Somijas vēsture

Somijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Somijas teritorijā.

1662. gada Somijas lielhercogistes karte ar tās provinču ģerboņiem. Mūsdienu Somijas ziemeļi tolaik bija daļa no Upsālas arhibīskapijas un netika saukta par Somiju

Aizvēsture un senie laiki

Iespējams, ka pašreizējo Somijas teritoriju neandertālieši apdzīvoja pirms 130 tūkstošiem gadu, par ko liecina viņiem raksturīgo darbarīku atradumi 1996. gadā Vilku alā Susiluolā, Rietumsomijā. Ledus laikmetā visi senākie arheoloģiskie pieminekļi ir gājuši bojā, jo tajā laikā visu Somijas teritoriju klāja vairākus kilometrus biezs ledus slānis. Pirmās droši dokumentētās liecības par cilvēku ierašanos Somijas teritorijā pēc apledojuma atkāpšanās ir datētas ar paleolīta laikmeta beigām, aptuveni 8500 gadus pirms mūsu ēras. Šo cilvēku izcelsme ir neskaidra. Neolīta laikmetā aptuveni 5000 gadus pirms mūsu ēras Somijas teritorijā ienāca ciltis, kuras runāja somugru valodās. Aptuveni pirms 3500 gadiem no mūsdienu Baltijas valstu teritorijām Somijā ienāca indoeiropiešu valodās runājošas ciltis, bet, sajaucoties ar vietējiem somugru pirmvalodā runājošajiem iedzīvotājiem, šie ienācēji sava mazskaitlīguma dēļ pamazām asimilējās un pieņēma vietējo valodu. Tomēr somu valodā var identificēt daudz kopīgu vārdu ar baltu valodām, kas vairumā gadījumu attiecināmi uz zemkopību un amatniecību. Somu izcelsme ir neskaidra un bieži vien pat pretrunīga. Tradicionāli tika uzskatīts, ka somi ienāca Somijā no austrumiem, konkrēti, no Urāliem un Volgas apkārtnes, kas varētu būt to sākotnējā dzimtene. Jaunākajos pētījumos dominē viedoklis, ka somu senči vairākos viļņos ieceļoja Somijā no dažādām vietām — no tagadējās Ziemeļkrievijas, no Baltijas un no Skandināvijas.

Akmens laikmetā Somijas iedzīvotāji galvenokārt bija mednieki un vācēji. Bronzas laikmeta sākumā aptuveni 1700 gadus pirms mūsu ēras piekrastes reģionos cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību. Ap 100. gadu pirms mūsu ēras tika izveidoti tirdzniecības sakari ar Centrāleiropu. Īpaši tirdzniecība uzplauka sākot ar 8. gadsimtu, kad Baltijas jūru kontrolēja vikingi. Ap 1000. gadu somi izveidoja tirdzniecības sakarus ar Senās Krievzemes rūsu pilsētu Novgorodu. Tirgojoties somu iedzīvotāji nonāca saskarē ar kristietību. Rietumos tie saskārās ar Romas katoļu ticību, bet austrumos ar pareizticību.

Zviedru laiki

Somijas robežu maiņas no 1323. līdz 1743. gadam. Pēc Stolbovas miera 1617. gadā no Krievijas caristes iegūtās teritorijas iekrāsotas sarkanā krāsā.

Somu apdzīvoto teritoriju reliģisku, politisku un ekonomisku iemeslu dēļ savā pakļautībā vēlējās iegūt gan Zviedrija, gan Novgoroda. Abas valstis 12. gadsimtā vairākas reizes iebruka Somijā. Ziemeļu krusta karu rezultātā 1249. gadā zviedri pakļāva Somijas dienvidrietumu daļu. Romas katoļu kristietības uzvaru iezīmēja Turku katedrāles celšana 1276. gadā, lai gan vēl vairākus gadsimtus pēc tam somi pielūdza savus mitoloģiskos dievus. Robeža starp Zviedriju un Novgorodu tika izveidota un apstiprināta 1323. gadā ar Noteburgas līgumu. Somijas rietumu daļa kļuva par vienu no četrām Zviedrijas zemēm un nosaukta par "Austrumzemi" jeb Osterlandi (zviedru: Österland). 1362. gadā Osterlande ieguva tiesības piedalīties Zviedrijas karaļa vēlēšanās. Viduslaikos Somijā izveidojās līdzīga feodālā sistēma kā citās Eiropas valstīs. No 14. gadsimta beigām līdz 16. gadsimta sākumam Somija kā Zviedrijas daļa bija Kalmāras ūnijā. No 1523. līdz 1560. gadam karalis Gustavs Vāsa izveidoja Zviedriju par spēcīgu unitāru valsti. Šāds statuss saglabājās līdz pat 17. gadsimtam. Līdz ar to Somija vairs netika izdalīta atsevišķi no Zviedrijas. Saskaņā ar Gustava Vāsas valdīšanas laikā veiktajām reformām, katoļu ticība tika aizstāta ar luterismu. Zviedrija kļuva par lielvaru un uzsāka karus par dominanci Baltijas jūras reģionā pret Dāniju, Krieviju un Poliju-Lietuvu. Somijā, kura tika pasargāta no karadarbības, tika daudz ciešāk integrēta karaliskā pārvalde. Ģenerālgubernatora Pēra Brahes jaunākā (Per Brahe d. y.) vadībā vairākās Somijas pilsētās dibināja muižu tiesas un pasta sistēmas, Turku dibināja karalisko akadēmiju.

Krievu laiki

1809. gada Porvo apspriede, kurā Somija sola uzticību Krievijas caram. Savukārt cars apsola nodrošināt esošo tiesisko un sociālo sistēmu

Pēc sakāves Lielajā Ziemeļu karā 18. gadsimtā Zviedrija pazaudēja savu lielvalsts statusu, arī Somija no 1714. līdz 1721. gadam atradās krievu pakļautībā. Pēc Nīstades miera līguma noslēgšanas krievi Somiju pārdeva atpakaļ zviedriem. Krievi atkārtoti iekaroja Somiju Krievijas-Zviedrijas karā, kurš norisinājās no 1741. līdz 1743. gadam. Pēc kara Krievijas Impērijas robeža Somijā bija Kimijoki upe.

Napoleona karu laikā Krievijas imperators Aleksandrs I izveidoja savienību ar Franciju, un iesaistījās cīņā pret Angliju un tās sabiedroto Zviedriju. 1808. gadā Krievija uzbruka Zviedrijai un sākās Somijas karš, kurā zviedri bija spiesti atkāpties. 1809. gadā tika noslēgts Frēdrikshamnas miera līgums, pēc kura zviedri zaudēja plašas teritorijas, kurās izveidoja Krievijas Impērijai pakļautu autonomu Somijas lielhercogisti. Somijas lielhercogistē saglabājās daudz zviedru tradicionālo likumu, kuru nostiprināja tās konstitūcijā. Tomēr līdz pat 1863. gadam Krievijas imperators neļāva izveidot tautas pārstāvju parlamentu. Gadsimta otrajā pusē Somijā aizsākās nacionālā kustība, savukārt krievi uzsāka impērijas centralizēšanu un Somijas pārkrievošanu. 1899. gadā tā sauktajā Februāra manifestā Krievijas imperators Nikolajs II ierobežoja Somijas autonomās tiesības. Šī politiskā konflikta rezultātā 1904. gadā Helsinkos nogalināja pārkrievošanas aizsācēju ģenerālgubernatoru Bobrikovu, un 1905. gada revolūcijas laikā Somijā sakās vispārējs streiks. Tā rezultātā Nikolajs II atjaunoja Somijai autonomiju un izveidoja pagaidu parlamentu. 1906. gadā visiem somiem (arī sievietēm) bija vienlīdzīgas parlamenta vēlēšanas tiesības; tajā laikā tas bija unikāls gadījums Eiropā.

No neatkarības iegūšanas līdz mūsdienām

Otrā pasaules kara laikā somi bija spiesti piekāpties un atdot krieviem teritorijas, kuras kartē iekrāsotas sarkanā krāsā

1917. gadā pēc Februāra revolūcijas Krievijas cars Nikolajs II atteicās no troņa. Izmantojot politisko nestabilitāti Krievijā, Somijas parlaments tā paša gada 6. decembrī pasludināja neatkarību. Somijas neatkarību Krievijas boļševiki atzina 1918. gada janvārī. Drīz pēc tam arī citas valstis to atzina par neatkarīgu valsti. Pārejas posmā no autonomas teritorijas uz neatkarīgu valsti Somijā norisinājās vairāki smagi iekšēji konflikti. 1918. gada 27. janvārī notika sociālistu veikts valsts apvērsuma mēģinājums. Pēc tam uzreiz sākās Somijas pilsoņu karš, kurā savā starpā karoja boļševiku atbalstītie sociāldemokrāti un Vācijas Impērijas atbalstītie konservatīvie spēki. Karš beidzās maijā un rezultātā pārākumu ieguva konservatīvie spēki, saglabājot jaundibinātajā valstī demokrātisku iekārtu. 1919. gadā tika izveidota Somijas konstitūcija. Miera līgums ar Padomju Savienību tika parakstīts 1920. gadā, pēc kura Somija saglabāja robežas, kuras bija Somijas lielhercogistei. Toties Somijai izcēlās strīds ar Zviedriju par stratēģiski svarīgajām Ālandu salām. Strīdā iesaistījās Tautu Savienība, kura 1921. gadā nolēma, ka Ālandu salas paliek Somijai ar nosacījumu, ka tām tiek dota ievērojama autonomija.

Pēc 1939. gadā noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta Somija nonāca Padomju Savienības interešu lokā. 23. augustā Padomju Savienības valdība piedāvāja Somijai noslēgt militārās sadarbības līgumus. Somijas valdība tos atteicās pieņemt, bet Padomju Savienība izvirzīja Somijai teritoriālas pretenzijas. Bez kara pieteikuma Padomju Savienības armija 1939. gada 30. novembra rītā uzbruka Somijas austrumu robežai, ko pavadīja aviācijas uzlidojumi galvaspilsētai Helsinkiem. Tika izveidota marionešu valsts Somijas Demokrātiskā Republika, kurā iekļāva arī daļu no Padomju Karēlijas teritorijas. Sākās Ziemas karš, kurš ilga līdz 1940. gada 13. martam, kad Maskavā tika noslēgts miera līgums, kurā Somija atteicās no plašām teritorijām Karēlijā, Hanko pussalā un pie Ziemeļu ledus okeāna, saglabājot valstisko neatkarību. Pēc Ziemas kara, Somija lūdza militāro palīdzību nacistiskajai Vācijai. 1941. gada 22. jūnijā, kad vācu spēki jau bija ieradušies Somijā, sākās Barbarosas operācija, kuras mērķis bija iekarot Padomju Savienības Eiropas daļu. 25. jūnijā Padomju Savienība veica uzlidojumus Somijas pilsētām, līdz ar ko Somija pieteica karu Padomju Savienībai, vienlaicīgi arī atļaujot Vācijai izmantot Somijā izmitinātos militāros spēkus. 9. jūlijā somu spēki uzsāka uzbrukumu Karēlijas zemesšaurumā. Rudenī Somija atguva zaudētās teritorijas Karēlijā, kā arī ieņēma Austrumkarēliju līdz Oņegas ezeram. Decembra sākumā armija ieņēma aizsardzības pozīcijas, kas deva relatīvu mieru līdz pat 1944. gadam. 1944. gada 9. jūnijā Padomju Savienība veica pēkšņu uzbrukumu, atgūstot praktiski visas karā zaudētās teritorijas. 1944. gada 19. septembrī tika parakstīts miera līgums, kurā tika minēts arī tas, ka vācu spēkiem ir jāpamet Somijas teritorija. Tas noveda pie Lapzemes kara starp Somiju un Vāciju. Vācijas galvenās intereses bija niķeļa rūdas raktuves, kā arī Petsamo apgabals. 1945. gada aprīlī no Somiju atstāja pēdējie vācu spēki.

Otrā pasaules kara laikā Somija bija smagi cietusi. Līdz 1950. gadam Somijas teritorija, kā arī tās teritoriālie ūdeņi, tika attīrīti no mīnām. Parīzes miera konferencē Somijai tika piespriestas reparācijas, kuras tai jāsamaksā Padomju Savienībai. Tās tika nomaksātas līdz 1952. gadam. Netālu no Helsinkiem Padomju Savienība izveidoja arī savu karabāzi, kas tika slēgta 1956. gadā. Uzreiz pēc kara Somijā strauji pieauga jaundzimušo skaits, un, kad 70. gados šie jaunieši sasniedza darbspējīgu pilsoņu vecumu, valsts nebija spējīga nodrošināt viņus visus ar darba vietām, tādēļ daudzi emigrēja uz Zviedriju. Aukstā kara laikā lielu lomu Somijas iekšpolitikā spēlēja Padomju Savienība, bet Somijai izdevās saglabāt demokrātisku pārvaldes sistēmu. 1995. gada 1. janvārī Somija iestājās Eiropas Savienībā.

Skatīt arī

• Somijas vēstures hronoloģija