Pārliecināšana

Pārliecināšana ir indivīda ietekmēšana runas vai rakstu veidā ar loģisku spriedumu vai slēdzienu pamatojumu, kā rezultātā uzrunātā persona piekrīt izteiktajai domai vai viedoklim. Pārliecināšana nav tikai process: pēc Edvarda Berneisa, tā ir integrāla funkcija sabiedriskajās attiecībās un neatšķirama daļa no demokrātiska dzīvesveida. Pārliecināšanas mērķis ir pārveidot un izmainīt indivīda uztveri, ietekmēt sajūtas, domāšanu un izturēšanos komunikatoram vēlamajā virzienā.[1]

Aristotelis: patoss, ētoss un logoss.Labot

Pārliecināšanas tehniku pirmsākumi ir meklējami Antīkajā Grieķijā, kad Aristotelis centās izskaidrot to, kas notika brīdī, kad pārliecināšana bija manāma sadzīvē pilsētvalstīs. Kopš tā brīža viņa aplūkotie temati tiek dēvēti par pašiem nozīmīgākajiem darbiem pārliecināšanas teorijā.[2] Viens no lielākajiem Aristoteļa ieguldījumiem šajā nozarē bija noteiktās pārliecināšanas stratēģijas: patoss, ētoss un logoss. Kā viņš uzsver, visefektīvākie pārliecināšanas mēģinājumi sevī ietver šos trīs jēdzienus, kas rada nelokāmu pamatu panākumiem.[3]

PatossLabot

Patoss (pathos) attiecas uz emocijām, ko izjūt skatītāji. Kā Aristotelis uzskatīja, pārliecināšana notiek, ja skatītāju emocijas ir aizkustinātas.[4] To var uzskatīt par publikas psiholoģisko stāvokli, kas var ietekmēt klausītāja pārliecināšanu, jo „mūsu spriedumi, kad esam apmierināti un draudzīgi, nav tādi paši, kā brīžos, kad esam sāpināti un naidīgi". Šajā pārliecināšanas veidā svarīgi ir saprast personas patiesās domas/attieksmi no personas kārotajām domām/attieksmes. Zinot to, šo informāciju var izmantot, lai gūtu priekšrocības. Palīdzot viņiem redzēt, kā viņi no patiesā stāvokļa var nokļūt līdz vēlamajam, tā var pārliecināt cilvēkus praktiski par jebko.[3]

ĒtossLabot

Ētoss (ethos) nozīmē, ka runas personai ir ticamība citu acīs.[5] Sabiedrība vairāk koncentrēsies uz runas personu vai avotu nekā uz pašu nodoto ziņu.[6] Lai ziņa būtu ticama, ir jābūt avota ticamībai, kas eksistē klausītāja prātos. Aristotelis ticēja, ka sabiedrība būs ietekmēta, ja tā uztvers runātāju kā uzticamu. Viņš izceļ, ka ētoss nav lieta vai kvalitāte, bet gan interpretācija, kas ir kā produkts, kas veidojas, runātājam un publikai mijiedarbojoties. Ētoss sevī ietver tādas lietas kā ķermeņa tips, augums, apģērbs, pārvietošanās, reputācija, vārdu izvēle, acu kontakts, sirsnība, uzticība, harizma u.c.[3]

LogossLabot

Logoss (logos) attiecas uz vārdiem, ko runas persona pasaka, to semantiskajā izpratnē. Vārdu, stāstu, citātu un faktu izvēle ir noteicošā uztvērēja pārliecināšanā. Šis pārliecināšanas veids ir balstīts uz loģiku un prātu.[4]

AtsaucesLabot

  1. Carl Botan, Vincent Hazleton. Public Relations Theory II (Routledge Communication Series izd.). Mahwah : Routledge, 2017. gada 19. decembrī. 102 Papildu |pages= vai |at=. lpp. ISBN 0805833854.
  2. Charles Larson. Persuasion: Reception and Responsibility. Belmont : Wadsworth Publishing Co Inc, 2017. gada 19. decembrī. 72. lpp. ISBN 0495567507.
  3. 3,0 3,1 3,2 Kurt Mortensen. Maximum Influence: The 12 Universal Laws of Power Persuasion. AMACOM, 2017. gada 20. decembrī. 10. lpp. ISBN 0814432093.
  4. 4,0 4,1 James Borg. Persuasion: The Art of Influencing People, 2017. gada 20. decembrī. 5. lpp. ISBN 0137005075.
  5. Arthur Berger. Dictionary of Advertising and Marketing Concepts. London : Routledge, 2017. gada 19. decembrī. 116. lpp. ISBN 1611329868.
  6. Bill Bearden, Rick Netemeyer. Handbook of Marketing Scales. London : SAGE Publications, 2017. gada 19. decembrī. ISBN 9780761910008.