Sauka (dabas parks)

(Pāradresēts no Saukas dabas parks)

Saukas dabas parks atrodas Jēkabpils novada Elkšņu, Saukas un Rites pagastā Sēlijā.[1] Dabas parks izvietots Sēlijas paugurvaļņa augstākajā daļā, tā teritorijā ir Saukas ezers, Lielais Klauces ezers, Bukūzis, Aklais ezers, Klauces upe un Dūņupe. Uz austrumiem no Saukas ezera atrodas Ormaņkalns. Dabas parks valsts aizsardzības statusu ir ieguvis 1987. gadā. Teritorijas platība — 54 km2.

Saukas dabas parks
Skats no Ormaņkalna uz Saukas ezeru
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Jēkabpils novads, Latvija
Platība 54 km2
Dibināts 1987
Mājaslapa www.saukasdabasparks.lv

Saukas dabas parka teritorija pa pagastiem sadalās sekojoši: Saukas pagasts 23,2km2 (43%), Elkšņu pagasts 22,7km2 (42% no kopplatības), Rites pagasts 8,1km2 (15%). Saukas dabas parka centrālais objekts — Saukas ezers ir publiskā ūdenstilpe un atrodas Saukas pagasta teritorijā. Saukas dabas parka lielākās apdzīvotās vietas — Lones un Saukas ciemati atrodas Saukas dabas parka teritorijā, bet Klauces ciemats — Elkšņu teritorijā.

Nokļūšanai no Rīgas var izmantot autoceļu P73 cauri Vecumniekiem līdz Neretai vai arī autoceļu P85 cauri Jaunjelgavai, pēc tam pa autoceļu P86. Tiešā parka teritorijas tuvumā atrododas 1. šķiras autoceļš P75 ar asfalta segumu Jēkabpils-Viesīte-Nereta-Lietuvas robeža.

Vietējie autoceļi ir Viesīte-Deši-Sauka-Rite (V820), Daudzeva-Viesīte-Apserde (V956), Lone-Sauka (V792) un Klauce-Sauka (V787).

Attālums no Lones ciemata (lielākās Saukas dabas parka apdzīvotās vietas) līdz Viesītei ir 11 km, līdz Lietuvas pilsētai Suvainišķiem — 15 km, līdz Jēkabpilij — 41 km, līdz Rīgai — 155 km.

Dabas resursi

labot šo sadaļu

Saukas dabas parka ir iekļauts Latvijas Natura 2000 — Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā (kods Latvijas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju reģistrā LV0300800) ar tam piešķirto "C" tipu, kas nozīmē tās teritorijas, kas noteiktas īpaši aizsargājamo sugu un īpaši aizsargājamo biotopu aizsardzībai.[2]

Saukas dabas parks ietilpst Lubāna zemienes un Latgales augstienes klimatiskajā rajonā. Šis ir viskontinentālākais un siltākais Latvijas klimatiskais rajons. Teritorijas klimats ir mēreni silts un vidēji mitrs. Aizsargājamās teritorijas klimats kopumā atbilst izdalītajam klimatiskajam rajonam raksturīgajam. Gada vidējā gaisa temperatūra tajā ir +5,4 °C. Savukārt, vidējā gaisa temperatūra janvārī ir —6,0 °C, bet jūlijā — tā ir +17,2 °C. Vidējā gada nokrišņu summa ir 660 mm. Gada siltajā periodā tā ir 460 mm, bet aukstajā — 200 mm. Klimatiskā rajona robežās mitruma pakāpe samazinās ziemeļrietumu — dienvidaustrumu virzienā, savukārt, temperatūra šādā virzienā — palielinās. Teritorijā valdošie ir dienvidrietumu, dienvidaustrumu, rietumu un dienvidu vēji. Aktīvo temperatūru summa 1900-2100 °C. Bezsala periods teritorijā kopumā ilgst vidēji 150 līdz 160 dienas gadā. Sniega sega ziemā ir nepatstāvīga. Noturīgas sniega segas veidošanās sākas decembra beigās vai janvāra sākumā un saglabājas līdz marta beigām aprīļa sākumam.

Ģeoloģija, ģeomorfoloģija un augšņu raksturojums

labot šo sadaļu

Saukas dabas parks atrodas Augšzemes augstienes Sēlijas paugurvalņa dabas apvidū. Ģeomorfoloģiski Sēlijas paugurvalnis ir starpmēlu paugurvalnis, kurš pirms 14 tūkstošiem gadu ir radies divu ledāja mēļu ledus masas saskares zonā. Teritorijai raksturīgs ir paugurotais morēnpauguru reljefs, kura augstākais punkts ir Ormaņu lielpaugura masīvā esošais Ormaņkalns. Minētā kalna augstākie punkti ir 145 līdz 185 metrus, bet tā pakāje ir 100 līdz 110 metrus virs jūras līmeņa.

Saukas ezers atrodas 78,9 m virs jūras līmeņa. Tam apkārt paceļas pauguri, kuru relatīvais augstums sasniedz 10 līdz 15 metri. Savukārt, Ormaņkalna paugurmasīva augstākie punkti ir 145 līdz 185 metrus, bet tā pakāje ir 100 līdz 110 metrus virs jūras līmeņa. Ormaņkalna virsma un nogāzes būtībā ir mazāku pauguru sakopojums, kuri atrodas uz kopīga pacēluma, tādējādi Ormaņkalna relatīvais augstums ir 85 līdz 45 metru robežās.
Bez minētās Saukas ezeraines un Ormaņkalna aizsargājamajā dabas teritorijā atrodas arī pauguraines, kurām ir raksturīgas samērā plašas ieplakas. Tās sākotnēji ir bijušas pārmitras un savulaik tikušas nosusinātas. Atsevišķas no tām atrodas nelieli purviņi un slapjie meži. Pauguru relatīvais augstums sasniedz 10 — 15 m.

Īpatnēju ainavas telpu veido arī Klauces — Bukūža ezeru garenā ieplaka un Klauces upītes ieleja. Saposmotajā dabas parka reljefā sastopami arī tādi ekoloģiskie ainavas elementi kā gravas un avoksnāji.

Sēlijas paugurvaļņa vidusdaļā pie Viesītes un Saukas ir veidojušās subglaciālo vagu ezeru virknes. Subglaciālo vagu ezeriem ir izstiepta ezerdobes forma un salīdzinoši lieli maksimālie un vidējie dziļuma rādītāji. Saukas dabas parka teritorijā atrodas daļa no Klauces ezeru virknes. Teritorijas zemāko daļu aizņem ezeru ieplakas. Dabas parka centrālo daļu veido Saukas mikroglaciodepresija, ko aizpilda lielākais dabas parka teritorijā esošais Saukas ezers.

Saukas dabas parks atrodas Viduslatvijas morēnu līdzenuma un Sēlijas pauguraines augšņu rajona Sēlijas pauguraines apakšrajonā. Dominējošie cilmieži ir vidējs un smags morēnas smilšmāls, kā arī mālsmilts. Tā kā dabas parka teritorija jau sen ir apgūta un lauksaimniecībā izmantota teritorija, plašās velēnu podzolaugsnes platības ir vidēji un vāji erodētas.

Dabas parka mežos dominējošās ir velēnu podzolaugsnes un velēnpodzolētās glejotās augsnes, velēnpodzolētās glejaugsnes. Glejaugsnes ir veidojušās zem zālājiem, lapkoku un jauktajiem mežiem. Podzelētās glejaugsnes ir veidojušās mitruma sastrēguma apstākļos pārpurvojoties podzelaugsnēm. Šīm augsnēm ir labi izveidots trūdvielu horizonts, augsnes reakcija ir skāba. Augsnes ir sastopamas galvenokārt reljefa padziļinājumos, kuros ir slikti noteces apstākļi.

Lauksaimniecībā izmantojamās zemēs, galvenokārt tīrumos, dominē velēnu podzolaugsnes, velēnu glejaugsnes un velēnglejotās augsnes. Šīm augsnēm piemīt potenciāli laba auglība, taču to uzlabošanai ir nepieciešama nosusināšana un mikroorganismu darbības uzlabošana.

Reljefa zemākajās vietās un Saukas ezera krastos sastopamas ir zemā purva kūdraugsnes ar labu un vidēju kūdras sadalīšanās pakāpi.

Hidroloģija un hidrobioloģija

labot šo sadaļu
Pamatraksts un citi raksti: Saukas ezers un Lielais Klauces ezers

Saukas dabas parks atrodas Sēlijas upju hidroloģiskajā rajonā. Šis ir viens no 17 Latvijā pēc virszemes un pazemes ūdeņu hidroloģiskā režīma viendabīguma rādītājiem izdalītajiem hidroloģiskajiem rajoniem. Aizsargājamās teritorijas hidroloģisko režīmu kopumā raksturo visam izdalītajam rajonam raksturīgie nokrišņu un noteces rādītāji, kuri salīdzinot ar citiem hidroloģiskajiem rajoniem ir vidēji lieli (7 lielākie no 17 izdalītiem hidroloģiskajiem rajoniem), kā arī tāpat vidēji lielie iztvaikošanas rādītāji.

Aizsargājamās teritorijas hidrogrāfiskais tīkls ir samērā blīvs. Vidējais upju blīvums teritorijā ir 627 metri vienā kvadrātkilometrā. Teritoriju atūdeņo Lielupes lielbaseinam piederošās upes. Lielākās no tām ir Klauces upe un no Saukas ezera iztekošā Dūņupe. Lielākais dabas parka teritorijā esošais ezers ir 718,2 hektārus lielais Saukas ezers, bet dziļākais  ezers ir Lielais Klauces ezers.

Biotopi un veģetācija

labot šo sadaļu

Sēlijas vaļņa pauguru nogāzēs ir labi virszemes noteces apstākļi un samērā auglīgas augsnes. Šīs augsnes tikušas apgūtas jau tālā senatnē, bijušo egļu mežu vietā veidojot plašu kultūrainavas spektru. Atšķirīgie reljefa ģenētiskie tipi, mitruma apstākļi un ilgstoša cilvēku saimnieciskā darbība ir noteikusi ļoti daudzveidīgu veģetācijas tipu miju, kur tīrumi mijas ar sausajām pļavām un sekundārajiem bērzu, alkšņu un egļu mežu puduriem. Mitro pļavu aizsargājamajā teritorijā ir maz. Tās atrodamas salīdzinoši nelielās platībās, galvenokārt nogāžu ieplakās, gar ūdenstecēm un atsevišķās vietās Saukas ezera krastos.

Ilgstošas saimnieciskās darbības rezultātā teritorija ir bijusi atmežota un tai ir raksturīgi sašķelti un savrupi pirmatnējo mežu nogabali, starp kuriem agrākās lauksaimnieciskās zemēs aizvien lielākas platības aizņem sekundārās mežu platības, kurās dominē baltalkšņi un bērzi. Lielākā daļa aizsargājamās teritorijas mežu ir sekundāri. Tie ir lapkoku meži — baltalksnāji, bērzu birzis, un egļumeži, kuri aizņēmuši 20. gadsimta pirmajā pusē labi iekultivētās lauksaimniecības zemes.

Būtiska atšķirība ir starp dabiskajiem baltalkšņu mežiem un tā saucamajiem sekundārajiem mežiem, kuri ir veidojušies uz agrāk lauksaimniecībā izmantotām zemēm — atmatām. Dabas parka gravās, uz iznesu koniem un uz Saukas ezera terases esošās baltalkšņu audzes ir uzskatāmas par dabiskiem mežiem. Šie meži pārstāv retus biotopus un šādus baltalksnājus nedrīkst jaukt ar sekundārajiem mežiem, kuri ir veidojušies uz atmatām.

Kopumā teritorijā ir vērojama strauja lauksaimniecībā izmantoto zemju pārvēršanās par meža zemēm. Kā sekas tam ir ainavas daudzveidības samazināšanās. Vislielākā bioloģiskā daudzveidība ir vērojama Ormaņkalnā, kā arī Saukas un Klauces ezerainē, Klauces upes ielejā.

