Atvērt galveno izvēlni

Pandiveres augstiene ir viena no četrām plašākajām augstienēm Igaunijas centrālajā un ziemeļu daļā. Nosaukums radies no Pandiveres ciema, kas atrodas Igaunijas ziemeļaustrumos, Veike-Mārjas pagastā.[1] Augstums virs jūras līmeņa tās nomalēs 80 m, augstākie punkti ir Emumegi (166 m), Kallavere (156 m) un Ebavere (146 m).[1]

Skats no Emumegi skatu torņa
Skats no Ebaveres paugura

Augstiene plešas starp Rakveri un Paidi, dienvidos tā sniedzas līdz Vertsjerva ezeram. Pamatieži sastāv galvenokārt no ordovika sistēmas kaļķakmeņiem, tos pārsedz kvartāra ieži. Ģeoloģiski tās tuvākais analogs ir Ižoras augstiene Krievijas Ļeņingradas apgabalā.

Plānā augsnes kārta izraisa tūlītēju nokrišņu ieplūšanu (iespiešanos) dziļākos slāņos, tāpēc upju un purvu aizņemtā platība ir tikai 2% no augstienes teritorijas, kaut gan vidēji Igaunijā šis rādītājs sasniedz 22%. Zemes dzīlēs ieplūstošais ūdens izplūst no tām daudzu avotu formā. Pandiveres augstienē tādēļ savu tecējumu sāk daudzas upes, tai skaitā arī Igaunijas lielākās upes. Rietumu nogāzē sākas Jegala, uz kuras atrodas viens no lielākajiem un skaistākajiem ūdenskritumiem Igaunijā. Simūnā no Katkuallikas avota iztek Pedja, ceturtā lielākā Igaunijas upe, kuras krastos atrodas Jegevas pilsēta, kā arī Pedjas pieteka Peltsamā.[2] Augstienes austrumu nogāzē sākas Kunda.[3]

Priedes pie Porkuni ciema

Dažās vietās lietus ūdens iekļūšana kaļķakmens slāņos izraisījusi karsta struktūru rašanos.[1]

DabaLabot

Pateicoties relatīvi augstiem pacēlumiem, augstienē kopumā ir vēsāks klimats. Šeit veidojas biezāka un noturīgāka sniega sega.

Sakarā ar pietiekamu kalcija daudzumu morēnu zonās, augsne salīdzinājumā ar citām Igaunijas zemēm ir relatīvi auglīgāka. Tomēr šajā ziņā ainava ir neviendabīga: dienvidu pacēluma rajoniem, atšķirībā no ziemeļu, ir raksturīga mazāk auglīga smilšmāla augsne. Tā ir mazāk caurlaidīga, un tādēļ šeit sastopami arī purvi — piemēram, Emumegi paugura pakājē.

Pandiveres augstienes veģetācija ir tipiska kaļķainām augsnēm. Izplatīta koku suga ir ozols, no zālaugiem — gundegas. Lielākā daļa ozolu audžu pirms vairākiem gadsimtiem tika izcirstas, un to vietā radās lauki, bet atmiņas par to saglabājušās toponīmijā: Tammiku, Tamme, Tammevelja, Tamsalu (no igauņu: tamm — ozols). Šodien Pandiveres augstienē sastopamas nelielas dabiskas ozolu audzes[4], vietām ozoli vai to grupas aug arī skujkoku mežu vai jauktu mežu teritorijās.

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 «Pandivere kõrgustik» (igauņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-05-26. Skatīts: 2010-09-11.
  2. Järvekülg, Arvi. «Pedja jõgi» (igauņu). Tartu : Eesti jõed, 2001. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-06-30. Skatīts: 2010-09-11.
  3. Järvekülg, Arvi. «Kunda jõgi» (igauņu). Tartu : Eesti jõed, 2001. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-06-30. Skatīts: 2010-09-11.
  4. Отв. ред. М.И. Ростовцев,Эстония. — Москва, Мысль".1967