Kvēkerisms (angļu: quake — “drebēt”), arī kveikerisms,[1] oficiāli — Reliģiskā draugu biedrība,[2] ir reliģiska kustība, kuru 17. gadsimtā Anglijā, apvienojot jau esošas grupas,[3] dibināja Džordžs Fokss. Izveidojies par atsevišķu konfesiju, kuru parasti ieskaita kristietības protestantisma novirzienos. Arī vairums pašu kvēkeru, tomēr ne visi, uzskata sevi par kristiešiem.[2] Kopā ar modernistiskiem novirzieniem pasaulē, pēc viņu pašu datiem, 21. gadsimta sākumā bija ap 380 000 kvēkeru, no kuriem ap 150 tūkstošiem dzīvoja Kenijā. Latvijā 2012. gadā bija 10 kvēkeru.[4]

Kustības dibinātājs Džordžs Fokss S. Čina gleznā.
Kvēkeru skaits dažādos reģionos

Sākotnējais kvēkerisms labot šo sadaļu

Kvēkerisms sakņojas kristietībā un visumā pieder tai, bet ir izgājis no dažu tradicionālo dogmu robežām. Tā sekotāji uzskata, ka dievišķā atklāsme var notikt jebkurā laikā un vietā. Lielākās atšķirības starp kvēkeriem un tradicionālajiem kristiešiem ir šādas:

  • lielāks uzsvars uz individuālo atbildību;
  • pārliecība, ka ikkatrs cilvēks var būt tieši saistīts ar dievišķo avotu;
  • mērķis atgriezties pie sākotnējās baznīcas jeb tīras kristietības bez vēlākiem papildinājumiem.

Pēdējā atšķirība satuvināja viņus ar kristiešu fundamentālistiem, tomēr kvēkeri, atšķirībā no fundamentālistiem, kā konfesija nenostājās pret apkārtējo pasauli, cenšoties to piesaistīt saviem uzskatiem ar propagandu. Taču pirmajās darbības desmitgadēs kopiena arī nenosodīja savus locekļus, kuri propagandas nolūkos vai neaudzinātības dēļ apzināti provocēja tālaika sabiedrību ar huligāniskiem izlēcieniem. No otras puses, varas iestādes un sabiedrība izturējās pret kvēkeriem noliedzoši, gan nesakrītošo reliģisko dogmu dēļ, gan sabiedrisku iemeslu dēļ, tai skaitā sievietes augstākā statusa dēļ,[5] un viņi bieži bija pakļauti represijām Anglijā un tās Ziemeļamerikas kolonijās Jaunanglijā.[3] Toties jaunveidotajos Rodailendas un Pensilvānijas štatos skaitā nedaudzie kvēkeri no paša sākuma spēlēja lielu, ja ne vadošo lomu.

Klusais periods (18. gadsimts) labot šo sadaļu

Ap 18. gadsimta sākumu kvēkeru un jauno ASV varas iestāžu attiecības nostabilizējās — kvēkeri sāka noslēgties sevī, samazinot publisko aktīvumu, ar to pašu arī varas iestāžu satraukums par viņiem mazinājās. Mazinājās arī kvēkeru skaits, īpaši Britu salās, jo daudziem jauniešiem šķita nepieņemamas kopienas prasības par precēšanos tikai ar vecāku atļauju un tikai kopienas iekšienē.[3]

Agrīnie kvēkeri atsacījās piedalīties jebkurā karadarbībā, un pateicoties tam, viņiem izdevās uzturēt labākas attiecības ar ASV indiāņiem nekā citiem kristiešiem.[3] Kvēkeri iestājās pret verdzību un spēlēja būtisku lomu tās atcelšanā Anglijā.[3] Viņi nezvērēja, jo tas nozīmētu, ka viņi bez zvēresta ne vienmēr saka patiesību. Viņi nepraktizēja speciālus kristiešu rituālos sakramentus, jo bija pārliecināti, ka visa dzīve ir sakramentāla, un pieturējās pie vienkāršības ārējā izskatā. Viņu reliģiskajās sapulcēs, kuras principā varēja notikt jebkurā vietā un laikā, nebija neviena priestera, lūgšanu grāmatas vai ceremonijas: katra klātesošā persona, neatkarīgi no dzimuma, vienlīdzīgi skaitījās esoša Svētā Gara vadībā. Sapulcēs pārsvarā klusēja, taču ja kāds jutās iedvesmots, viņš/viņa varēja teikt īsu uzrunu.

