Pamira trakts
Pamira trakts (krievu: Памирский тракт) ir augstkalnu autoceļš, kas ved pa Pamira kalniem Tadžikistānas un Kirgizstānas teritorijā Vidusāzijā. Mūsdienās tas iekļauts maršrutā M41, kurš iet no Afganistānas caur Uzbekistānu, savienojoties ar tradicionālo Pamira traktu Tadžikistānā. Tas ir vienīgais caurbraucamais ceļš pa šo sarežģīto kalnu reljefu un kalpo kā galvenais piegādes ceļš uz Tadžikistānas Kalnu Badahšānas autonomo apriņķi. Maršruts ir izmantots tūkstošiem gadu, jo caur augstajiem Pamira kalniem ir ierobežots skaits iespējamu maršrutu. Daļa ceļa veidoja vienu posmu no senā tirdzniecības Zīda ceļa. M41 ir padomju ceļa numurs, taču mūsdienās uz trases parasti netiek norādīts nekāds ceļa numurs, tikai galamērķi.
Ceļa garums tiek skaitīts dažādi atkarībā no galapunktiem: "klasiskais" posms no Ošas līdz Horugai ir 701 km garš,[1] rietumu posms no Horugas līdz Dušanbei — vēl 580 km. Reizēm tiek pieskaitīti posmi no Dušanbes līdz Termizai Uzbekistānā un tālāk līdz Mazārešarīfai Afganistānā, kā arī no Ošas līdz Karabaltai Kirgizstānā rietumos no Biškekas. Lielākoties ceļam ir sliktas kvalitātes cietais segums, un ziemā tā daļa var izrādīties uz dažām dienām slēgta lavīnu dēļ, bet pavasarī — nogruvumu dēļ.
Ceļa apraksts labot šo sadaļu
_(32432754662).jpg)
Maršruts iet no Mazārešarīfas uz ziemeļiem caur Termizu, pirms pagriežas uz austrumiem un šķērso Tadžikistānas robežu. Pēc tam virzienā uz austrumiem caur Tadžikistānas galvaspilsētu Dušanbi līdz Horugai, šķērsojot Kafirniganas, Vahšas un Bartangas upes. No turienes tas turpinās apmēram 310 kilometrus uz austrumiem līdz Murgobai, kur šķērso Murgobas upi. Pēc tam šoseja dodas uz ziemeļiem pāri 4655 metrus augstajai Akbaitalas pārejai un gar Karakela ezeru, šķērsojot Kirgizstānas austrumus līdz galapunktam Ošā. Sākums un galapunkts nav stingri noteikti, bet autoceļa direkcija izvietota Ošā.
Ceļu daļēji uzbūvēja 19. gadsimta beigās, kad Krievijas impērija centās nodrošināt sev kontroli pār Buhāras emirātu un to pabeidza 1930. gados Padomju Savienība.[2]
2000. gados Pamira trakts tika savienots ar Ķīnu un Karakorama šoseju no Ķīnas uz Pakistānu caur Kašmiru ar atzarojumiem no Saritašas un Murgobas.
Tadžikistānā un Kirgizstānā Pamira trakts tiek apzīmēts kā maršruts M-41 visā tās garumā, un tas ir pazīstams kā otrā augstākā starptautiskā šoseja pasaulē (4655 m). Posmam starp Dušanbi un Murgobu ir Eiropas maršruta numurs E008. Posmam starp Sarjatašu un Ošu Kirgizstānā ir Eiropas maršruta numurs E007. Žurnāls National Geographic to iekļāvis pasaules 10 skaistāko autoceļu sarakstā.[3]
Lielceļa kvalitātes un tehniskās apkopes līmenis ievērojami atšķiras. Brauktuve daļēji ir asfaltēta, bet ir arī posmi bez seguma. Izņemot posmus Kirgizstānā un netālu no Dušanbes, ceļu lielākajā tā garumā stipri bojā erozija, zemestrīces, akmeņu nogruvumi un lavīnas. Degvielas cenas uz trases ir paaugstinātas.[4]
Dažreiz to dēvē par "heroīna maģistrāli". Liela daļa no deviņdesmit tonnām heroīna, ko katru gadu tirgo caur Tadžikistānu, iet pa šo ceļu.[5]
Vēsture labot šo sadaļu
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Vidusāzijā starp Lielbritānijas un Krievijas impērijām turpinājās ģeopolitiska konkurence par ietekmi reģionā. Krievija, satraukta par britu darbībām Pamirā, nolēma uzbūvēt stratēģisku militāru šoseju, pa kuru būtu iespējams ātri pārsviest karaspēku no Fergānas uz Alaja ieleju un veikt to efektīvu apgādi. Būvniecība tika plānota un veikta dziļā slepenībā, un ilgu laiku Eiropā nebija zināms par ceļa esamību pāri Alaja kalnu grēdai krievu Turkestānā. Ceļš vēlāk kļuva par sākumu Ošas—Horugas trasei.
