Rīgas nocietinājumi

(Pāradresēts no Rīgas aizsargvaļņi)

Rīgas nocietinājumi bija kopš 12. gadsimtu ap Rīgas pilsētu veidots nocietinājumu komplekss. 1857.—1863. gados Rīgas nocietinājumi tika nojaukti, to vietā izveidojot pilsētas kanālu un kanālmalas apstādījumus.

Rīgas brīvpilsētas nocietinājumi ar torņiem (attēls no G. Brauna un F. Hogenberga Civitates Orbis Terrarum, 1581).

Rīgas aizsardzības mūris un torņi

labot šo sadaļu
 
Pēc 1656. gada Rīgas aplenkuma pārbūvētie nocietinājumi ar torņiem (Thor) pilsētas vaļņos un vārtiem (Pforte) pie palisādēm.
 
Rīgas nocietinājumi ar vecajiem mūriem, kurus apņem aizsarggrāvji ar ravelīniem (Gabriel Bodenehr der Ältere, 1720).
 
Rīgas nocietinājumi (Gabriel Bodenehr der Ältere, 1700).
 
Rīgas plāns (Mateja Meriana zīmējums, 1638).
 
Rodenburga Rīgas pils (pa labi) un citadeles nocietinājumu projekts (1641).

Pirmie šīs apdzīvotās vietas nocietinājumi bija visai vienkārši: pietiekami augsts zemes valnis ar palisādi. Kā ūdensšķēršļi kalpoja Daugava, Rīgas upe un Rīgas ezers. Pilsētas aizsardzības mūri sāka būvēt pēc bīskapa Alberta fon Bukshēvdena rīkojuma pēc lietuviešu un līvu karagājiena uz Rīgu (1204) un kuršu uzbrukuma (1210), zemes vaļņus sākot aizvietot ar mūri, kam nepieciešamo dolomītu veda no Ikšķiles, Salaspils un Doles (vēlāk dolomītu veda arī no Kokneses). Pirmo mūri uzcēla gar tagadējo Kalēju ielu, starp mūsdienu Jāņa un Zirgu ielām. Tam sekoja otrs mūra posms, kurš gar tagadējo Zirgu un Rozena ielu stiepās līdz tagadējai Kungu ielai. 1215. gadā nosprauda jaunās Rīgas bīskapa pils robežas un pilsētas mūri pagarināja no Rozena ielas gar Jaunavu ielu līdz Daugavas krastam. Pašu upes krastu nocietināja ar zemes vaļņiem. 15 gadus vēlāk pabeidza mūri gar Daugavas krastu un noslēdza ar vienlaidu mūri visu teritoriju starp tagadējām Torņa, Kalēju ielām. 1287. gada zemgaļu karagājienā uz Rīgu viņu karaspēks uzbruka pilsētas ziemeļu vārtiem un kaujā nogalināja, ievainoja vai saņēma gūstā daudzus Vācu ordeņa brāļus, bet Rīgas pilsētā neiebruka.

Līdz 1330. gadam avotos tika minēti pavisam 28 Rīgas nocietinājumu torņi (torņi tika nosaukti vai nu pilsētnieku uzvārdos — miera laikos torņus izmantoja kā noliktavas — vai arī pēc tuvējo ielu vai celtņu nosaukumiem), kas atradās 70 līdz 120 metru attālumā cits no cita, un aptuveni 20 vārti. Precīzs torņu skaits nav zināms, jo laika gaitā mainījās gan to nosaukumi, gan arī aizsardzības mūrus un torņus nojauca, pārbūvēja, atkal uzcēla no jauna. No kādreizējiem torņiem līdz mūsu dienām saglabājušies tikai daži, lielākoties iebūvēti citās ēkās: Jaunavu tornis (Arsenāla ēkā), Svētā Gara tornis (Rīgas pilī), Jurgena tornis (Latvijas Arhitektu savienības namā Torņa ielā 11). Vienīgais tornis, kas saglabājies sākotnējā skatā, ir Pulvertornis. Mūri apjoza 90 m platais Rīgas aizsarggrāvis, kas kopā ar Citadeles aizsarggrāvi un dabiskajām ūdenskrātuvēm ietilpa pilsētas nocietinājumu sistēmā.

