatikāns — pāvests Pijs XII
Svētvieta Brīnumainā medaljona Dievmātes kapela, Parīze, Francija
Piemiņas diena 28. novembris
Simboli Žēlsirdīgo māsu tērps, Brīnumainais Dievmātes medaljons
Svētais aizbildnis Seniori

Jaunība

labot šo sadaļu

Sv. Katrīna Laburē dzimusi 1806. gada 2. maijā Burgundijas reģionā, Francijā Madlēnas Luīzes Gontāras (1769-1815) un Pjēra Laburē (1787-1844), zemnieku ģimenē. Viņa bija devītā no vienpadsmit dzīvajiem bērniem.[1] Viņas kristību vārds bija Zoja,[2] taču viņas ģimene šo vārdu lietoja reti. Laburē māte nomira 1815. gada 9. oktobrī, kad Katrīna bija deviņus gadus veca.

Viņa un viņas māsa Marija Antuanete pārcēlās uz savas tantes māju Saint-Rémy ciematā, Kotdorā, 9 kilometrus no viņu mājām.[3] Tieši tur Katrīnai bija sapnis par priesteri, kuru viņa vēlāk atpazina par Svēto Vincentu de Polu. Priesteris viņai sacīja:

"Mana meita, ir labi rūpēties par slimajiem. Pagaidām tu bēdz no manis, bet kādu dienu tu būsi priecīga man tuvoties. Dievam ir plāni uz tevi. Neaizmirsti to!".[4][5]

12 gadu vecumā Katrīna atgriezās sava tēva saimniecībā, lai rūpētos par ģimeni. Vēlāk viņas tēvs, vēlēdamies viņu atturēt no reliģiskā aicinājuma, nosūtīja viņu uz Parīzi strādāt sava brāļa nabadzīgo strādnieku ēdināšanas iestādē. Tur viņa novēroja strādnieku ciešanas un vēlējās kalpot par medmāsu kopā ar Žēlsirdības māsām. Laburē savu noviciātu sāka 1830. gada 21. aprīlī Parīzes Rue du Bac ielas klosterī (Žēlsirdības māsu klosteris), un 1831. gada 30. janvārī viņa deva solījumus. Tieši šajā klosterī viņai bija vīzijas par Jaunavu Mariju, kas noveda pie Brīnumainā medaljona radīšanas.[6]

Vīzijas

labot šo sadaļu

Vincents de Pols

labot šo sadaļu

1830. gada aprīlī Vincenta de Pola mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Vincenta baznīcu Parīzē. Svinības ietvēra novennu. Kā ziņots, trīs secīgus vakarus, atgriežoties no baznīcas uz klosteri, Katrīna klostera kapelā piedzīvoja vīziju par to, ko viņa uzskatīja par Sv. Vincenta sirdi virs svētnīcas, kurā atradās viņa labās rokas relikvija. Katru reizi sirds parādījās citā krāsā: balta, sarkana un melna. Viņa to interpretēja tādējādi, ka Vincenta kopienas uzplauks, un notiks valdības maiņa. Klostera kapelāns ieteica viņai šo lietu aizmirst.[7]

Svētā Jaunava Marija

labot šo sadaļu

Laburē norādīja, ka 1830. gada 19. jūlijā, Sv. Vincenta de Pola svētku priekšvakarā, viņa pamodās pēc tam, kad dzirdēja bērna balsi, kas viņu sauca uz kapelu. Tur viņa dzirdēja Jaunavu Mariju sakām viņai:

"Dievs vēlas jums uzticēt misiju. Jūs nonāksiet pretrunā, bet nebaidieties; jums būs žēlastība darīt to, kas nepieciešams. Pastāstiet savam garīgajam vadītājam par visu, kas notiek jūsos. Francijā un pasaulē ir ļauni laiki".[7]