1903. gada vasarā Krievijas armijas virsnieks, militārais ģeogrāfs Nikolajs Koržeņevskis uz Taldikas pārejas (Kirgizstānā) 3615 metru augstumā ieraudzīja piemiņas stabu ar to cilvēku vārdiem, kuri piedalījās ceļa projektēšanā un būvniecībā Hisora Alajā "krievu" Turkestānā.[6] Ilgu laiku eiropieši uzskatīja, ka pirmo ceļu pāri Taldikas pārejai 1916. gadā uzcēla Pirmajā pasaules karā sagūstītie austrieši. Koržeņevska dienasgrāmata pausts uzskats, ka 1893. gadā to uzcēlušas krievu sapieru vienības. Tomēr saskaņā ar citiem avotiem pirmo riteņu transportam piemēroto ceļu, kas savienoja Ošu un Gulču Kirgizstānā caur Taldikas pāreju, uzbūvēja jau 1876. gadā Krievijas armijas vienība ģenerāļa A. Abramova vadībā, un tālāk aiz Gulčas tas jau 1883. gadā bija aizgruvis.[7] Vēlāk šo mazo ceļa posmu (88 verstis) no Fergānas līdz Kirgīzijas Alaja ielejai sauca par "Veco Pamiras traktu". Pēc N. Koržeņevska teiktā, 1910. gadā tālāk no Gulčas uz dienvidiem, caur Austrumu Pamiru, bija tikai bīstams lopu ceļš.[6] Gar Pandžu, no Darvazas līdz Rušanai, 1915. gadā krievu zaldāti ar vietējo iedzīvotāju palīdzību arī izveidoja karavānu taku, derīgu zirgiem un ēzeļiem. Akmeņu kritumi, zemes nogruvumi, lavīnas, ūdenskritumi, plūdi bieži iznīcināja ceļu. Pēc aculiecinieku vērtējuma, līdz 1930. gadam šī taka bijusi sliktā stāvoklī, zirgi ar kravu bijuši pastāvīgi jāizkrauj, lai tos pārvietotu pa ovringiem.[8]
1931.-1934.gadā šis ceļš tika turpināts uz dienvidiem līdz Horugas pilsētai. Padomju Savienībā ceļam tika piešķirta liela nozīme Pamira teritoriju attīstīšanā. Šis ceļš tika izmantots, lai piegādātu preces, kā arī militārām un rūpnieciskām vajadzībām. Vecais Pamira trakts kļuva par lielā Pamiras trakta daļu.
Vēlāk, 1940. gadā, tika uzbūvēts Dušanbes—Horugas ceļa rietumu posms, kas no būvniecības un ekspluatācijas viedokļa bija grūtāks kalnainā reljefa īpatnību dēļ. Ceļa būvē piedalījās gandrīz 30 000 cilvēku. Sarežģītā reljefa dēļ darbs bija jāveic ar rokas darbarīkiem un sprāgstvielām.[3]
Pēc Tadžikijas PSR vadošo partijas un padomju organizāciju lūguma un kolhoznieku un kolhoznieču — Lielā Pamira trakta būves dalībnieku sapulcēm, ar PSRS AP 1941. gada 5. marta dekrētu trakta rietumu posms no Staļinabadas, kā tolaik jau bija nosaukta Dušanbe, līdz Horugai tika nosaukts tālaika PSRS vadoņa Josifa Staļina vārdā.[9]
Trase labot šo sadaļu
- Oša
- Taldikas pāreja pār Alaja grēdu (3615 m)
- Guļča
- Guļčas upes ieleja
- Pāreja "40 gadu Kirgīzijai" (3541 m)
- Saritaša (Alaja ieleja)
- Kizilartas pāreja pār Aizalaja grēdu, Tadžikistānas robeža (4250 m)
- Markansu upes ieleja
- Uibulakas pāreja (4200 m)
- Karakula ezers
- Akbaitalas pāreja (4655 m)
- Murgoba
- Naizatašas pāreja (4314 m)
- Aličuras upes ieleja
- Hargušas pāreja (4091 m)
- Tagarkati pāreja (4168 m)
- Sulu-Tagarkati upes ieleja
- Koitezekas pāreja (4251 m)
- Guntas upes ieleja
- Horuga
- Pandžas upes ieleja
- Kalajihumba
- Haburabotas pāreja (3720 m)
- Obihingou upes ieleja
- Vahšas upes ieleja
- Dušanbe
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Памирский тракт // Большой энциклопедический словарь : [В 2 т.] / Гл. ред. А. М. Прохоров. — М.: Сов. энцикл., 1991. — Т. 2. — 768 с. — ISBN 5-85270-044-4.
- ↑ Salopek, Paul (August 15, 2017). "Sliding off the Roof of the World". National Geographic. We walk along the Pamir highway—Soviet-built in the 1930s, crumbling back into the elements, and the second highest road in the world after the Karakoram.
- ↑ 3,0 3,1 Жизнь в Центральной Азии: Как строили Большой Памирский тракт, соединяющий Ош, Хорог, Душанбе и идущий далее в афганский Мазари-Шариф. centralasia.media (19 декабря 2016).
- ↑ Caravanistan. Pamir Highway
- ↑ Vice.com: I Took a Trip Down Tajikistan's 'Heroin Highway'
- ↑ 6,0 6,1 VIVOS VOCO: П.Ф. Пэтэрс, ПАМИРСКИЕ ПУТЕШЕСТВИЯ НИКОЛАЯ КОРЖЕНЕВСКОГО
- ↑ ОЧЕРК ЭКСПЕДИЦИИ г.-ш. капитана Путята в Памир, Сарыкол, Вахан и Шугнан 1883 г. www.vostlit.info
- ↑ Моногарова Л. Ф. Современные этнические процессы на Западном Памире Arhivēts 2021. gada 27. janvārī, Wayback Machine vietnē. // Институт этнологии и антропологии РАН Советская этнография. — 1965. — № 6. — С. 23—33.
- ↑ Из Москвы на крышу мира
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pamira trakts.
