Sabiedrisko mediju modelis dažādās valstīs pastāv jau vairāk kā 70 gadus. Sabiedriskie mediji definēti kā tikšanās vieta, kur laipni gaidīti visi valsts iedzīvotāji un viņi tiek uzskatīti kā vienādi. Tas ir informācijas un izglītošanas instruments, kas ir pieejams un domāts visiem, neskatoties uz viņu sociālo vai ekonomisko statusu. Tam ir jākultivē informācijas un kultūras attīstība, bet arī jārosina iztēle un jāizklaidē.[1]

Viens no sabiedrisko mediju pamatlicējiem bija pirmais BBC ģenerāldirektors Džons Rīts (John Reith), kurš uzskatīja, ka sabiedriskajiem medijiem ir jābagātina sabiedrības intelektuālā un kulturālā dzīve. Viņa vīzija bija, ka sabiedriskajam medijam jābūt aptverošam, tādējādi padarot visu valsti kā vienu cilvēku.[2]

Lai gan sabiedriskajiem medijiem ir nepārprotama ekonomiskā loma, tas nav salīdzināms ar nevienu citu sabiedrisko pakalpojumu jebkurā citā ekonomiskajā sektorā. Nav neviena cita pakalpojuma, kuram būtu pieeja tik milzīgam sektoram valsts iedzīvotāju un varētu tos nodrošināt ar tik liela apjoma informāciju un saturu, tādējādi ietekmējot gan indivīda, gan visas sabiedrības domas.[3]

Sabiedriskajiem medijiem ir iespēja nodrošināt sabiedrības tiesības saņemt daudzveidīgu un neatkarīgu informāciju un idejas. Tāpat tie var veicināt nacionālās identitātes veidošanos, kā arī izglītot, informēt un kalpot minoritāšu vai kādām citām specializētām grupām.[4]

Tomēr, lai raidsabiedrības sauktu sevi par sabiedriskajiem medijiem tiem, ir jāizpilda vairāki kritēriji. Ir izveidoti likumi, un vissvarīgākais no tiem ir — sabiedriskajiem medijiem ir jābūt aizsargātiem pret politisko un komerciālo iejaukšanos, respektīvi, tiem jābūt neatkarīgiem. Tāpat arī tiem ir jākalpo sabiedrības interesēs. Raidsabiedrības, kuras spēj izpildīt šos nosacījumus, bieži vien tiek dēvētas par sabiedriskajiem medijiem.[5]

Vienots Latvijas sabiedriskais medijs labot šo sadaļu

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome 2013. gada janvārī apstiprināja vienotu Latvijas Sabiedrisko mediju koncepciju, kas paredzēja nākamo piecu gadu laikā izveidot vadošo mediju Latvijā, radot kopīgu platformu, ietverot Latvijas Televīzijas, Latvijas Radio un tiešsaistes portālu. Līdz šim Latvijā darbojās Latvijas Televīzija, kas dibināta 1954. gadā un Latvijas Radio, kas raida jau kopš 1925. gada, tomēr abas šīs organizācijas savu saturu veidoja individuāli, tāpēc lēmums izveidot kopīgu Latvijas sabiedrisko mediju platformu bija vajadzīgs, lai raisītu diskusijas, piedāvātu kvalitatīvu informāciju un kalpotu par forumu ideju apmaiņai, un jau 2012. gada rudenī valdība piešķīra 82,3 tūkstošus latu Latvijas sabiedrisko mediju lapas izveidei, bet darbības uzturēšanai līdz 2015. gadam vēl 50 tūkstošus latu gadā. Mērķis bija saliedēt sabiedrību un stiprināt nacionālās identitātes un valsts valodas pozīcijas.[6]

Latvijas sabiedriskajiem medijiem ir divi televīzijas kanāli, sešas radio stacijas un interneta portāli. Saturs tiek veidots latviešu, krievu un angļu valodā. Tomēr galvenais uzsvars ir uz latviešu valodu. 2012. gadā Latvijas Televīzijā strādāja 437 darbinieku, bet Latvijas Radio — 240. Latvijas sabiedrisko mediju darbība tiek finansēta no valsts budžeta, un 2014. gadā valsts piešķīra 13 762 478 latus (aptuveni 19 547 402 eiro), lai Latvijas sabiedriskais medijs spētu nodrošināt valsts funkciju izpildi.[7]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. UNESCO & World Radio and Television Council (2001) Public Broadcasting — Why, How? Canada: UNESCO, pp. 7-12
  2. Merritt, S. (2014) I don’t want to lecture you... but do tune in to Reith [online]. Retrieved: 19.11.2015, Available: http://www.theguardian.com/commentisfree/2014/nov/23/bbc-reith-lectures-last-bastion-broadcasting-ethos
  3. European Commission (2001) Communication from the commission on the application of state aid rules to public service broadcasting. European Commision, pp. 5
  4. Wilde, A., McCall, E. (2004) Supporting Public Service Broadcasting Learning from Bosnia and Herzegovina’s experience [online]. Retrieved: 19.11.2015, Available: http://www.undp.org/content/dam/aplaws/publication/en/publications/democratic-governance/oslo-governance-center/ogc-fellowship-papers/supporting-public-service-broadcasting-learning-from-bosnia-and-herzegovinas-experience/PublicServiceBroadcasting.pdf Arhivēts 2017. gada 12. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
  5. Mendel, T. (2005) A Model Public Service Broadcasting Law, [online].Retrieved :19.11.2015, Available: http://www.article19.org/data/files/pdfs/standards/modelpsblaw.pdf
  6. NEPLP (2014) NEPLP iniciatīva valdības deklarācijai: Latvijas Sabiedriskā medija izveide [tiešsaiste], Skatīts: 3.03.2015, Pieejams: http://neplpadome.lv/lv/sakums/padome/padomes-sedes/sedes-sadalas/neplp-iniciativa-valdibas-deklaracijai-latvijas-sabiedriska-medija-izveide.html Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
  7. NEPLP (2013) Jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcijas detalizācija. Rīga: NEPLP, 14-365.lpp