Panku subkultūras vēsture

Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā televīzijas sarunu šovi sāka uzaicināt pankmūzikas grupas, izmantojot jauniešu lielo interesi par šo mūziku. Šī plašsaziņas līdzekļu attieksme pret pankroka kultūru turpināja attīstīties, piedēvējot panku jauniem mūzikas, mākslas un dzīvesveida stiliem pat tad, ja tiem nebija ne mazākās saistības ar panku kultūru. Astoņdesmito gadu sākumā ar vārdu "panks" tika apzīmēta gandrīz vai katra jauna vai pagrīdes grupa. Kā panku grupas mūzikas un attieksmes ziņā īpaši tika izceltas jaunās grupas, kaut arī šo grupu mūzikā bija mazāk no pankroka un vairāk no jaunā viļņa, gados attīstījās vairāki apakšžanri, kas radīja savu interpretāciju par to, kas ir pankroks. Savienotajās Valstīs parādījās smagais pankroks. Šī, jaunā stila skanējums bija daudz profesionālāks par pankroku, bet tas nezaudēja pankrokam raksturīgo agresivitāti.

Desmitgades sākumā ne visai veiksmīgs britu uzņēmējs Malkolms Maklarens, atrodoties Ņujorkā, ievēroja jaunu kustību un saprata tās potenciālu. Viņš aptvēra, ko šāda jauniešu kustība varētu izdarīt viņa dzimtenē Anglijā. Jāpiebilst, ka viņu vairāk vadīja tīri finansiāla ieinteresētība. Un tā Maklarens kā menedžeris izveidoja vairākas panku grupas gan Savienotājās Valstīs, gan Anglijā. Viņa pamatdoma bija šokēt sabiedrību un tādējādi iegūt popularitāti. Pirmais viņa veiksmīgais projekts, kas pārspēja visas cerības, bija Sex Pistols.

Septiņdesmito gadu beigās Sex Pistols bija izveidojusies par mainstream grupu. Anglijā jaunieši ļoti pievērsās šai kustībai, tādējādi krasi noliedzot pastāvošo iekārtu. Anglijā panku subkultūras uzplaukumam bija vairāki sociāli iemesli. Lielākā daļa panku Anglijā nāca no vidusšķiras strādnieku ģimenēm, kuru stāvoklis šajā laikā bija slikts. Jaunieši gribēja radikāli mainīt iesīkstējušo britu sabiedrību. Tas bija jauniešu protests, sava veida dumpis. Iespējams, arī šī ir viena no visiem pankiem raksturīgajām idejām — dumpis pret pastāvošo netaisnīgumu, meliem (ko var atrast jebkurā laikā un jebkurā sabiedrībā). Strauji radās aizvien jaunas grupas, pat speciāli apģērbu veikali, kuros varēja iegādāties dažādus panku atribūtus. Tomēr ilgi tas neturpinājās — septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā līdz ar Sex Pistols izjukšanu notika lūzums panku subkultūrā. Panki sadalījās. Tie, kas nevēlējās būt daļa no masu kultūras, kas par galveno uzskatīja panku sākotnējās idejas, gribēja atdalīties. Tā sauktie ielas panki (street punks) savu kustību un mūziku strikti atdalīja no plastiskajiem pankiem (plastic punks), kas vēlāk kļuva par tā sauktajiem MTV pankiem. MTV panku netrūkst arī 21. gadsimtā, piemēram, tādas plaši pazīstamas grupas kā Green Day, Offspring, Blink 182 un Sum 41. Iespējams, no masu, mainstream kultūras pozīcijām skatoties, tās bija panku laika beigas. Tomēr ielu panki, ko britu žurnālists Garijs Bušels nodēvēja par Oi (saīsinājums no grieķu: oi polloi — 'vienkāršie ļaudis'), turpināja savu pastāvēšanu, šoreiz nesaistoties ar lielajām ierakstu kompānijām un paužot savas idejas un uzskatus vien domubiedriem. Nedaudz mainījās arī pati mūzika. Žurnālisti to nodēvēja par krogu rokmūziku. Neskatoties ne uz ko, panku subkultūra neizzuda, bet gan attīstījās tā, kā tai vajadzēja attīstīties jau pašiem pirmsākumiem. Kustība turpinās vēl šodien.