Saukas dabas parka teritorijā ir konstatēti vairāki Eiropas Padomes 1992. gadā 21. maijā pieņemtajā Direktīvā "Par dabīgo biotopu, savvaļas augu un dzīvnieku sugu aizsardzību" un attiecīgajā nacionālajā normatīvajā aktā — Ministru kabineta noteikumi "Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu"noteiktie aizsargājamie biotopi. Šie biotopi ir

  1. 6270 — sugām bagātas atmatu pļavas
  2. 91ED — pārmitri platlapju meži
  3. 3260 — upju straujteces
  4. 6430 — eitrofas augsto lakstaugu audzes
  5. 7160 — minerālvielām bagāti avoti un avotu purvi
  6. 9180 — nogāžu un gravu meži.

Saukas ezera piekrastē esošie pārmitrie platlapju meži un sugām bagātās atmatu pļavas ir biotopi, uz kuriem ir attiecināmi prioritārie dabas aizsardzības pasākumi.

Flora un fauna

labot šo sadaļu

Saukas dabas parks atrodas Viduslatvijas ģeobotāniskā rajona austrumu perifērijā. Dabas parka ziedaugu un paparžaugu sastāvs ir sekundāru lapkoku mežu — baltalksnāji, bērzu birzis, skujkoku mežu — egļu meži, un vecu lapu koku mežu zemsedzēm un mitro pļavu augu sabiedrībām raksturīgais. Aizsargājamajā teritorijā līdz šim nav veikta detalizēta ziedaugu un paparžaugu inventarizācija. Līdz šim Saukas dabas parkā ir konstatēta tikai viena īpaši aizsargājamo augu kategorijā iekļaujama augu suga. Tas ir Sarkanās grāmatas otrajā kategorijā iekļautais ķērpis — kausveida parmēlija (Parmelia acetabulum)

Tā kā Saukas dabas parka izveidošanas galvenais mērķis ir aizsargāt savdabīgo un krāšņo ainavu un šīs teritorijas kultūrvēsturisko mantojumu, teritorijā līdz šim veiktie pētījumi ir koncentrējušies galvenokārt uz ainavu inventarizāciju, tās ekoloģisko, vizuālo un kultūrvēsturisko novērtējumu, kultūrvēsturisko objektu inventarizāciju.

Saukas dabas parkā līdz šim ir konstatētas trīs īpaši aizsargājamo zīdītāju sugas — dīķu naktssikspārnis (Myotis dasycneme), rūsganais vakarsikspārnis (Nyctalus noctula), ūdrs un bebrs, kas ir iekļautas Eiropas Padomes (EP) direktīvas "Par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību" (1992) sarakstā.

Seklajos ūdensaugiem bagātajos lēma tecējuma upju posmos sastopamas dūņas apdzīvojošās dūņu pīkstes (Misgurnus fossilis). Savukārt, tīrajos un nepiesārņotajos upju straujteču posmos un caurplūdes ezeros sastopami ir akmeņgrauži (Cobitis taenia), kas ir iekļautas EP direktīvā "Par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību".

Aizsargājamajā teritorijā ir konstatētas arī divas "MK Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu" (2000) iekļautās tauriņu sugas — kārklu zaigraibenis (Apatura iris), ozolu karminpūcīte (Catocala sponsa). Dabas parkā bagātīgi pārstāvēta ir putnu fauna. No aizsargājamajā teritorijā kopumā konstatētajām 37 īpaši aizsargājamo putnu sugām 18 ir iekļautas Ministru kabineta noteikumos "Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarkstu", bet 32 no tām — EP direktīvā "Par savvaļas putnu aizsardzību" (1979).

Kultūrvēsturiskie resursi

labot šo sadaļu

Teritorija ir vēsturiski vienota, ja to saista noteikta pakāpes kultūrvēsturiskā kopība. Saukas dabas parka un apkārtesošo teritoriju vēsturiskā saistības svarīgums, kas ir nozīmīgs arī tūristu piesaistes aspektā, ir atrašanās Sēlijas novadā. Sēļi bija viena no četrām baltu maztautām (letgaļi, zemgaļi, kurši un sēļi), kas 13.-16. gadsimtā kopā līviem un citām nelielām Latvijas teritorijā dzīvojošajām etniskām grupām saplūda latviešu tautā. Sēlija ir senās sēļu cilts izplatības areāls, etnogrāfisks novads ar mīkstajām, sēliskajām izloksnēm, arī kultūrvēsturisks novads ar īpatnēju mentalitāti, ar savām kultūrvēsturiskām īpatnībām.

