Podkolzina pret Latviju

Podkolzina pret Latviju (46726/99) bija pirmā lieta pret Latviju, kuru pēc būtības izsprieda Eiropas Cilvēktiesību tiesa (2002. g. 9. aprīlī).

Lietas apstākļiLabot

"Līdztiesības" biedre[1] I. Podkolzina, kurai bija valsts valodas augstākā līmeņa prasmes apliecība, 1998. g. jūlijā tika pieteikta kā TSP kandidāte 7. Saeimas vēlēšanām. 6. un 7. augustā Valsts valodas inspekcijas inspektore rīkoja Podkolzinas valsts valodas prasmes pārbaudi. 7. augustā Podkolzina darbu pārtrauca un saplēsa uzrakstīto. 21. augustā CVK izslēdza Podkolzinu no kandidātu saraksta.

Pēc neveiksmīgas vēršanās Latvijas tiesās Podkolzina iesniedza sūdzību ECT. Viņu sākotnēji pārstāvēja Latvijas Cilvēktiesību komitejas biedre I. Oziša, vēlāk britu advokāts V. Bourings. 2001. g. februārī tiesa pieņēma sūdzību izskatīšanai pēc būtības.[2]

SpriedumsLabot

Tiesa vienprātīgi nosprieda, ka Podkolzinas tiesības uz brīvām vēlēšanām tika pārkāptas, norādot sprieduma 36. pkt., ka

iesniedzējas svītrošana no kandidātu saraksta netika pamatota ar to, ka nebija derīgas valodas apliecības, kuru paredz Saeimas vēlēšanu likuma 11.panta 5.apakšpunkts. Gluži otrādi, saraksta reģistrēšanas brīdī iesniedzējai bija šāda apliecība, kura apliecina viņas latviešu valodas zināšanu augstāko līmeni, ko nosaka valsts noteikumi. Tiesa uzsver, ka Latvijas valsts iestādes nekad nav apstrīdējušas šis apliecības derīgumu. Tā arī atklāj, ka iesniedzējai augšminētā apliecība tika izsniegta pēc eksāmena, kuru saskaņā ar 1992.gada 25.maija Valsts valodas prasmes atestācijas nolikumu, noorganizēja piecu cilvēku komisija. Viņas latviešu valodas zināšanas tika noteiktas pārrunu un balsošanās rezultātā, ievērojot objektīvus vērtēšanas kritērijus, kurus nosaka augšminētais Nolikums (skat. augstāk 22 paragrāfu).

Tiesa atzīmē, ka neskatoties uz to, ka iesniedzējai bija likumīga un derīga apliecība, Valsts valodas centrs nolēma pakļaut viņu jaunai valodas prasmes pārbaudei. Tā tomēr atklāj, ka no divdesmit viena kandidāta, kuriem vajadzēja iesniegt valsts valodas zināšanu apliecību, tikai deviņi, to vidū iesniedzēja, bija pakļauti atkārtotai pārbaudei. Tiesai ir vislielākās šaubas attiecībā uz šī atšķirības likumību, taču Valdība neiesniedza nekādus paskaidrojumus šajā punktā. Bez tam un ja pieņem, ka jaunās pārbaudes tiesiskais pamats ir Saeimas vēlēšanu likuma 13.panta 3.punkts, Tiesa konstatē, ka pielietotā procedūra būtiski atšķiras no pieņemtās valodas atestācijas procedūras, kuru nosaka iepriekšminētais 1992.gada 25.maija nolikums. Konkrēti, iesniedzējas valodas prasmes atkārtoto pārbaudi veica tikai viena inspektore, nevis ekspertu komisija un šī inspektore nevēlējās ievērot procedūru garantijas un vērtēšanas kritērijus, kurus nosaka Nolikums. Tādējādi iesniedzējas valodas zināšanu novērtēšana bija pilnīgi atstāta viena paša ierēdņa ziņā, kuram šajā jautājumā bija pārmērīgas novērtēšanas pilnvaras. Bez tam, Tiesa var tikai izteikt savu izbrīnu par faktu, kuru izklāstīja iesniedzēja un kuru Valdība neapstrīdēja, saskaņā ar kuru eksāmena laikā viņai galvenokārt tika uzdoti jautājumi par viņas politiskās izvēles iemesliem, kas acīmredzami ir tēma, kura neattiecas uz prasībām par valodas prasmi

Šajos apstākļos Tiesa uzskata, ka ņemot vērā to, ka nav nekādu objektivitātes garantiju un, lai kāds arī būtu atkārtotās pārbaudes mērķis, attiecībā uz iesniedzēju izmantotā procedūra jebkurā gadījumā nav savienojama ar procedūras taisnīgumu un tiesisko paļāvību, kas tiek pieprasītas, nosakot personu tiesības tikt ievēlētai

Podkolzinai tika piespriesti 7500 eiro par morālo kaitējumu un 1500 eiro par tiesu izdevumiem.

SekasLabot

Lai gan spriedums nenoteica, ka Latvijai jāatceļ valsts valodas zināšanu prasmes deputātu kandidātiem, ASV valdība un NATO ģenerālsekretārs norādīja, ka Latvijai, gatavojoties kļūt par NATO dalībvalsti, tas jādara, un 2002. g. 9. maijā prasības tika atceltas. [3]

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot