Pēteris Ķiķauka
Pēteris Ķiķauka (1886—1967) bija latviešu valodnieks. Latvijas Universitātes un Makmastera universitātes profesors Hamiltonā Kanādā. Vairāku mācību grāmatu autors, Latvijas Universitātes Centrālās bibliotēkas pārzinis (1933—1944).
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1886. gadā 28. novembrī Minskas guberņā Mihanoviču dzelzceļa pārbrauktuves uzrauga Andreja Ķiķaukas (1834—1896) un viņa sievas Mades, dzimušas Lamanis, ģimenē. Pēc apmēram pieciem gadiem tēvs kļuva par dzelzceļa pārbrauktuves uzraugu pie Grīnvaldes (Vecgrīnvaldes) muižas Eglaines pagastā, tad dzīvoja dzimtas mājās Ungurmuižas, tagad Vīpes pagasta Ezerķiķaukās.[1]
Mācījās Jēkabpils pilsētas skolā, 1902. gadā kā eksterns nokārtoja gala eksāmenus, strādāja par telefonistu Aleksandra augstumu (Александровская высота) un Mīlgrāvja (Мюльграбен) dzelzceļa stacijās (1904—1913). 1913. gada pavasarī nokārtoja ģimnāzijas beigšanas eksāmenu un studēja klasisko filoloģiju Tērbatas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, 1917. gadā ieguva senklasiskās filoloģijas kandidāta grādu, aizstāvot darbu "Par senatisko izrunu". Pēc univesitātes evakuācijas 1917. gadā Ķiķauka devās bēgļu gaitās uz Novijoskolu (Новый Оскол) Kurskas guberņā, kur strādāja par latīņu valodas skolotāju, 1919. gadā kļuva par evakuētās Tērbatas Universitātes Mākslas kabineta asistentu Voroņežā.[1]
Pēc profesora E. Felsberga meitas Lūcijas Bērziņas (1907—1999) atmiņām:
"Pārējās istabas mūsu mājā apdzīvoja vieninieki. [..] Vienā no šīm istabām ilgu laiku dzīvoja mana tēva toreizējais asistents Pēteris Ķiķauka, kas vēlāk, Latvijas patstāvības gados, bija mūsu universitātes filoloģijas fakultātes profesors. Pēteris Ķiķauka toreiz bija ļoti šarmants jauns zinātnieks, kam bija apbrīnojamas zināšanas grieķu literatūras vēsturē un sengrieķu valodā. Ķiķauka dzīvoja dzīvi, kam nebija nekāda sakara ar pārmaiņām, kas risinājās viņa apkārtnē. Krievu revolūcija un pilsoņu kara briesmas viņu it kā nemaz neskāra. Viņa dzīve ritēja pret senās Grieķijas fonu. [..] Ķiķauka bija viens no nepraktiskākajiem cilvēkiem, ko savā mūžā esmu redzējusi. Es nezinu, kā viņš grūtajos laikos mācēja sagādāt sev pārtiku, bet, kā visi nepraktiski ļaudis, viņš kādreiz mācēja tikt galā labāk par citiem. [..] Dzīvojot viens pats un ar vārīšanu daudz nenodarbojoties, viņš bieži palika bez pusdienām. Beidzot tika norunāts, ka pusdienas viņš varot ēst kopā ar mums. Vienīgās grūtības bija tās, ka Ķiķauka bija veģetārietis un gaļu nelietoja nemaz. [..] Pārmetumos mātei nebija bieži jāklausās, jo gaļas toreiz nebija daudz, mēs paši to reti patērējām un gribot negribot mēs visi ar laiku kļuvām par veģetāriešiem".[2]
Pēc Deņikina armijas sakāves 1919. gada rudenī Ķiķauka devās bēgļu gaitās uz Ukrainas dienvidiem, kur no 1919. gada novembra līdz 1921. gada aprīlim strādāja par skolotāju Sartanas grieķu pamatskolā pie Mariupoles. Pēc atgriešanās Latvijā 1921. gada vasarā P. Ķiķauku ievēlēja par Latvijas Universitātes klasiskās filoloģijas jaunāko, 1923. gadā par vecāko docentu. Viņš docēja grieķu valodas elementāro kursu un grieķu literatūru. 1924. gadā Universitātes komandējumā viņš brauca uz Grieķiju, bet ceļā apstājās Parīzē un kādu laiku Sorbonas universitātē klausījas lekcijas. 1927. gadā viņš saņēma Latvijas Kultūras fonda prēmiju par darbu "Par grieķu metriku un grieķu gramatiku". 1931. gadā P. Ķiķauku ievēlēja par Latvijas Universitātes klasiskās filoloģijas profesoru pēc franciski uzrakstītās doktora disertācijas "Grieķu monodiskās dzejas pantmēri" (Mètres de la poésie grecque monodique) aizstāvēšanas. 1933. gada novembrī Latvijas Universitātes Bibliotēkas komisija profesoru P. Ķiķauku ievēlēja par Latvijas Universitātes Centrālās bibliotēkas tehnisko vadītāju , bet 1935. gada 6. februārī par Latvijas Universitātes Centrālās bibliotēkas pārzini. 1937. gadā viņu iecēla par Pareizrakstības komisijas locekli un viņš devās ;arzemju komandējumā uz Sorbonas universitāti, tad caur Itāliju uz Grieķiju, kur sengrieķu valodā nolasīja Latvijas Universitātes delegāta uzrunu Atēnu Universitātes 100 gadu pastāvēšanas svinībās. Pēc E. Bleses atmiņām, "P. Ķiķauka ir viens no klusākiem, bet visai dziļiem un nopietniem mūsu Universitātes darbiniekiem. ..Viņš laikam gan ir vienīgais cilvēks Latvijā, kas pilnīgi brīvi var rakstīt un runāt senajā grieķu valodā. Arī pats savā dzīves uztverē viņš ir īsts klasiskā gara cilvēks, kas nejaucas iekšā lielajā pūli, bet nosvērtā, harmoniskā dvēseles saskaņā no mūžības viedokļa ar patstāvīgu kritisku skatu novēro apkārtējās pasaules parādības."[1]
Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā P. Ķiķauka kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur strādāja par latīņu valodas skolotāju. 1948. gadā viņš pārcēlās uz Kanādu, kur līdz 1950. gadam strādāja par Makmāstera Universitātes sengrieķu valodas pasniedzēju Hamiltonā, atzīmējot viņa simtgadi, Makmāstera Universitāte nodibināja viņa vārdā nosaukto piemiņas lekciju (Kikauka Classical Lecture). Pēc Imanta Saksa atmiņām "Es pazemīgi klausījos, kā profesors Gulbis ar profesoru Ķiķauku un Hamiltonas latviešu mācītājiem diskutēja grieķu filozofijas un cilvēcības pamatvērtīgumu gan senatnes, gan tagadnes nosacījumos, šīs stundas bija pacilājošas, vienreizējas."[3]
Pēc Kanādas universitātēs pieņemtās kārtības Ķiķauka 65 gadu vecumā bija spiests pensionēties un dzīvot dēla valodnieka T. Ķiķaukas ģimenē un abu dēlu apgādībā. Bija Stokholmas izdevniecības "Trīs zvaigznes" starpnieks Latvju enciklopēdijas un "Latviešu literatūras" izplatīšanā Kanādā.
Miris 1967. gada 6. augustā Bērlingtonā (Burlington) pie Hamiltonas, apglabāts Vudlendas (Woodland Cemetery) kapsētā.
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Latvijas Kultūras fonda balva par darbu “Par grieķu metriku un grieķu gramatiku” (1927),
- III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1935).
Piemiņa labot šo sadaļu
- 1986. gadā par godu profesora simtgadei izdota bronzas piemiņas medaļa “Prof. Pēteris Ķiķauka, 1886–1967”.
Darbi labot šo sadaļu
Vairāk nekā 150 darbi par grieķu mitoloģiju un literatūru, kā arī par sengrieķu dzejas metrikas jautājumiem. Vairāki raksti tika veltīti plašākiem valodas jautājumiem, reizēm oponējot valodniekam J. Endzelīnam. P. Ķiķauka publicēja daudz rakstu žurnālā "Latvijas jaunatne", laikrakstos "Brīva Zeme", "Burtnieks", "Rīgas Ziņas" un "Latvis". Atsevišķā grāmatā iznāca P. Ķiķaukas "Grieķu gramatika" 2 daļās (1926—1934). 1937. gadā iznāca grāmata "Piezīmes par dažiem latviešu valodas labojumiem", bet 1944. gadā Rīgas Universitātes apgādā tika publicēts fundamentālākais P. Ķiķaukas darbs — 672 lpp. biezā mācību grāmata "Grieķu literatūras vēsture":
- Grieķu literatūras vēsture (1944),
- Daži grieķu metrikas jautājumi (Quelques questions de la métrique grecque, 1939),
- Grieķu gramatika divās daļās (1924—1934),
- Mežmuižas pagasta izloksne (1924),
- Grēcismi latviešu valodā (1933),
- Piezīmes par dažiem latviešu valodas labojumiem (1937).
Ārējās saites labot šo sadaļu
- DAŽAS PIEZĪMES PAR MŪSU LITERĀRO VALODU [1] — [2] — [3] Jaunā Gaita Nr. 34, 1962
- Tālivaldis Ķiķauka: MANS TĒVS. KĀ ES KĻUVU PAR PROFESORU? [4] Jaunā Gaita nr. 160-161, decembris 1986 - februāris 1987
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Nekas un nevienam no Vecvagars M.. Senklasiskās filoloģijas profesors Pēteris Ķiķauka, Grāmata 2 (1991)
- ↑ Bērziņa L. Pārnākšana. 2. izdevums. Sidneja: Sidnejas Latviešu biedrības apgāds, 1987, 76., 77. lpp.
- ↑ Imanta Saksa atmiņas Jaunā Gaita nr. 180, 1990. gada decembris