Portugāļu ģeogrāfiskie atklājumi
Portugāļu ģeogrāfiskie atklājumi (port. Descobrimentos portugueses) ir daudzas teritorijas un jūras maršruti, kurus portugāļi atklāja 15. un 16. gadsimtā intensīvas jūras izpētes rezultātā. Portugāļu jūrasbraucēji bija eiropiešu aizjūras ekspedīciju avangardā, atklājot un kartografējot Āfrikas, Kanādas, Āzijas un Brazīlijas piekrastes, kas iesāka Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu. Metodiskas ekspedīcijas sākās 1419. gadā gar Rietumāfrikas piekrasti prinča Enrike Jūrasbraucēja aizbildniecībā, līdz 1488. gadā Bartolomeo Diašs sasniedza Āfrikas dienvidu punktu (Labās Cerības ragu) un iebrauca Indijas okeānā. Pēc desmit gadiem 1498. gadā Vasko da Gama vadīja pirmo ekspedīciju apkārt Āfrikai uz Indiju, sasniedzot Kalkutu, tādējādi atklājot jūrasceļu no Portugāles uz Indiju. Vēlāk portugāļu pētījumi turpinājās Dienvidaustrumāzijā, līdz 1542. gadā sasniedza Japānu. Bet vēl 1500. gadā portugālis Pedru Alvarišs Kabrals kļuva par pirmo eiropieti, kurš sasniedza Brazīliju.
.jpg)
Vēsture labot šo sadaļu
1297. gadā pēc rekonkistas beigām Portugālē, karalis Dinišs I sāka intensīvi attīstīt ārējo tirdzniecību, un 1317. gadā slēdza līgumu ar dženoviešu tirgotāju Manuelu Pesaņjo, ieceļot to par pirmo portugāļu flotes admirāli, lai nodrošinātu aizsardzību pret musulmaņu pirātu sirojumiem. Buboņu mēra uzliesmojums 14. gadsimta otrajā pusē samazināja valsts iedzīvotāju skaitu, kas palielināja jūras piekrastes lomu, kuras iedzīvotāju vairums nodarbojās ar zvejniecību un tirdzniecību. 1325. — 1357. gados Afonsu IV atbalstīja jūras tirdzniecību un sūtīja Atlantijas okeānā pirmās ekspedīcijas. Kanāriju salas, kuras dženovieši jau iepriekš zināja, 1336. gadā tika oficiāli paziņots kā portugāļu ekspedīcijas atklātas. Taču 1344. gadā kastīlieši apstrīdēja Portugāles tiesības uz tām, palielinot savu ietekmi jūrā.
1415. gadā, cenšoties iegūt kontroli pār Āfrikas piekrastes navigāciju, Portugāle iekaroja Seutu. Infants Enrike, vēlāk saukts par Jūrasbraucēju, jo veltīja savu dzīvi jūras izpētes ekspedīciju organizēšanai, bija labi informēts par Transsahāras tirdzniecības izdevīgumu un potencēm. Gadsimtiem ilgi tirdzniecības ceļus, pa kuriem veda vergus un zeltu, kas savienoja Rietumāfriku ar Vidusjūras reģionu caur Rietumsahāru, kontrolēja Portugālei naidīgās Ziemeļāfrikas musulmaņu valstis.
Enrike gribēja uzzināt, cik tālu musulmaņu valdījumi sniedzās uz Āfrikas dienvidiem, cerot apbraukt tos un noorganizēt jūras tirdzniecību ar Rietumāfriku, atrodot sabiedrotos leģendārajās kristiešu valstīs dienvidos, konkrēti Presbitera Johanana pazudušajā kristīgajā karalistē. Tāpat viņš gribēja noskaidrot, vai var pa jūrasceļu tikt līdz tālajai Indijai, dārgo garšvielu zemei. Viņš finansēja jūras ekspedīcijas uz dienvidiem no Mauritānijas, piesaistot tām tirgoņus, kuģu īpašniekus un citas ieinteresētās personas, kas ir ieinteresētas jaunu tirdzniecības jūrasceļu atklāšanā. Drīz Atlantijas okeānā tika atklāta Madeira (1419. gadā) un Azoru salas (1427. gadā).
Tajā laikā eiropieši nezināja, kas atrodas tālāk aiz Nūna raga tagadējā Marokā, un grieza atpakaļ savus kuģus to sasniedzot. Senie jūrnieku mīti sauca to par kuģniecības galapunktu, un brīdināja par okeāna monstriem, kuģošanai nepieejamu jūru un dedzinošu Sauli, kas iznīcina jebkuru kuģi, kas uzdrošinās peldēt aiz šī raga. Taču Enrike jūrasbraucēji ignorēja šos brīdinājumus, un sākot ar 1421. gadu viņi regulāri peldēja tam garām, bet 1434. gadā viens no Enrike kapteiņiem Žils Eanešs aplieca Bohadoras ragu.
Par lielu tehnoloģisku lēcienu kļuva 15. gadsimta vidū karavellu izgudrošana. Tie bija nelieli burukuģi, kas spēja veikt ceļojumus tālāk, nekā citi tā laika eiropiešu kuģi. Kā portugāļu zvejas kuģu uzlabots variants, karavella spēja iziet ārpus pierastās piekrastes kabotāžas brauciena zonas, un droši iet atklātā okeānā. Navigācijai portugāļi izmantoja efemerīdas,[1] jo šī metode 15. gadsimtā būtiski attīstījās. Efemerīdu tabulas veica revolūciju navigācijā, ļaujot izskaitļot ģeogrāfisko platumu. Tomēr precīza ģeogrāfiskā garuma aprēķināšana vairākus gadsimtus jūrasbraucējiem vēl nebija sasniedzama. Regulāri braucieni ar karavellām kļuva arvien tālāki, vidēji jūrasbraucējiem virzoties uz dienvidiem par vienu grādu gadā. Senegālas piekrasti un Zaļo ragu Dinišs Diašs sasniedza 1445. gadā, bet 1446. gadā Alvaru Fernandešs tika gandrīz līdz tagadējās Sjerraleones krastiem.
Konstantinopoles krišana 1453. gadā un pilsētas nonākšana Osmaņu impērijas kontrolē deva lielu triecienu kristīgajai pasaulei, un tirdzniecības ceļi uz Austrumiem Eiropai tika slēgti. 1455. gadā pāvests Nikolajs V izdeva bullu Romanus Pontifex, kas apstiprināja iepriekšējo bullu Dum Diversas (1452. g.), nododams visas zemes un jūras, kas atklātas aiz Bohadoras raga, portugāļu karaļa Afonsu V un viņa pēcteču valdīšanā, ieskaitot tirdzniecību un no musulmaņiem un pagāniem atkarotās teritorijas. Tas kļuva par mare clausum politikas sākumu Atlantijā. Karalis, kurš uzzināja no dženoviešiem par jūrasceļu uz Indiju, pasūtīja no Fra Mauro pasaules karti, kas 1459. gadā nonāca Lisabonā.
1456. gadā Djegu Gomešs sasniedza Kaboverde arhipelāgu. Nākamajā desmitgadē vairāki kapteiņi Enrike dienestā, tai skaitā dženovietis Antonio da Noli un venēcietis Aloizijs Kada Mosto, atklāja pārējās salas, kas tika apgūtas vēl 15. gadsimtā. 1460. gados portugāļi atklāja Gvinejas līča piekrasti, kas ir bagāta ar zeltu un ziloņkaulu.
Portugāļu atklājumi pēc prinča Enrikes nāves labot šo sadaļu
1461. — 1462. gadā Pedru de Sintra sasniedza Sjerraleones krastus un deva nosaukumus tās daudzajiem ģeogrāfiskajiem objektiem. Princis Enrike mira 1460. gada novembrī, pēc kā ekspedīciju finansēšana izbeidzās, līdz 1469. gadā Lisabonas tirgonis Fernans Gomišs neieguva monopoltiesības uz tirdzniecību Gvinejas līcī apmaiņā pret pienākumu ik gadu izpētīt 100 jūdzes uz dienvidiem, piecu gadu garumā. Ar šo finansējumu jūrasbraucēji Žuans de Santarens, Peru Eškobars, Lupo Gonzavešs, Fernans de Po un Pedru de Sintra veica pat vairāk, kā viņš solīja. Viņi sasniedza dienvidu puslodi un Gvinejas līča salas, tai skaitā 1471. gadā Santome un Prinsipi. Dienvidu puslodē viņi navigācijai izmantoja Dienvidu Krusta zvaigznāju.
Šajā reģionā sākās tirdzniecība ar aluviālo zeltu ar arābu un berberu tirgoņiem, bet 1481. gadā kronētais Žuau II izlēma Zelta Krastā uzcelt San Džordži da Mina faktoriju. 1482. gadā Djegu Kans atklāja Kongo upes grīvu, bet 1486. gadā tika līdz Keipkrosai (mūsdienu Namībija).
1488. gadā Bartolomeu Diaša ekspedīcija aplieca Āfrikas dienvidu ragu, kuru nosauca par "vētru ragu" (Cabo das Tormentas) un izmeta enkuru Moselbāja līcī, bet pēc tam devās uz austrumiem līdz Greitfišas upes grīvai, nokļūstot no Atlantijas okeāna Indijas okeānā. Vienlaicīgi Peru da Koviļjans, kuru karalis slepeni aizsūtīja sameklēt Presbiteri Johananu[1] un "garšvielu zemes", sasniedza Indiju un Etiopiju, kur ievāca svarīgu informāciju par Sarkano jūru un Kenijas piekrasti, un noskaidroja, ka jūrasceļš uz Ostindiju ir iespējams. Drīz vien Vētru ragu Žuau II pārdēvēja par "Labās Cerības ragu" (Cabo da Boa Esperança), jo jūrasceļa iespējamība uz Indiju deva optimistiskas perspektīvas tirdzniecībai, kā arī apgāza priekšstatus vēl no Ptolemeja laikiem, ka Indijas okeāns no visām pusēm ir ieskauts ar sauszemi.
Tordesiljasas līgums labot šo sadaļu
Divas reizes 1485. un 1488. gadā Kristofors Kolumbs piedāvāja karalim Žuau II realizēt ideju sasniegt Indiju rietumu virzienā, taču abas reizes saņēma oficiālu atteikumu. Karalis atteica, jo bija pārliecināts, ka Kolumba aprēķinātais attālums 800 ligas (3860 km.) līdz Indijai bija pārāk optimistisks. Bet, tā kā 1487. gadā Diašs aplieca Āfrikas dienvidu galu, portugāļi uzskatīja, ka austrumu virzienā ceļš būs daudz īsāks. Rezultātā Kolumbs ar savu priekšlikumu vērsās pie Kastīlijas un Aragonas valdnieka. 1492. gadā katoļu karaļi iekaroja Granādas emirātu, kas parasti nodokļu veidā apgādāja Kastīliju ar Āfrikas precēm, un nolēma finansēt Kolumba ekspedīciju uz rietumiem, cerībā lauzt portugāļu monopolu pār Rietumāfrikas tirdzniecības ceļu uz "Indiju" (Āzijas dienvidiem un austrumiem). 1492. gada 12. oktobrī Kolumbs sasniedza Karību jūras salas, bet jau 1493. gada 4. maijā divus mēnešus pēc Kolumba ekspedīcijas atgriešanās, katoļu karaļi saņēma Aleksandra IV bullu (Inter caetera), saskaņā ar kuru visas zemes uz rietumiem un dienvidiem no līnijas, kas savieno Zemes polus, un iet simts ligas uz rietumiem un dienvidiem no jebkuras Azoru salas vai Kaboverdes salas, tāpat arī vēlāk visas Indijai piederošās kontinentālās un salu teritorijas pieder Spānijai. Tas neapmierināja Portugāli, kura nevarēja vairs pretendēt uz nesen atklātajām zemēm uz austrumiem no šīs līnijas.
Portugāļu karalis Žuau II nebija apmierināts ar tādu izkārtojumu, uzskatot, ka bulla viņam dod pārāk maz zemju no viņa galvenā mērķa, Indijas. Tādēļ viņš uzsāka sarunas ar Spānijas karali Ferdinandu II un karalieni Izabellu I par robežu pārcelšanu uz rietumiem, kas tam ļautu pretendēt uz nesen atklātajām zemēm uz austrumiem no šīs līnijas.
Vienošanās tika noslēgta 1494. gadā parakstot Tordesiljasas līgumu, kurš sadalīja pasauli starp abām valstīm. Pēc šī līguma Portugāle "ieguva" visas zemes aiz Eiropas robežām uz austrumiem no līnijas, kas iet 270 ligas uz rietumiem no Kaboverdes salām (kas tajā laikā jau piederēja Portugālei), tādējādi iegūstot kontroli pār Āfriku, Āziju un Dienvidamerikas austrumiem (Brazīliju). Spāņi ieguva visas zemes uz rietumiem no šīs līnijas, kas tajā laikā pārsvarā bija neizpētītas teritorijas, bet vēlāk izrādījās, ka iekļauj Amerikas kontinenta rietumu daļu un Klusā okeāna salas.
Vasko da Gamas ekspedīcija uz Indiju labot šo sadaļu
Pēc Tordesiljasas līguma slēgšanas un tiešas konkurences novēršanas ar Spāniju portugāļu pētījumi un kolonizācija uz austrumiem no nospraustā meridiāna strauji turpinājās. Jaunā karaļa Manuela I valdīšanas laikā 1497. gada jūlijā nelielā izpētes flote, kas sastāvēja no četriem kuģiem un 170 ekspedīcijas locekļiem Vasko da Gamas vadībā, pameta Lisabonu. Decembrī flote sasniedza Greitfišas upi, vietu, no kurienes Diašs devās atceļā, un turpināja virzīties nezināmajos ūdeņos. 1498. gada 20 maijā ekspedīcija sasniedza Kalikutu. Vasko da Gamas mēģinājumi iegūt labākos tirgošanās noteikumus neizdevās atvesto preču zemās vērtības dēļ, salīdzinājumā ar dārgajām precēm, kas tur tika tirgotas. Pēc diviem Indijā pavadītajiem gadiem Vasko da Gama ar palikušajiem 55 apkalpes locekļiem ar triumfu atgriezās Portugālē un kļuva pirmie eiropieši, kas nokļuva Indijā pa jūrasceļu.
1500. gadā otrā lielā flote ar trīspadsmit kuģiem un 1500 ekipāžas locekļiem devās atkal uz Indiju. Pedru Alvariša Kabrala vadībā flote veica pirmo izsēšanos Brazīlijas krastā, bet vēlāk Indijas okeānā viens no Kabrala kuģiem atklāja Madagaskaru (1501. g.), kuru vēlāk 1507. gadā daļēji izpētīja Tristans da Kuņa. Maurīciju atklāja 1507. gadā, Sokotra tika okupēta 1506. gadā. Tajā pat gadā Lorenco oe Almeida izsēdās Šrilankā, austrumu salā, kuru viņš nosauca par "Taprobani", paņemot nosaukumu no grieķu ģeogrāfa Megasfena aprakstītā Maķedonijas Aleksandra karagājiena 4. gadsimtā pr.Kr. Pirmās portugāļu faktorijas Āzijas kontinentā tika izveidotas Koči un Kalikutā (1501. g.), bet pēc tam Goa (1510. g.).
"Garšvielu salas" un Ķīna labot šo sadaļu
1511. gadā Alfonsu de Albukerki ieņēma Malaku, Portugālei svarīgu Āzijas tirdzniecības centru. Nostiprinoties Malakā, Albukerki nosūtīja vairākas vēstniecības. Duarte Fernandešs kļuva par pirmo eiropiešu diplomātu, kurš apmeklēja Siāmu (mūsdienu Taizemi).
