Peldētāji zēni

Peldētāji zēni ir Johana Valtera glezna (radīta ap 1900. gadu), kas atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Tā ir iekļauta projekta “Latvijas kultūras kanons” vizuālās mākslas vērtību izlasē kā delikātākais latviešu plenēra glezniecības paraugs. “Glezniecisks prieks par dabu mostas tikai tad, kad cilvēka acs tajā aiz konkrētiem objektiem sāk saskatīt melodiskas krāstoņu attiecības un smalkas formveides sakarības,” - tā dzīves pēdējā desmitgadē Vācijā rakstīja gleznotājs Johans Valters, viens no meistariem, kas 19.-20. gadsimta mijā Latvijā lika pamatus modernajai glezniecībai. Dzimis ģimenē, kas piederēja pie Jelgavas vācu pilsonības. Studijas Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā jaunieti satuvināja ar topošajiem latviešu māksliniekiem. Tomēr Jelgavā, kur pagāja Valtera patstāvīgās radošās darbības pirmais periods (1898-1906), ciešāka bija saikne ar mātes tautiešiem baltvāciešiem.

Peldētāji zēni
Mākslinieks	Johans Valters
Gads	ap 1900
Materiāls	audekls, eļļa
Izmēri	41,7x51 cm
Atrašanās vieta	LNMM Rīga, Latvija

Gleznotāja jaunrades valoda gadsimtu mijā nobrieda impresionisma, jūgendstila un neoromantiskas noskaņu mākslas mijiedarbībā. Viņa vietu tā laika izcilāko gleznotāju trijotnē līdzās Vilhelmam Purvītim un Janim Rozentālam iezīmēja ne tikai gleznieciskā talanta apvienojums ar izkoptu muzikalitāti, kas iespaidu ņirbā vedināja meklēt ritmisku saskaņu, bet arī mākslinieciskais devums, kas līdz ar Purvīša un Rozentāla veikumu veidoja latviešu glezniecības klasikas kodolu.

Ainavisko noskaņu attēlojumi Valtera glezniecībā Jelgavas perioda sākumā atbilst viņa tolaik teiktajam: “Kur ir drusku ūdens un pļava, tur ir skaisti.” Tomēr jau 90. gadu beigās gleznotājs plenērā bieži meklēja ko vairāk par necilas vai, tieši pretēji, aristokrātiskas vides motīvu poēziju. Būdams muzikāls mākslinieks, kuru visu mūžu nodarbināja sinestētisku pārdzīvojumu izprašana un izteikšana, viņš arvien niansētāk izjuta abstraktu ritmisko struktūru, kas padziļina daudzu reālistisku vai impresionistisku gadsimta mijas gleznojumu iedarbību.

“Peldētājos zēnos” redzams, kā ūdens virsmas motīvu attēlojums un atspīdumiem klātās ūdens virsmas studijas ietekmējušas mākslinieka radošo izaugsmi Jelgavas periodā. Lakoniskajiem peldētāju zēnu tēliem gleznā atbilst salīdzinājums ar “ēteriskiem gaismas koncentrācijas punktiem [..] gandrīz abstraktā plenēra fragmentā”, kā vācu mākslas vēsturnieks Rihards Hāmans rakstīja par līdzīgiem motīviem Maksa Lībermana gleznās. Līdz ar ūdens un gaismas kustībām šajos Valtera gleznojumos it kā pulsē maiga dzīvība, kam bērnu tēli piešķir siltuma sajūtu. Tādējādi šīs studijas var uzskatīt par 19.-20. gadsimta mijai raksturīgās impresionisma un bioloģiskā romantisma saplūsmes rezultātu. “Peldētāju zēnu” tēmas risinājums lielākā gleznā (ne vēlāk par 1901.), kas pazīstama pēc reprodukcijām, kļuva par autora starptautisko māksliniecisko vizītkarti, pārstāvot viņa daiļradi Berlīnes secesijas trešajā izstādē (1901) un žurnāla Мир иску́сства ceturtajā gleznu izstādē Pēterburgā (1902). Pēcāk Drēzdenē kādu no peldētāju zēnu attēlojumiem savam izcilajam impresionisma glezniecības krājumam izraudzījās slavenais kolekcionārs Ādolfs Rotermunts. Valters bija spējīgs gleznot gan grandiozus darbus, gan impresionistiskas vīzijas, un svarīgāks, kā acīmredzamais un pateiktais, bija nepateiktais, vien sajūtamais- noskaņa, krāsa un gaisma.

Avoti

1. Kristiāna Ābele “Johans Valters”/ “Johann Walter”,Izdevniecība “Neputns”, Rīga, 2014.
2. Jānis Valters: reprodukciju albums, Sastādījis Kārlis Sūniņš, ievada autors Miķelis Ivanovs. Izdevniecība “Liesma”, Rīga, 1978.