1830. gada 27. novembrī Laburē ziņoja, ka Marija atnāca pie viņas vakara meditāciju laikā. Dievmāte attēloja sevi ovālā rāmī, stāvot uz lodes; no viņas gredzeniem izplūda gaismas stari lodes virzienā. Kāda iekšēja balss viņai paskaidroja vīzijas nozīmi - lode attēlo visu pasauli, it īpaši Franciju, un katru cilvēku atsevišķi; staru spožums simbolizē žēlastības, kuras Marija izlej pār tiem, kas tās no viņas lūdz. Tad vīzija pārveidojās. Apkārt Dievmātei parādījās ovāls ierāmējums, uz kura parādījās vārdi Marija, bez grēka ieņemtā, lūdz par mums, kas steidzamies pie Tevis. Kamēr Laburē skatījās, rāmis šķita griežamies, parādot lielu burtu M, kam virsū bija krusts, kas balstās uz šķērskoka, un ar ērkšķiem kronēta Vissvētākā Jēzus Sirds un ar zobenu caurdurta Vissvētākās Jaunavas Marijas Sirds apakšā. Visam apkārt izkārtotas divpadsmit zvaigznes. Jautāta, kāpēc daži gaismas stari nesasniedz zemi, Marija atbildēja:

"Tās ir žēlastības, par kurām cilvēki aizmirst lūgt."

Pēc tam Marija lūdza viņu pastāstīt par šiem attēliem savam biktstēvam, sakot, ka tie jāuzliek uz medaljona.

"Visi, kas tos nēsās, saņems lielas žēlastības." [8]

Laburē tā arī izdarīja, un, pēc divu gadu izmeklēšanas un viņas ikdienas uzvedības vērošanas, priesteris nodeva informāciju savam arhibīskapam, neatklājot viņas identitāti. Pieprasījums tika apstiprināts, un medaljonu dizains tika pasūtīts ar franču zeltkaļa Adrien Vachette starpniecību.[9] 1831. gada maija beigās pēc Katrīnas skicēm saražotos medaljonus Žēlsirdības māsas sāka izplatīt Parīzē, kur tolaik plosījās holēra. Tie izrādījās ārkārtīgi populāri — miljoniem katoļticīgo ātri pieņēma Brīnumaino medaljonu. Tam bija arī liela nozīme pāvesta Pija IX Marijas Bezvainīgās ieņemšanas pasludināšanā 1854. gada 8. decembrī.[10] Bezvainīgās ieņemšanas dogma vēl nebija oficiāli izsludināta, taču medaljons ar saukli bez grēka ieņemtā sekmēja šīs idejas apstiprināšanu.

  •  
    Māsas Katrīnas portrets parādību laikā
  •  
    Žēlsirdības māsu klosteris, Rue du Bac ielā Nr.136-140, Parīzē
  •  
    Daļa no Dievmātes Brīnumainā medaljona kapelas Parīzē

Vēlākā dzīve un kalpošana nabagiem un veciem cilvēkiem

labot šo sadaļu
 
Katrīnas Laburē piemiņas plāksne

Tūlīt pēc zvērestu došanas Laburē tika nosūtīta uz d'Enghien patversmi, kas atradās Reuilly ciematā, ārpus Parīzes pilsētas robežām. Tur viņa pavadīja nākamos četrdesmit gadus, rūpējoties par veciem un slimiem cilvēkiem. Par to viņa tiek dēvēta par senioru patronesi.[11] Šajā laikā viņa ne tikai aprūpēja slimos, bet arī strādāja patversmes saimniecībā, veļas mazgātavā, pieskatīja mājputnus un uzkopa staļļus. Viņa bija ievērības cienīga ar savu ziedošanos nabagiem un veciem cilvēkiem, kā arī ar pazemību un dziļo klusēšanu.[12]

Nāve, kanonizācija un godināšana

labot šo sadaļu

1874. gadā Laburē tika noņemta no darba slimības un vecuma dēļ, un nomira Patversmē 1876. gada 31. decembrī, 70 gadu vecumā.

Tika atklāts, ka Katrīnas Laburē ķermenis ir nesabojāts, un viņa tika pārvietota. Tagad Svētā Katrīna Laburē ir ievietota stiklotā apbedījumā zem sānu altāra Brīnumainā medaljona Dievmātes kapelā "Rue du Bac" ielā Nr.140, Parīzē, kur atrodas viņas relikvijas.[13]

1933. gada 28. maijā Katrīnu Laburē beatificēja pāvests Pijs XI, bet 1947. gada 27. jūlijā - kanonizēja pāvests Pijs XII.[14]

Laburē svētku diena tiek svinēta 28. novembrī saskaņā ar Misijas kongregācijas, Sv. Vincenta de Pola žēlsirdības māsu un Romas katoļu Parīzes arhidiecēzes liturģisko kalendāru. Viņa ir iekļauta Martyrologium Romanum 31. decembrī.[15]

Galerija

labot šo sadaļu
  •  
    Svētās Katrīnas Laburē nesabojātais ķermenis
  •  
    Žēlsirdīgās Dievmātes Brīnumainais medaljons
  •  
    Brīnumainā medaljona Dievmātes kapela
  •  
    Žēlsirdīgās Dievmātes kapelas altāris

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Citāti

labot šo sadaļu
  1. ↑ Poole, Stafford (1 October 1999). "Pierre Coste and Catherine Laboure: The Conflict of Historical Criticism and Popular Devotion". Vincentian Heritage Journal 20 (2): 253–302. ISSN 0277-2205.
  2. ↑ «Catherine Labouré | Chapelle Notre-Dame de la Médaille Miraculeuse». archive.wikiwix.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-12-04. Skatīts: 2021-11-03.
  3. ↑ M. Aladel, C.M. The Miraculous Medal, its Origin, History, Circulation, Results. Philadelphia : H.L.Kilner & Co., 1880. 2–3. lpp.
  4. ↑ Edmond Crapez, C.M. Venerable Sister Catherine Laboure, Sister of Charity of St. Vincent De Paul. London : Burns, Oates, & Washbourne, 1920. 9. lpp.
  5. ↑ Catholic Online. «Saint Catherine Labouré». Catholic Online. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2002. gada 19. septembris. Skatīts: 2021. gada 4. februāris.
  6. ↑ Yves Chiron. Enquête sur les apparitions de la Vierge. Perrin, 2007. 175–177. lpp. ISBN 978-2-262-02832-9.
  7. ↑ 7,0 7,1 Joseph I. Dirvin, C.M. Saint Catherine Laboure of the Miraculous Medal. Tan Books & Publishers, Inc., 1958. ISBN 0-89555-242-6.
  8. ↑ «St. Catherine Laboure». Catholic News Agency. 2012. gada 28. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. aprīlis. Skatīts: 2012. gada 20. decembris.
  9. ↑ Mack, John. The museum of the mind: art and memory in world cultures. British Museum, 2003.
  10. ↑ Missel Free. «8 décembre immaculé conception». Missel Free. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 29. aprīlis. Skatīts: 2021. gada 4. februāris.
  11. ↑ Laurence Tiblis. «Home». The Miraculous Medal Shrine (en-US). Skatīts: 2020-07-03.
  12. ↑ René Laurentin et Patrick Sbalchiero. Dictionnaire des 'apparitions' de la Vierge Marie. Fayard, 2007. 704–705. lpp. ISBN 9782213-671321.
  13. ↑ «AMM - Story of St Catherine». www.amm.org. Skatīts: 2020-07-03.
  14. ↑ «St. Catherine Laboure – Saints & Angels – Catholic Online». Catholic Online (angļu). Skatīts: 2017-04-27.
  15. ↑ «Holy Spirit Interactive Kids: A Saint a Day – St. Catherine Laboure». www.holyspiritinteractive.net. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-04-27. Skatīts: 2017-04-27.

Bibliogrāfija

labot šo sadaļu
  • Saint Catherine Labouré of the Miraculous Medal, by Joseph I Dirvin, CM, TAN Books and Publishers, Inc, 1958/84. ISBN 0-89555-242-6
  • Saint Catherine Labouré and the Miraculous Medal, Alma Power-Waters, Ignatius Press, San Francisco, 1962. ISBN 0-89870-765-X
  • The Life of Catherine Labouré, by René Laurentin, Collins, 1980. ISBN 0-00-599747-X

Atsauces

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Catherine Labouré
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Svētā_Katrīna_Laburē&oldid=4175053"