Raimonds Bebris
Raimonds Bebris (dzimis 1891. gada 17. martā Palangā, miris 1940. gada 13. jūnijā Rīgā) bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Latvijas Bruņoto spēku pulkvedis, dzejnieks, no 1936. gada biedrības "Latvijas vanagi" prezidents, Valsts prezidenta pils komandants no 1936. līdz 1940. gadam.
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Biogrāfija labot šo sadaļu
Dzimis 1891. gada 17. martā Palangā (tolaik Kurzemes guberņā) skolotāja Bebru Jura ģimenē. Mācījās Palangas proģimnāzijā (1899-1902) un Liepājas Nikolaja ģimnāzijā (1902-1910). Studēja medicīnu Tērbatas Universitātē (1912-1914), 1911. gadā uzņemts studentu korporācijā Lettonia.
Pirmā pasaules kara laikā 1914. gadā brīvprātīgi iestājās Krievijas impērijas armijā, 1915. gadā beidza Kijevas kara skolu. Piedalījās Austrumprūsijas kaujās 283. Kauņas kājnieku pulka sastāvā, vēlāk 247. Mariupoles kājnieku pulkā, piedalījās kaujās Koveļas apkārtnē. 1916. gada sākumā pārcelts uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu, ložmetējkomandas priekšnieks. Krievijas pilsoņu kara laikā no 1918. gada 27. janvāra līdz 22. februārim atradās ieslodzījumā Kronštates cietoksnī, piespriests nāvessods, bet no cietuma izdevies izbēgt un atgriezties Latvijā.
1918. gada 28. novembrī iestājās Latvijas zemessardzē, Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā piedalījās Latvijas atbrīvošanas cīņās, bija 4. Valmieras kājnieku pulka ložmetējrotas komandieris. Apbalvots ar Lāčplēša ordeni par 1919. gada 23. aprīļa kauju pie Alikulas tilta pār Melnupi, Jaunrozes pagastā. Ar ložmetēju un trīs kareivjiem Raimonds Bebris atsita pretinieka uzbrukumu, tā novērsdams iespēju ienaidniekam apiet Latvijas armijas spēkus no spārna.
Bermontiešu uzbrukuma laikā kā karaskolas 1. rotas komandieris piedalījies kaujās pie Daugavas tiltiem. 1919. gada 18. novembrī paaugstināts pulkveža leitnanta pakāpē. No 1920. līdz 1922. gadam 7. Siguldas kājnieku pulka 1., vēlāk 2. bataljona komandieris. Pēc vecāko virsnieku un bataljona komandieru kursu beigšanas 1925. gada septembrī bija Kara ministrijas padomes sekretārs.
No 1931. gada bija štāba bataljona komandieris, paaugstināts pulkveža dienesta pakāpē, no 1936. līdz 1940. gadam Valsts prezidenta pils komandants. No 1936. gada bija biedrības "Latvijas vanagi" prezidents. Darbojās Latvju kareivju nacionālajā savienībā, tās prezidijas loceklis.
Miris 1940. gada 13. jūnijā, apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
Apbalvojumi labot šo sadaļu
Apbalvots ar Annas III, IV šķiras ordeni, Staņislava II, III šķiras ordeni, Jura krusta IV šķiru, IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, III šķiras Viestura ordeni, Aizsargu nopelnu krustu, Polijas "Polonia Restituta" IV šķiras ordeni.
1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Dzejas darbi labot šo sadaļu
Raimonds Bebris arvien aizrāvies ar varonības cildināšanu un tēlošanu, apdziedādams to savā dzejā. Viņš rakstījis arī zem pseidonīma Raimonds, Rūdis. Pirmās publikācijas 1908. gadā. Pirmais dzejoļu krājums "Mirkļi" (1928). Kopā ar rakstnieku J. Medeni sastādījis antoloģiju "Varoņu laiks" (1935), bet patstāvīgi "Latvju māte" (1937).
Sagatavojis dzejnieču antoloģiju "Veldze" un dzeju krājumu "Varoņkalve" (1939). Vairāki dzejoļi, "Lielā junda", "Gājiens par Latviju", "Rekviēms" komponēti. Publicēti arī tulkojumi, apcerējumi par militāro aizsardzību, patriotismu, jūtu audzināšanu.
Avoti labot šo sadaļu
- L.k.o.k. biogrāfija[novecojusi saite]
- "Enciklopēdija. Latvija un latvieši. Latviešu rakstniecība biogrāfijās", Rīga, 1992
- "Kurzemes vārds", Nr. 142. No 1940. gada 14. jūnija