Cenšoties uzzināt tā saucamo "garšvielu salu" atrašanās vietu, Moluku salas, galvenokārt Banda salas, tajā laikā vienīgo muskatriekstu un krustnagliņu avotu, kas bija galvenais ceļojuma galamērķis Indijas okeānā, viņš izsūtīja ekspedīciju Antonju di Abreu vadībā. Viņi kļuva par pirmajiem eiropiešiem, kas 1512. gada sākumā bija nokļuvuši Banda salās. Pēc tam Abreu devās uz Ambona salu, kur viņa viceadmirāļa Fransišku Serrana kuģis nogrima. Serrans iestājās sultāna Ternates dienestā, tādējādi saņemot atļauju uzcelt portugāļu faktoriju - cietoksni uz galvenās sultanāta salas Ternates, Sv. Jāņa Kristītāja fortu, kas nostiprināja portugāļu klātbūtni Malajas arhipelāgā.
1513. gada maijā Džodži Alvarešs, viens no portugāļu sūtņiem, sasniedza Ķīnu. Neskatoties uz to, ka viņš izsēdās Lindina salas krastā Pērļupes deltā, pirmais eiropietis, kas izsēdās Ķīnas kontinentālajā dienvidu piekrastē, bija Rafaels Pestrello, slavenā Kristofora Kolumba radinieks, kurš 1516. gadā ieradās Guanžou uz portugāļu kuģa ar malaiziešu komandu, lai šeit noorganizētu tirdzniecību. Fernans Pirešs de Andrade apmeklēja kantonu 1517. gadā un atklāja tirdzniecību ar Ķīnu. Bet 1557. gadā portugāļi saņēma atļauju apmesties Makao.
Lai nostiprinātu tirgošanās monopolu Afonsu de Albukerki 1507. un 1515. gadā ieņēma Ormuzas salu, no kuras bija atkarīga kontrole pār Hormuza šaurumu Persijas līcī, bet pēc tam nodibināja diplomātiskas attiecības ar Persiju. 1513. gadā Adenas ieņemšanas mēģinājuma laikā, Albukerki ekspedīcija iegāja Sarkanajā jūrā caur Bābelmandeba šaurumu izsēdās Kamarana salā. 1521. gadā karaspēks Antoniu Korreja vadībā ieņēma Bahreinu, kas ļāva gandrīz astoņdesmit gadus portugāļiem valdīt pār šo Persijas līča arhipelāgu. Massajas osta bija pats tālākais ziemeļu punkts Sarkanajā jūrā, kur bija nostiprinājušies portugāļi, līdz kamēr 1541. gadā Eštevana da Gamas flote pavirzījās līdz pat Suecai.
Saragosas līgums labot šo sadaļu
1516. gadā daži portugāļi, būdami konfliktā ar karali Manuelu I, pārvācās uz Seviļu un iestājās tikko kornētā Spānijas karaļa Kārļa I dienestā. Starp viņiem bija ceļotāji Diogu un Duarte Barbozas, Eštevans Gomišs, Žoau Serrans un Fernāns Magelāns, kartogrāfi Horhe Reinels un Diogu Ribeiru, kā arī kosmogrāfi Fransišku un Rujs Faleiru, un tirgotājs Kristofors de Aro. Magelāns, kurš pirms tam bija veicis braucienus uz Indiju, līdz 1513. gadam būdams portugāļu dienestā, un kurš piedalījās Moluku salu atklāšanā, kā arī bija draudzīgās attiecībās ar tur dzīvojošo Fransišku Serranu, attīstīja teoriju, ka šīs salas atrodas Spānijas zonā, kas tika noteikta ar Tordesiljasas līgumu. Šo teoriju atbalstīja arī brāļi Faleiru. Zinot Spānijas centienus atrast rietumu ceļu uz Indiju, Magelāns piedāvāja savu plānu Spānijas karalim. Spānijas karalis piekrita finansēt Magelāna ekspedīciju, un 1519. gada 10 augustā Magelāna flote piecu kuģu sastāvā ar 237 cilvēku komandu izbrauca no Sanlukaras de Barramedas ostas. Bet pēc 3 gadiem vienīgais kuģis "Viktorija" ar 18 jūrniekiem, pabeidzot pirmo ceļojumu apkārt pasaulei, 1522. gada 6. septembrī atgriezās Spānijā.
