Oglekļa oksīdi ir oglekļa un skābekļa binārie savienojumi.

"Klasiskie", vispārpazīstamie oglekļa oksīdi ir oglekļa monoksīds CO (ļoti indīga gāze bez smaržas) un oglekļa dioksīds CO2 (smaga, nekaitīga, bet smacējoša gāze ar nedaudz skābenu smaržu un garšu).

Stabili un samērā sen iegūti ir arī oglekļa suboksīds C3O2 (gāzveida viela ar asu smaku, viegli polimerizējas) un melitskābes anhidrīds C12O9 (balta pulverveida viela, kas viegli sublimējas, to ieguvuši Justuss fon Lībigs un Frīdrihs Vēlers jau 1830. gadā). 19. gadsimtā pirmo reizi iegūts arī grafīta oksīds jeb grafēna oksīds, ko mēdz pieskaitīt pie oglekļa oksīdiem, kaut arī tā sastāvā ietilpst ūdeņradis. Visvairāk oksidētās grafīta oksīda formas ir cietas, dzeltenas vielas.

Bez tam ir izdevies iegūt diezgan daudz vairāk vai mazāk stabilu vielu — "eksotisko" oglekļa oksīdu, kas gan sastāv tikai no oglekļa un skābekļa, bet, tāpat kā melitskābes anhidrīds, drīzāk uzskatāmi par ūdeņradi nesaturošiem organiskajiem savienojumiem. Piemēram, 1963. gadā sintezēta sarkana cieta viela — benzohinontetrakarbonskābes dianhidrīds C10O8.[1] 1967. gadā aprakstīts savienojums ar summāro formulu C12O12heksahidroksibenzola trisoksalāts[2], kā arī etilēntetrakarbonskābes dianhidrīds C6O6.[3][4] 1968. gadā iegūts tetrahidroksi-1,4-benzohinona bisoksalāts C10O10[5], bet 1984. gadā — līdzīgi savienojumi tetrahidroksi-1,4-benzohinona biskarbonāts C8O8 un heksahidroksibenzola triskarbonāts C9O9[6] (gan tikai solvāta veidā tetrahidrofurāna šķīdumā).

CO
Oglekļa
monoksīds
CO2
Oglekļa
dioksīds
C3O2
Oglekļa
suboksīds
C12O9
Melitskābes
anhidrīds
C10O8
Benzohinon-
tetrakarbonskābes
dianhidrīds
C12O12
Heksahidroksi-
benzola
trisoksalāts
C6O6
Etilēn-
tetrakarbonskābes
dianhidrīds
C10O10
Tetrahidroksi-1,4-
benzohinona
bisoksalāts
  1. P. R. Hammond (1963), 1,4-Benzoquinone Tetracarboxylic Acid Dianhydride, C10O8: A Strong Acceptor. Science, Vol. 142. no. 3591, p. 502 doi:10.1126/science.142.3591.502
  2. H. S. Verter, R. Dominic (1967), A new carbon oxide: synthesis of hexahydroxybenzene tris oxalate. Tetrahedron, Volume 23, Issue 10, , Pages 3863-3864 doi:10.1016/S0040-4020(01)97894-9
  3. Jürgen Sauer, Barbara Schröder, Richard Wiemer (1967), Eine Studie der Diels-Alder-Reaktion, VI. Kinetischer Nachweis des Moleküls C6O6 (Dianhydrid der Äthylentetracarbonsäure). Chemische Berichte Volume 100 Issue 1, Pages 306-314 doi:10.1002/cber.19671000135
  4. Jürgen Sauer, Barbara Schröder, Albrecht Mielert (1967), Eine Studie der Diels-Alder-Reaktion, VII. Reaktionen des Dianhydrids der Äthylentetracarbonsäure (C6O6). Chemische Berichte Volume 100 Issue 1, Pages 315-322 doi:10.1002/cber.19671000136
  5. H. S. Verter, H. Porter, and R. Dominic (Verter, Porter and Dominic, 1968), A new carbon oxide: synthesis of tetrahydroxybenzoquinone bisoxalate. Chemical Communications (London), p. 973b–974. doi:10.1039/C1968000973b
  6. C. Nallaiah (1984), Synthesis of tetrahydroxy-1,4-benzoquinone biscarbonate and hexahydroxybenzene triscarbonate - new organic carbon oxidesTetrahedron, Volume 40, Issue 23, 1984, Pages 4897-4900 doi:10.1016/S0040-4020(01)91324-9