Avotos minētie Rīgas mūru torņi[1][2]

labot šo sadaļu
  • Audēju tornis (vācu: porta Schakemans, Ellerbroktorn; jeb Šakmaņa tornis) — pakava veida tornis Vecpilsētas ielas galā
  • Bīskapa vārtu tornis — pretī tagadējam Herdera laukumam
  • Grēcinieku tornis (jeb Zunderna tornis, nosaukts rātskunga Vulferta de Zunderna vārdā) — Grēcinieku ielas galā (tornis bijis viens no lielākajiem, 17.—18. gadsimtā tornī bija ierīkots pilsētas pirmā ūdensvada rezervuārs; tagad tur uzcelta poliklīnikas ēka)
  • Jurgena tornis — Aldaru ielas galā (tā pusapaļā daļa iebūvēta Latvijas Arhitektu savienības ēkas galā, tāpēc šajā namā katrā stāvā ir pusapaļas telpas) Līdzās Jurgena tornim 1698. gadā aizsardzības mūrī tika izlauzti Zviedru vārti.
  • Jēkaba vārtu tornis — Jēkaba ielas vidū
  • Kaļķu tornis (jeb Budes tornis)
  • Ludviķa tornis (jeb Melno mūku tornis) — Jāņa un Kalēju ielas stūrī
  • Lībekas tornis (jeb Sievu tornis, arī Moku tornis) — Jaunavu ielas galā (13. gadsimtā līdzās tornim atradusies Lībekas tirgotāju sēta).
  • Mazais Alkšņu tornis (jeb Četrstūrainais tornis) — Mazā Peitavas iela
  • Miesnieku tornis (pēc ielas nosaukuma) — viens no lielākajiem 16. gadsimtā, izmantots pulvera glabāšanai. 1721. gada 21. oktobrī pulvera krājumi uzsprāga un bojā gāja gan tornis, gan apkārtējo māju iedzīvotāji.
  • Mārstaļu tornis (jeb Maršalka tornis, nosaukts pēc kāda rātskunga uzvārda, kurš torni īrējis 14. gadsimtā) — viens no stiprākajiem pilsētas torņiem 16. gadsimtā. Vēl 17. gadsimta plānos tas uzrādīts kā pats lielākais Rīgas tornis, bet gadsimta beigās torni nojauca. Veicot arheoloģiskos izrakumus, krietni vēlāk atklājies, ka šajā vietā pirms lielā torņa atradies mazāks, bet lielākais tapis uzcelts tikai 15. vai 16. gadsimtā. Atradies Mārstaļu un Minsterejas ielu tuvumā.[3]
  • Mēmeļa tornis (jeb Prāvesta tornis) — pie Jaunielas
  • Peldu vārtu tornis (jeb Mītavas (latīņu: Mitovia) tornis, Cūku tornis), nosaukts pēc tuvējo ielu nosaukumiem
  • Pelēkais tornis — Mazās Smilšu un Meistaru ielas stūrī
  • Pils ielas tornis — Lielās Pils ielas galā
  • Pulvertornis — Vaļņu un Smilšu ielas stūrī
  • Rigemundes tornis (jeb Muzikantu tornis), nojaukts 1911. gadā
  • Rāmera tornis — četrstūrains; pie torņa esot atradusies krievu tirgotāju sēta ar Sv. Nikolaja baznīciņu
  • Rēzena tornis (vācu: porta Resen, Peutouenporte, Resentorn) — ar vārtiem, pusapaļš, vārtus sauca arī par Peitavas vārtiem
  • Tornis blakus Sievu tornim (tam nebija sava nosaukuma)
  • Vilku bedres tornis — zem Anglikāņu baznīcas
  • Ģilžu vārtu tornis — netālu no Meistaru ielas (to nojauca, kad cēla Lielās ģildes ēku)
  • Šāļu tornis (jeb Svērtuves tornis) — tirgus svaru laukuma tuvumā (nosaukums varētu būt radies no svaru kausa vāciskā nosaukuma — die Waagschale)
  • Jaunavu tornis, vēlāk dēvēts par Mazo Pulvertorni — Marijas Magdalēnas sieviešu klostera teritorijā (19 gs. iebūvēta Arsenāla ēkā)

1622. gadā apkārt pilsētai sāka būvēt papildu nocietinājumu sistēmu — zemes vaļņus (papildu militārajai nozīmei tie arī sargāja pilsētu no plūdiem). 1641. gadā zviedru pulkvedis Johans Rodenburgs izstrādāja Rīgas priekšpilsētu nocietinājumu projektu ar 12 bastioniem, kam puslokā vajadzēja apņemt visu pilsētu. Sistēmā ietilpa arī Rīgas citadele kā autonoms cietoksnis un garnizona mītne.

