Pazemojumu gadsimts (Ķīna)

Pazemojumu gadsimts, nosaukums Ķīnas vēstures posmam no 1840. līdz 1949. gadam, kad novājinātā Cjinu dinastijas impērija un tai sekojošā Ķīnas Republika cieta militārus un politiskus pazemojumus no Rietumvalstu, Krievijas impērijas un Japānas impērijas puses. Ķīnas Tautas Republikas izpratnē tas ir laika posms starp 1839. gada Pirmo opija karu un ĶTR pasludināšanu 1949. gadā.[1]

Dažādo valstu koncesijas un kontrolētie dzelzceļi Ķīnā

19. g.s. Ķīna nekļuva par koloniju, kā Indijas subkontinents, taču tā arī nespēja laicīgi modernizēties, kā Japāna, lai saglabātu pilnīgu neatkarību. Tā bija spiesta piemērot savu ārpolitiku un iekšpolitiku ārvalstu prasībām. Virkne teritoriju oficiāli tika nodotas ārvalstu kontrolē.

Cjinu impērija, kas sevi uzskatīja par civilizētās pasaules centru, dažās desmitgadēs kļuva par puskoloniālu valsti, kurai nācās pazemojoši piekāpties citu valstu prasībām un noslēgt tā dēvētos nevienlīdzīgos līgumus un piešķirt ekstrateritoriālās tiesības ārvalstīm, kas nozīmēja koloniju izveidošanu piekrastes apgabalos.

1861. gadā imperators ļauj Pekinā izveidot pastāvīgas ārvalstu vēstniecības. Pēc Krievijas ekspansijas Ili ielejā (1871.) un Japānas aktivitātēm Formosā (1874.), impērijas ierēdņi 1874. gada decembri diskutē par to, kas valsti apdraud vairāk - Krievija no sauszemes vai Japāna un Rietumvalstis no jūras. Nespēja pienācīgi pretoties Krievijai Tarimas ieplakā tikai veicinās problēmas impērijas piekrastē.[1]

Imperatora Guansjui iecerēto reformu izgāšanās, un Rietumvalstu aktivitātes pēc 1897. gada izraisīja pret rietumniekiem un kristiešu misionāriem vērsta noskaņojuma pieaugumu, kas noveda pie Bokseru sacelšanās. Pēc sacelšanās militāras sakāves, Rietumvalstu koalīcija Ķīnai uzspiež jaunus, pazemojošus līgumus.

Lai arī vāja un sakauta, ar 400 miljoniem iedzīvotāju Ķīna Rietumos šķita biedējošs milzis, kas pēc impērijas militārās un ekonomiskās atdzimšanas, novestu pie tās neapstrīdamas dominances Āzijas austrumos.

Lai arī krīzes brīžos vienotas, Rietumvalstis, Krievija un Japāna savstarpēji konkurēja Ķīnā, cenšoties nepieļaut citas valsts ietekmes pārlieku pieaugumu un cenšoties iegūt pēc iespējas lielākus teritoriālos un finansiālos ieguvumus sev.

Termins "nevienlīdzīgie līgumi" Suņa Džunšaņa runās parādās ap 1923. gadu, un 1924. gada 31. janvāra Gomiņdan partijas politiskajos mērķos tiek iekļauta nevienlīdzīgo līgumu un ārvalstu koncesiju izbeigšana.

1931. gada septembrī Japāna sāk Mandžūrijas okupāciju, kas tiek pabeigta 1932. gada janvārī. Pēc plašu militāro sadursmju beigām 1933. gadā, 1937. gadā ar pilnu spēku sākas ķīniešiem neveiksmīgais Otrais Ķīnas—Japānas karš. Japānas mērķis ir panākt kontroli pār Ķīnu, lai šī potenciāli spēcīgā lielvalsts nākotnē nevarētu apdraudēt Japānu.

Ķīnas vadonis Čans Kaiši uzskata, ka pirms cīņas ar ārējiem ienaidniekiem, ir jāsakauj iekšajais ienaidnieks - Mao Dzeduna vadītie komunisti. Viņš joprojām uzskata Ķīnu par pārāk vāju, lai militāri pretotos japāņiem. No 1930. decembra līdz 1933. gada septembrim Čans Kaiši uzsāk piecas militārās operāciju komunistu iznīcināšanai. Viņa plāni 1936. gada beigās uzsākt jaunu operāciju pret komunistiem izraisa virsnieku dumpi, kas arestē vadoni, pieprasa miera noslēgšanu ar komunistiem un pilnu valsts militārā spēka vēršanu pret ārējo ienaidnieku - Japānu. Čans Kaiši cerēja, ka Japānas agresija agri vai vēlu liks Rietumvalstīm iesaistīties karā Ķīnas pusē.[1]

1945. gada 14. augusta līgumā ar PSRS, Ķīna ir spiesta atzīt Mongolijas Tautas Republikas neatkarību, un pieņemt Mandžūrijas dzelzceļu kopīgu pārvaldību ar PSRS. Portartūras un Daliaņas ostas nonāca faktiskā PSRS kontrolē, tā atjaunojot Krievijas impērijas privilēģijas Ķīnā, kas bija zaudētas krievu-japāņu kara rezultātā. 1946. gadā tiek noslēgts Ķīnas-ASV tirdzniecības līgums, kas abām valstīm dod tiesības investēt otrā valstī, un tās kuģiem brīvi piestāt otras valsts ostās. Reāli šīs privilēģijas izmantot varēja tikai ASV puse.

Drīz pēc Japānas sakāves 1945. gada vasaras beigās atsākas Ķīnas pilsoņu karš, kas 1949. vainagojas ar komunistu varas pasludināšanu valstī.

Pēdējās ārvalstu kolonijas Makao un Honkonga beidz pastāvēt tikai 1999. un 1997. gados.

HronoloģijaLabot

  • Sakāve Pirmajā Opija karā, 1839-1842.
  • Sakāve Otrajā Opija karā, 1856-1860. Britu un franču karaspēka veiktā imperatora vasaras rezidences nodedzināšana.
  • Nevienlīdzīgie līgumi, primāri Nankinas, Hanpo, Aigunas (1858), Pekinas (1860) un Šimoniseki līgumi.
  • Sakāve Ķīnas-Francijas karā (1884-1885), izveidojas Franču Indoķīna.
  • Sakāve Pirmajā Ķīnas - Japānas karā (1894-1895).
  • Astoņu valstu alianses iebrukums, lai apspiestu Bokseru sacelšanos un tai sekojošās reparācijas.
  • Krievijas invāzija Mandžūrijā
  • Britu ekspedīcija Tibetā (1903-1904).
  • Japānas izvirzītās 21 prasības (1915).
  • Japānas iebrukums Mandžūrijā (1931), Mandžukuo izveidošana.
  • Otrais Ķīnas—Japānas karš (1937-1945).

AtsaucesLabot