Daudzvirzienu kvēkerisms (no 19. gadsimta) labot šo sadaļu

 
Kvēkeru misija Ramallā, Palestīnā
 
Angļu kvēkeru sanitāru dienests, Vācija, 1945. gads

19. gadsimtā evaņģēlisko simpātiju dēļ kustībā notika vairākas šķelšanās,[3] kuru rezultātā pasaulē izplatījušies kvēkeri ar tradicionālā tipa kristiešu dievkalpojumu ar mācītāja vadību, sagatavotu sprediķi un dziedāšanu, īpaši Latīņamerikā un Austrumāfrikā. 2012. gadā tikai 11% kvēkeru turējās pie vecās bezpriesteru tradīcijas, bet 89% izvēlējās kristiešu tradicionālo dievkalpojumu.[6]

Mūsdienās tiek atzīts arī iekļaujošs kvēkerisms, kas satur citu reliģiju saknes, ja tas vadās no kvēkerisma pamatprincipiem.[2] Pieļauj arī dažādus uzskatus gan dogmās, kā par paradīzes un elles pastāvēšanu un Bībeles autoritāti, gan zinātnē, kā par evolūcijas un kreacionisma teorijām, gan sadzīvē, kā par militāro dienestu. Šādi jautājumi tiek izšķirti individuāli ar dievišķas apgaismības palīdzību.[2]

Virzieni labot šo sadaļu

Pašlaik izdala 4 galvenos novirzienus:

  • Vispārējā Draugu konference, FGC — pārsvarā Ziemeļamerikā, tradicionālisti bez mācītāja dievkalpojumā. Pastāv kopš 1900. gada, ap 32 000 locekļu 2007. gadā.[7]
  • Evaņģēliskā Draugu starptautiskā baznīca, EFCI — pieturas pie protestantiskā evaņģēlisma. Atšķirībā no citiem kvēkeriem, tic, ka glābšana var nākt tikai caur Kristus pieņemšanu, mazāk paļaujas uz iekšējo apgaismību un vairāk uz Bībeli. Vienlaikus pieturas pie citām kvēkeru vērtībām un, tāpat kā citi novirzieni, uzskata, ka tieši viņi ir vistuvākie sākotnējai kvēkeru 17. gadsimta pozīcijai. Pastāv kopš 1947. gada, ar esošo nosaukumu no 2007. gada. Ir lielākais no novirzieniem ar ap 180 000 biedriem.
  • Draugu Apvienotā sapulce, FUM — galvenokārt Ziemeļamerikā, arī Karību reģionā un Āfrikā. ASV 2007. gadā bija ap 43 000 biedru.[7] Ar esošo nosaukumu kopš 1963. gada. Ideoloģiski pieturas pie centrisma starp tradicionālistiem un evaņģēlistiem. Neuzskata sevi par īpašu ticību, kas ļauj iekļaut citu konfesiju uzskatus, tomēr atzīst Kristu par kungu un mācītāju.[8]
  • Konservatīvie Draugi — galvenokārt ASV un Anglijā. Atšķirībā no pārējiem novirzieniem, šīm grupām nav vienotas jumta organizācijas. Pieturas pie tradicionālā stila ar Kristus atzīšanu par kungu, taču neatzīst kristietības rituālus. Iedala pārējos novirzienus liberālajos (FGC) un pastorālajos (evaņģēlisti).[9] Skaitliski nelieli.

Dalība kopienā labot šo sadaļu

Iestāšanās daļā kvēkeru draudžu var notikt ne tikai pēc neofīta iniciatīvas, bet arī pēc draudzes locekļu aicinājuma, kuri var aizsākt šo procesu viņa vārdā. Tiek atzīta iestāšanās ģeogrāfiski attālās draudzēs, ja to ideoloģiskais novirziens šķiet kandidātam piemērotāks, tomēr tiek ieteikts izvēlēties tuvāko. Iestāšanās tiek uzskatīta par jau esošā stāvokļa formālu apstiprināšanu.[10]

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu