Pāvils Dāvis
Pāvils Dāvis, arī Paulis Dāvis (1874–1947), bija latviešu skolotājs, Latvijas pareizticīgo baznīcas sinodes loceklis (1936-1940). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
|
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1874. gada 2. septembrī Vestienas pagasta "Rūsiņos" pareizticībā pārgājuša zemnieka Kārļa Dāvja un viņa sievas Elizabetes, dzimušas Andersones, ģimenē.[1] Līdz 1896. gadam mācījās Rīgas garīgajā seminārā, tad līdz 1900. gadam Pēterburgas garīgajā akadēmijā. Bija Rīgas garīgā semināra inspektora palīgs (1900-1908) , vēlāk latīņu valodas skolotājs (1908-1918), līdztekus "Garīgo Vēstneša" redaktors (1903-1918). Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā kopā ar Rīgas garīgo semināru evakuējās uz Ņižņijnovgorodu, kur bija latviešu biedrības priekšnieks.
Pēc kara beigām atgriezās Latvijā, kur 1920. gada agrārās reformas laikā bija Vestienas pagasta zemes komisijas priekšsēdētājs (1922-1925), pēc tam Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijas latīņu valodas skolotājs (1925-1940).
Miris 1947. gada 11. oktobrī Vestienā.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Daugavas Vēstnesis. - 1944. - 1.septembris». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 19. martā.
- ↑ Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 190. lpp. ISBN 9789934827051.
Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |