Pelēkais ronis

Pelēkais ronis (Halichoerus grypus) ir liels roņu dzimtas (Phocidae) jūras zīdītājs, kas ir vienīgā suga pelēko roņu ģintī (Halichoerus). Izplatīts Atlantijas okeāna ziemeļos ar trīs ģeogrāfiski izolētām populācijām: Rietumatlantijas, Austrumatlantijas un Baltijas jūras, kurām ir atšķirīgas arī vairošanās sezonas. Izdala divas pasugas. Latvijas Dabas muzejs pelēko roni ir izraudzījies par 2008. gada dzīvnieku Latvijā.

Pelēkais ronis Halichoerus grypus (Nilsson, 1820)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta	Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta	Airkāji (Pinnipedia)
Dzimta	Roņi (Phocidae)
Ģints	Pelēkie roņi (Halichoerus)
Suga	Pelēkais ronis (Halichoerus grypus)
Izplatība
Pelēkais ronis Vikikrātuvē

Izplatība

Pelēkie roņi Fārna salu piekrastē

Kolonija Linkolnšīras piekrastē

Pelēkais ronis sastopams Atlantijas okeāna ziemeļaustrumos un ziemeļrietumos ar kopējo populāciju 632 000 īpatņi. Lielākā daļa ziemeļaustrumu populācijas sastopama Lielbritānijas un Īrijas piekrastēs, veidojot vairākas kolonijas.

Vienas no lielākajām kolonijām uzturas Norfolkas un Linkolnšīras grāfistes piekrastēs, Fārna (apmēram 6000 īpatņi), Orkneju, Ziemeļronas, Lembas un Remzijas salās, kā arī vairākās Vācijai piederošās Ziemeļjūras salās — Ziltē, Amrumā un Helgolandes arhipelāgā. Eiropā aizsargājama suga.

Atlantijas okeāna ziemeļrietumos pelēkā roņa populācija ir daudz lielāka nekā ziemeļaustrumos. Roņa kolonijas galvenokārt sastopamas Kanādas krastos — lielākās kolonijas Sentlorensa līča, Ņūfaundlendas un Kvebekas provinces piekrastēs. Lielākā pelēko roņu kolonija pasaulē mājo Seiblas salā (Jaunskotijas province, Kanāda).

Pie ASV krastiem pelēkais ronis galvenokārt sastopams Jaunanglijas, Meinas un Masačūsetsas piekrastēs. Izplatības areāls dienvidu virzienā pēdējos gados ir izpleties, un pelēkais ronis mūsdienās sastopams līdz Ziemeļkarolīnai.

Baltijas jūrā un Latvijā

Baltijas jūras pelēkā roņa pasuga — H. g. macrorhynchus — dzīvo visā Baltijas jūrā, bet galvenokārt sastopama jūras ziemeļu un centrālajā daļā. Galvenās pulcēšanās vietas atrodas Botnijas un Somu līcī. Sastopams arī Latvijas piekrastēs, un skaitam ir tendence pieaugt. Redzēts arī upju lejtecēs. Kopumā pelēkais ronis ir visbiežāk sastopamā roņu suga Latvijā. Baltijas populācijā ir vismaz 15 000 īpatņu. Suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

Izskats un īpašības

Pelēkā roņa tēviņi ir lielāki un masīvāki nekā mātītes, attēlā tēviņš

Tēviņam raksturīgs liekts purns — "grieķu deguns"

Mātītes galvas profils taisns — piere vienā līnijā ar purnu

Viss ķermenis haotiski izraibināts ar tumšiem, neregulāri ieapaļiem plankumiem

Pelēkais ronis ir viens no lielākajiem roņiem pasaulē, bet Baltijas jūrā tas ir lielākais. Tēviņi lielāki nekā mātītes, Rietumatlantijas populācijas īpatņi lielāki nekā austrumu populāciju īpatņi. Ķermeņa garums pieaugušam tēviņam 165—330 cm, svars 180—400 kg, mātītes garums 150—230 cm, svars 125—250 kg.

Ķermenis pagarināts, vārpstveidīgs, plūdlīniju formā, sašaurinās virzienā no galvas uz asti. Kakls īss un resns. Purns garš — attālums no purna gala līdz acij gandrīz divas reizes garāks par attālumu no acs līdz auss atverei. Galva vidēji liela, tās profils — mātītēm taisns (piere vienā līnijā ar purnu), tēviņiem liekts ("grieķu deguns"). Arī zinātniskais nosaukums Halichoerus grypus, kas atvasināts no latīņu valodas, nozīmē "līkdeguna jūras cūka". Pleci tēviņam masīvi un ķermeni sedz daudzas rētas, kas iegūtas riesta laika cīņās. Mātītes pleci ir krietni šaurāki, kā arī purns ir šaurāks, smalkāks un īsāks.

Uz purna gari vibrisi jeb taustes mati. Nāsis atrodas relatīvi tālu viena no otras. Tās ir lielas, garenas, izvietotas slīpi, noslēdzamas. Arī ausis noslēdzamas, gliemežnīcu nav. Acis samērā lielas. Pelēkajam ronim ir bieza āda ar labi attīstītu zemādas tauku jeb trāna slāni. Tas veic enerģijas rezervju, hidrostatikas un termoizolācijas funkciju. Viens pāris iekšēju zīdekļu.

Airkājas

Roņa kājas dēvē par airkājām, tās ir relatīvi nelielas, toties biezas un apmatotas. Kāju pamatposmi ir daļēji apslēpti ķermenī, saīsināti, toties pēdas daļa pagarināta. Priekškājas garākas par pakaļkājām. Pakaļkājas atvirzītas paralēli ķermenim (nav paredzētas ķermeņa balstīšanai uz sauszemes). Pēdām 5 gari, saplacināti pirksti, priekškājām tie bruņoti ar labi attīstītiem nagiem. Pirkstus aptver peldplēves.

Apmatojums

Pelēkā roņa apmatojums īss un raupjš, sastāv galvenokārt no akotmatiem. Krāsojums pamatfonam var būt ļoti dažāds (tēviņiem daudzveidīgāks). Vairākumam īpatņu mugurpuse ir pelēka (var būt gaišāka vai tumšāka) vai brūna, vēderpuse sudrabaini pelēka vai gaiši brūna. Viss ķermenis haotiski izraibināts ar tumšiem (melniem vai tumši brūniem), neregulāri ieapaļiem plankumiem. Uz purna un pleznām apmatojums tumšāks nekā citur, plankumi mazāki.

Tēviņi kopumā tumšāki par mātītēm, ar gaišākiem plankumiem uz tumša fona, mēdz būt pat gandrīz melni īpatņi, bet mātītes gaišākas, ar tumšākiem plankumiem uz gaišāka fona. Apmatojuma maiņa notiek vienu reizi gadā no aprīļa līdz maijam.

Īpašības dzīvei ūdenī

Pelēkais ronis ir lieliski piemērots dzīvei ūdenī. Tas ir veikls peldētājs un labs nirējs. Nirst 70 metru dziļumā un dziļāk, zem ūdens spēj uzturēties ilgāk par 15 minūtēm. Tā torpēdveida ķermenim ir īpaši slīdīga virsma un mugurkauls ļoti lokans. Priekškājas kalpo stūrēšanai, pakaļkājas nodrošina peldējuma spēku un ātrumu (darbojas kā zivs aste). Nāsis ienirstot automātiski noslēdzas. Arī ausis ienirstot automātiski noslēdzas, bet dzirde zem ūdens joprojām ir lieliska. Acis ienirstot pārklāj aizsargmembrāna, kas ir caurspīdīga, ļaujot ronim zem ūdens nevainojami redzēt. Toties garie vibrisi nodrošina labu tausti.

Līdzīgas sugas

Baltijas jūrā mājo līdzīgais pogainais ronis, kas no pelēkā roņa atšķiras ar ievērojami mazāku augumu (parasti ne garāks par 155 cm), ar atšķirīgu ķermeņa apmatojuma krāsu un ornamentējumu (raksturīgi ovāli, melni plankumi, kas ieskauti gaišos gredzenos), īsāku purnu un galvas profila līnija slīpa, ar izteiktu ieliekumu acu apvidū. Latvijas ūdeņos sastopams retāk par pelēko roni.

