Sniedziņš sniga, putināja

Sniedziņš sniga, putināja ir 1892. gadā tapusī Jāzepa Vītola latviešu tautasdziesmas apdare, ko dziesmu svētku apvienotais vīru koris dziedāja 1895. gada Ceturto Vispārējo latviešu Dziesmu un Mūzikas svētku laicīgo dziesmu koncertā.

VēstureLabot

1895. gada dziesmusvētkos tautas dziesmas "Sniedziņš sniga, putināja" harmonizējums vīru korim tikpat kā nepamanīts izskanēja aiz "Beverīnas dziedoņa" slavas. Melodija esot pierakstīta Jelgavas apkārtnē.[1] Tā ir īsti vītoliska, hromatismiem bagāta strofveida miniatūra, un pārējo Jelgavas svētku harmonizējumu vidū tā izceļas kā viens no tehniski tīrākajiem darbiem. Taču šādas miniatūrgleznas, kuru Vītolam, ieskaitot tautasdziesmas apstrādājumus solo un klavierēm, ir pāri par 300, lielo darbu ēnā parasti neievēro, un klausītājs nereti paiet tām garām, īpatno skaistumu neredzējis.

Piemēram, Poruks, šo dziesmu kopā ar Jurjāna "Bandinieka rudziem" pieminot, rakstīja, ka „abas (tās) ir bez īstas komponista vajadzības tikušas dzemdinātas, un, ka viņas dziedot arī mira, par to lai neskumstam". [2]

AtsaucesLabot

  1. Jelgava: E. Zīslaka drukātava, 1892[novecojusi saite]
  2. Valentīns Bērzkalns (1965), Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940, Bruklina: Grāmatu draugs, 193-194. lpp.