Drīz pēc Magelāna ekspedīcijas portugāļi sāka pieņemt mērus savu pozīciju stiprināšanā "garšvielu salās", uzceļot Ternatē fortu. 1525. gadā Spānijas karalis Kārlis I nosūtīja vēl vienu ekspedīciju uz rietumiem Maluku salu kolonizācijai, uzskatot, ka saskaņā ar Tordesiljasas līgumu viņi darbojas Spānijas zonā. Magelāna šauruma rajonā viens no kuģiem tika ar vētru aiznests uz dienvidiem, sasniedzot 56° dienvidu platuma grādu, kur tā ekipāža domāja, ka ieraudzīja "pasaules malu"; viņi pirmie aplieca Hornas ragu. Ekspedīcija gāja uz savu mērķi ar lielām grūtībām, noenkurojoties pie Tidores salas. Konflikts ar blakus esošajiem portugāļiem Ternatē bija neizbēgams. Bruņota pretimstāvēšana turpinājās visu nākamo desmitgadi.
Tā kā ar Tordesiljasas līgumu nebija nosprausta austrumu robeža, bet abas valstis bija ieinteresētas konflikta novēršanā, tika veiktas pārrunas un konsultācijas. No 1524. līdz 1529. gadam portugāļu un spāņu speciālisti tikās Badahosā un Elvašā, cenšoties atrast antimeridiānu priekš Tordesiljasas līguma, kurš pārdalītu pasauli divās vienādās puslodēs. Katra karaliste norīkoja pa trim astronomiem un kartogrāfiem, trim jūrasbraucējiem un trim matemātiķiem. No portugāļu puses padomē piedalījās kartogrāfs un kosmogrāfs Lopo Homems, bet no spāņu puses Diogu Ribeiru. Padome sanāca vairākas reizes, tomēr vienoties nespēja. Tajā laikā bija neiespējami precīzi noteikt ģeogrāfisko garumu, un katra pētnieku grupa centās nodot salas savai valdībai. Punkts visās šajās sarunās tika pielikts 1529. gadā pēc ilgām pārrunām ar Saragosas līguma parakstīšanu, ar kuru Maluku salas tika nodotas Portugālei, bet Filipīnas Spānijai.
Vēlākie atklājumi labot šo sadaļu
Starp 1525. un 1528. gadu Portugāle nosūtīja vairākas ekspedīcijas uz Maluku salu rajonu. Gomešu de Sikeiru un Diogu da Roku Ternates gubernators Horhe de Menezešs aizsūtīja uz ziemeļiem, un viņi kļuva par pirmajiem eiropiešiem, kas sasniedza Karolīnu salas, kuras tie nosauca par "De Sikeiras salām". 1526. gadā Horhe de Menezešs noenkurojās pie Vaigeo salas, Papua-Jaungvinejā. Portugāļu Austrālijas atklāšanas teorija tiek balstīta uz tā laika aktīvu pētniecisko darbību tajā regionā, un ir viena no vairāk pamatotajām Austrālijas agrīnās atklāšanas teorijām. Saskaņā ar to Austrālijas pirmatklājēji ir Krištovans de Mendonsa un Gomešs de Sikeira.
1543. gadā trīs portugāļu tirgoņi kļuva par pirmajiem eiropiešiem, kas sasniedza Japānu un nepastarpināti tirgojās ar to. Pēc Fernana Mendešu Pintu ziņām, kurš piedalījās šajā ceļojumā, viņi atkuģoja līdz Tanegasimai, atstāja lielu iespaidu uz vietējiem iedzīvotājiem ar saviem šaujamieročiem, kurus japāņi drīzumā spēja nokopēt un izgatavot lielā vairumā.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 Andris Rubenis. Renesanses un reformācijas laikmeta kultūra Eiropā, Zvaigzne ABC, 2000, 119. lpp. ISBN 9984-17-509-X