Trešā Baltijas jūras roņu suga plankumainais ronis no pelēkā roņa atšķiras arī ar mazāku izmēru (parasti ne garāks par 180 cm), ar atšķirīgu ķermeņa apmatojuma krāsu, ar apaļu galvu, kurai strups purns, un profila līnijai ieliekums acu apvidū. Sastopams ļoti reti.

Uzvedība

Atpūšoties krastā, pakaļkāju pleznas mēdz pacelt uz augšu

Parasti roņi medī grupās, samazinot upurim iespēju aizbēgt

Lielāko daļu mūža pelēkais ronis pavada jūrā barojoties (gan atklātā jūrā, gan piekrastes ūdeņos). Aktīvs galvenokārt no rītiem un vakaros. Sausumā izrāpjas, lai atpūstos, pārotos, dzemdētu un pabarotu bērnus. Uz ilgāku laiku ūdeni pamet apmatojuma maiņas periodā. Sauszemes ieradumi starp dažādām kolonijām ir atšķirīgi. Dažas uzturas akmeņainās un klinšainās kontinentālajās pludmalēs, citas priekšroku dod neapdzīvotām salām. Ir arī pelēko roņu populācijas, kas uzturas uz aisbergiem un ledus gabaliem.

Dzīvo gan pa vienam, gan nelielās grupās, gan baros. Mazuļu pieskatīšanas periodā un apmatojuma maiņas laikā mēdz izveidot paprāvas kolonijas netālu no vaļēja ūdens. Ārpus ūdens ronis ir neveikls un lēns, jo balstās tikai uz priekškājām. Kustoties pa cietu virsmu, pakaļkājas tur izstieptas uz atpakaļu. Guļot uz sauszemes vai ledus, pakaļkāju pleznas mēdz turēt augšup.

Barošanās

Barību pelēkais ronis iegūst tikai ūdenī, praktiski pārtiekot no zivīm, bet nelielos daudzumos barojas arī ar vēžveidīgajiem un moluskiem. Oportūnists — medī jebko, kas gadās tam ceļā un ko var noķert. Novērots medījam vismaz 29 dažādas pelaģiskās un bentiskās zivju sugas, piemēram, siļķes, reņģes, mencas, retāk brētliņas, plekstes, lašveidīgās un lucīšus. Pieaudzis pelēkais ronis dienā apēd 7—10 kg zivju, apmēram 4—6% no sava svara. Apstākļu spiests, spēj ilgi badoties.

Barošanās veidi dažādām populācijām var būt atšķirīgi, bet kopumā pelēkie roņi barojas grupās. Grupu barošanās samazina upuru iespēju aizbēgt, paaugstinot medību efektivitāti. Mazākas zivis pelēkais ronis apēd uzreiz zem ūdens, norijot tās veselas. Ar lielāku lomu, turot to zobos, ronis paceļas līdz ūdens virsmai. Vispirms tiek nokosta galva un pēc tam salauzts mugurkauls vairākos gabalos. Tādējādi zivs kļūst piemērota norīšanai.

Mēnesi pirms vairošanās sezonas pelēkie roņi barojas īpaši aktīvi, cenšoties uzkrāt tauku rezerves. Mātītes pirmās trīs nedēļas pēc mazuļa piedzimšanas badojas, neatstājot mazuli ne mirkli vienu. Arī tēviņiem vairošanās sezonas laikā veidojas badošanās periods, līdz 6 nedēļām, jo apsargā savu harēmu no citiem tēviņiem.

