Staļina līnija

Staļina līnija bija no 1928. līdz 1939. gadam izbūvēta nocietinājumu līnija gar PSRS rietumu robežu. Līniju veidoja nocietinātie rajoni (krievu: укрепрайон) ar betona bunkuriem un ložmetēju dotiem (krievu: долговременная огневая точка, ДОТ, angļu: pillbox), tāpat kā Francijas Mažino līnijā.

Iznīcināts par koka māju nomaskēts dots Staļina līnijas (Polackas nocietinātajā rajonā, 1941).
Vērmahta sašautais bunkurs pie Mogiļevas-Podoļskas Ukrainā (1941).

Tā sastāvēja no Karēlijas, Kingisepas un Pleskavas nocietinātajiem rajoniem Krievijā, Polockas, Minskas, Moziras nocietinātajiem rajoniem Baltkrievijā, Korosteņas, Kijevas, Novohradas-Volinskas, Letičevskas (pie Viņņicas), Mogiļevas-Podoļskas, Ribņicas un Tiraspoles nocietinātajiem rajoniem Ukrainā. 1938. gadā starp tiem sāka celt astoņus jaunus nocietinātos rajonus pie Ostrovas, Sebežas, Sluckas, Šepetovas, Izjaslavas, Starokonstantinovas, Ostropoles un Kameņecas-Podoļskas, kas netika pabeigti.

VēstureLabot

Nocietinājumu izveide tika sākta jau 1928. gadā, gatavojoties karam ar Rietumvalstīm gar PSRS robežu ar Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Rumāniju. Ziemeļos tā sākās Karēlijas šaurumā un pie Narvas Somijas līča piekrastē. Gar Peipusa ezera krastu stiepās līdz Pleskavai, tālāk gar Veļikajas upes krastu līdz Ostrovai un Idricai. 1936. gada decembrī Latvijas avīze Сегодня šos nocietinājumus nodēvēja par Staļina līniju, rakstu pārpublicēja britu avīze Daily Express un šis nosaukums iegājās.

Pēc Polijas kampaņas 1939. gadā un Baltijas valstu okupācijas 1940. gadā tika pieņemts lēmums pamest Staļina līniju, lai izveidotu tā saukto Molotova līniju anektētajā Lietuvā un Polijā. Daļa padomju ģenerāļu uzskatīja, ka prātīgāk būtu paturēt abas līnijas, lai iegūtu aizsardzības dziļumu, bet tas konfliktēja ar pirmskara padomju militārajām doktrīnām.[nepieciešama atsauce]

Ložmetēji tika pārvietoti, bet pārsvarā atradās noliktavās, kad tika uzsākta jaunās līnijas celtniecība. 1941. gada vācu iebrukuma brīdī jaunā līnija nebija pabeigta un Staļina līnija bija pārsvarā pamesta un neremontēta. Neviena no šīm līnijām nebija izmantojama aizsardzībai pret operāciju "Barbarosa".

Vērmahta "Austrumu valnis"Labot

Gatavojoties Sarkanās armijas uzbrukumam, Vērmahts 1943. gadā otrajā pusē Staļina līniju pārbūvēja par Panteras pozīciju (Panther-Stellung) jeb t.s. "Austrumu valni" (Ostwall). 1944. gada janvārī Vērmahta karaspēka grupa "Ziemeļi" atkāpās no Volhovas aizsardzības līnijas uz Veļikajas upes nocietināto rajonu.

Tas sastāvēja no galvenās aizsardzības līnijas Panther gar Veļikajas upi, otrās aizsardzības līnijas Reiner Opočka — Sebeža — Osveja ar papildus aizsardzības līniju Blau gar Zilupi un Latvijas—Krievijas robežu līdz Daugavai. Aizmugures aizsardzības līnija bija ierīkota gar Ludzas upi dienvidu virzienā līdz Rundēniem — Dagdai — Krāslavai.

Brīvdabas muzejs pie MinskasLabot

Skatīt arīLabot

Ārējās saitesLabot