Sēļu galvenais apmešanās areāls atradās Sēlijas paugurvalņa apvidū. Sēlijas paugurvalnis ir 8-20 km plata pauguru josla, kas sākas Daugavas kreisajā krastā iepretim Pļaviņām un stiepjas uz dienvidiem. Līdz mūsdienām ir saglabājušies daudzi senkapi un pilskalni šajā apvidū, kurus arheologi grupē novados. Sēlijas vaļņa augstākā virsotne — Ormaņkalns — ir viens no Saukas dabas parka centrālajiem objektiem.

 
Skats uz Saukas ezeru no Ormaņkalna pēc Pirmā pasaules kara

Pašreizējā Saukas dabas parka teritorija jau senatnē ir bijusi lauksaimnieciski apgūta teritorija. Pēc Indriķa Šterna uzskata Sēlijas paugurvaļņa daļā atradās Kalves zeme[3], kuras nosaukums cēlies no senbaltu vārda "kalve" (pakalns). Livonijas ordeņa valsts laikā 14.-16. gadsimtā zemnieku saimniecības pakāpeniski nonāca ordeņa saimniecības muižu atkarībā. Kurzemes un Zemgales hercogistes pastāvēšanas laikā parka teritorija bija sadalīta starp Sēlpils draudzes novadu (Vecsaukas muiža, Jaunsaukas muiža, Elkšņu muiža u. c.) un Neretas draudzes novadu (Rites muiža). Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1818. gadā zemnieku saimniecības pakāpeniski kļuva ekonomiski neatkarīgas.

Tagadējā parka teritorija lauksaimniecība īpaši intensīvi izmantota bija pēc 1920. gada agrārās reformas. Tajā laikā teritorijā dominēja lauksaimniecībā izmantojamās zemes un meži aizņēma mazākas platības. Atsevišķos pagastos tie aizņēma tikai 10% ko kopējās teritorijas. Garām tagadējam dabas parkam veda 1916. gadā izbūvētā Viesītes šaursliežu dzelzceļa atzars Viesīte-Rimšāni-Lone-Rempi-Nereta, ko demontēja tikai 1964. gadā. Pēc Otrā pasaules kara lauksaimniecībā izmantojamo zemju platība platības samazinājās. Īpaši intensīvi tas notika 1960. gados, kad lauksaimniecībā sāka izmantot traktora vilkmes agregātus. Šādai apsaimniekošanai nepiemērotās teritorijas — stāvās nogāzes, akmeņainie lauki, pakāpeniski pārauga ar krūmiem un mežiem.

1939. gadā visa tagadējā Saukas dabas parka teritorija atradās toreizējā Saukas pagasta teritorijā, bet no 1949. gada bija iekļauta Neretas rajona administratīvajā teritorijā. Vēlāk ciemu un rajonu teritorijas vairakkārt apvienoja un mainīja un 1956. gadā iekļāva Jēkabpils rajona sastāvā. Pēc 2009. gada administratīvās reformas rezultātā Saukas dabas parka teritorijā ietilpstošie pagasti tika apvienoti Viesītes novadā.

Ierosme par Saukas dabas parka veidošanu 1980. gados nāca no Saukas iedzīvotāju un meliorācijas speciālistu puses. Tādēļ arī Ormaņkalna meliorācijas projekts tika uzskatīts par pirmo soli dabas parka veidošanā.

  1. 1999. gada Ministru Kabineta noteikumi "Noteikumi par dabas parkiem" (Ministru kabineta noteikumi Nr.83, 1999) nosaka aizsargājamās teritorijas robežas un nosaka tās statusu saskaņā ar atjaunoto dabas aizsardzības likumdošanas sistēmu.
  2. Likums "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" Latvijas Republikas Augstākajā Padomē, pieņemts 02.03.1993., stājies spēkā ar 25.03.1993.
  3. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 185., 429. lpp.

Ārējās saites

labot šo sadaļu