Sākumā tos būvēja pēc itāļu, tad holandiešu un beigās pēc franču sistēmas, ar bastioniem, kazemātiem un akmens apšuvumu no ārpuses. Vaļņi abpus aizsarggrāvim bija četrstāvu mājas augstumā, 35 metrus biezi. Vārti caur tiem bija izveidoti kā tuneļi. Aiz priekšējās nocietinājumu līnijas tika izrakti aizsarggrāvji, kuros uz trijstūrveida salām — ravelīniem, — tika izvietoti vieglie lielgabali. Zemes valnis stiepās no Daugavas pa mūsdienu Dzirnavu ielu, taču nocietināšanas darbus pārtrauca Krievijas cara Alekseja I vadītais Rīgas aplenkums (1656). Pēc tā vaļņu uzbēršanu aizstāja ar daudz lētāko palisāžu joslu. Stiprie Rīgas nocietinājumi septiņus mēnešus efektīvi izturēja Rīgas aplenkumu (1700) pret Saksijas kūrfirstistes karaspēku un vēlāk spēja izturēt astoņus mēnešus ilgo Rīgas aplenkumu (1709—1710) pret Krievijas cara Pētera I armiju.

1772. gadā aiz pilsētas nocietinājumiem uzsāka būvēt glasisu jeb esplanādi — no apbūves brīvu 300–400 m platu joslu, kuras zemes reljefs tika nolīdzināts, lai neviens nepamanīts nevarētu piekļūt aizsardzības sistēmai. Šajā joslā 1778. gadā nojauca visas priekšpilsētu ēkas (līdz mūsd. Elizabetes un Vilhelma Purvīša ielām) un noraka dziļām gravām izvagoto par Bastejkalnu divas reizes augstāko Kubes kalnu ar daudzām vējdzirnavām galā, kurš sākās pie Dzirnavu ielas un pletās pa visu tagadējo Esplanādi (pilsētas pusē ar aizsarggrāvi atšķeltā Kubes kalna daļa ir mūsdienu Bastejkalna pamatā). Teritoriju ārpus nocietinājumiem sadalīja piecās daļās: pirmo drīkstēja izmantot tikai pastaigām, pārējās bija apgrūtinātas ar citādiem ierobežojumiem un tikai piektajā, kas atradās no cietokšna vaļņiem 1,5 km, t.i. lielgabala šāviena attālumā, drīkstēja "celt būves ar pagrabiem un dzīvojamām telpām". Pilsētai izplešoties, valni noraka, bet palisādes vairākkārt pārcēla tālāk, lai kārtējo reizi ietvertu aiz tām uzbūvētās ēkas. Taču izrādījās, ka celtniecībā lēto palisāžu uzturēšana pilsētai izmaksā ļoti dārgi, jo neapzinīgi iedzīvotāji ziemā nosmailinātos mietus un tos saistošos dēļus nokurina savās krāsnīs, un katru pavasari palisāžu joslu jāatjauno. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc 1808. gadā Rīgas palisādes likvidēja pavisam.

Rīgas pilsētas nocietinājumus nolēma likvidēt pēc Krimas kara, kad britu karakuģi 1855. gadā bloķēja pieeju Rīgas ostai un apšaudīja pilsētu, uzskatāmi pierādot, ka aizsargvaļņi modernā karā vairs neder kā nocietinājumi. Nocietinājumus demontēja 1857.—1863. gados, to vietā izveidojot Rīgas Bulvāru loku un Kanālmalas apstādījumus.

  1. H Riekstiņš. Daži viduslaiku celtniecības pieminekļi Rigā. Grāmatrūpnieks, 1939.
  2. W. Neumann. Das Mittelalterliche Riga: Ein Beitrag zur Geschichte der Norddeutschen Baukunst. Berlin Heidelberg : Springer-Verlag, 1892. ISBN 978-3-642-51377-0.
  3. «Vecrīgā atsegts vēsturiski nozīmīgs mūra fragments - LV portāls». lvportals.lv (latviešu). 2015-11-17. Skatīts: 2024-06-05.
  4. «Moderna viesnīca ar vēsturiskām saknēm - Wellton Riverside SPA Hotel». Wellton Hotels, Riga (latviešu). Skatīts: 2024-06-05.