Vairošanās

Dažas dienas vecs mazulis

Māte 2 nedēļas zīda mazuli un ne uz mirkli to neatstāj vienu

Mēneša vecumā ronēns ir atbrīvojies no pūkainā apmatojuma un var doties jūrā

Dažādām populācijām ir atšķirīgi pārošanās ieradumi — pārošanās notiek vai nu uz sauszemes (smilšainās pludmalēs, klinšainos un akmeņainos krastos), vai uz ledus. Sauszemes populāciju pelēkais ronis ir poligāms — pieaugušie tēviņi veido harēmu no 2—10 mātītēm. Ledus populāciju pelēkais ronis biežāk veido monogāmus pārus, nevis ir poligāms. Sauszemes populācijās vairošanās sezonas laikā tēviņi kļūst teritoriāli un agresīvi. Tomēr salīdzinot ar citu sugu roņiem, pelēkais ronis ir mierīgāks. Agresijas līmenis ir cieši saistīts ar mātīšu blīvumu populācijā. Jo tēviņš agresīvāks un dominantāks, jo tā harēms lielāks.

Dzimumgatavību mātītes sasniedz 3—5 gados. Arī tēviņi dzimumgatavību sasniedz jau 3 gados, bet lielās konkurences dēļ visbiežāk pirmo reizi sapārojas 8 gadu vecumā. Vairošanās sezona Baltijas jūrā ir pavasarī (no februāra beigām līdz aprīļa sākumam), bet Lielbritānijas un Norvēģijas piekrastē — septembrī.

Gadā pelēkajam ronim ir viens metiens. Grūsnības periods ilgst nepilnu gadu (11,5—12 mēnešus), embrija attīstībā ir apmēram 3 mēnešus garš pārtraukums (latentais periods). Piedzimst viens mazulis. Baltijas jūras ronēni parasti piedzimst uz lieliem, dreifējošiem ledus gabaliem, bet pēc siltām ziemām, kad nav izveidojusies stabila ledus kārta, uz sauszemes (visbiežāk nelielas saliņas piekrastē).

Jaundzimušā garums 75—90 cm, svars 6—12 kg. Mazulis labi attīstīts, bet bez trāna un peldēt nespējīgs. To klāj dzeltenīgi balts, biezs, garš un pūkains apmatojums, kas 2—4 nedēļu laikā pakāpeniski izkrīt. Zīdīšanas periods ilgst apmēram 2 nedēļas. Mātes piens ir ļoti trekns un šajā laikā tas sasniedz apmēram 40 kg svaru. Pēc mazuļa zīdīšanas perioda mātīte ir gatava atkal pāroties. Mazulis ir uzkrājis enerģijas rezerves, tādēļ var atļauties pāris nedēļas iztikt bez barības. Mēneša vecumā ronēns ir atbrīvojies no pūkainā apmatojuma un var doties jūrā patstāvīgi apgūt prasmi ķert zivis.

Pelēkā roņa dzīves ilgums parasti ir apmēram 15—25 gadi, bet vecākais zināmais pelēkais ronis (mātīte) ir bijis 46 gadus vecs.

Apdraudējums

Galvenie draudi pelēkajam ronim ir jūras piesārņošana. Roņu dzimstību un izdzīvošanu ietekmē arī klimata izmaiņas, traucēšana mazuļu dzimšanas un barošanās vietās, intensīva kuģniecība. Jaunie roņi sapinas zvejnieku izliktajos tīklos un murdos, nespēj uzpeldēt un noslīkst. Pelēko roni apdraud arī lielie plēsēji, lielo plēsīgo putnu un suņu uzbrukumi mazuļiem. Mazulis, kas vēl barojas ar mātes pienu, parasti iet bojā, ja bojā iet viņa māte.

Sistemātika

Pelēkajam ronim ir 2 pasugas:

• Halichoerus grypus grypus — nominālpasuga, sastopama Atlantijas okeāna ziemeļos (gan austrumos, gan rietumos);
• Halichoerus grypus macrorhynchus — sastopama Baltijas jūrā.

Ārējās saites

• Roņu noteicējs
• Roņi Baltijas jūrā Arhivēts 2015. gada 20. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
• Vides Vēstis: Kā sadzīvot ar pelēkajiem roņiem Arhivēts 2019. gada 4. septembrī, Wayback Machine vietnē.
• Dabas Muzejs: Pelēkais ronis^{[novecojusi saite]}
• Jūras suns ronis
• Baltijas pelēkais ronis (krieviski)