Oglekļa oksīdi

Oglekļa oksīdi ir oglekļa un skābekļa binārie savienojumi.

"Klasiskie", vispārpazīstamie oglekļa oksīdi ir oglekļa monoksīds CO (ļoti indīga gāze bez smaržas) un oglekļa dioksīds CO₂ (smaga, nekaitīga, bet smacējoša gāze ar nedaudz skābenu smaržu un garšu).

Stabili un samērā sen iegūti ir arī oglekļa suboksīds C₃O₂ (gāzveida viela ar asu smaku, viegli polimerizējas) un melitskābes anhidrīds C₁₂O₉ (balta pulverveida viela, kas viegli sublimējas, to ieguvuši Justuss fon Lībigs un Frīdrihs Vēlers jau 1830. gadā). 19. gadsimtā pirmo reizi iegūts arī grafīta oksīds jeb grafēna oksīds, ko mēdz pieskaitīt pie oglekļa oksīdiem, kaut arī tā sastāvā ietilpst ūdeņradis. Visvairāk oksidētās grafīta oksīda formas ir cietas, dzeltenas vielas.

Bez tam ir izdevies iegūt diezgan daudz vairāk vai mazāk stabilu vielu — "eksotisko" oglekļa oksīdu, kas gan sastāv tikai no oglekļa un skābekļa, bet, tāpat kā melitskābes anhidrīds, drīzāk uzskatāmi par ūdeņradi nesaturošiem organiskajiem savienojumiem. Piemēram, 1963. gadā sintezēta sarkana cieta viela — benzohinontetrakarbonskābes dianhidrīds C₁₀O₈.^[1] 1967. gadā aprakstīts savienojums ar summāro formulu C₁₂O₁₂ — heksahidroksibenzola trisoksalāts^[2], kā arī etilēntetrakarbonskābes dianhidrīds C₆O₆.^[3]^[4] 1968. gadā iegūts tetrahidroksi-1,4-benzohinona bisoksalāts C₁₀O₁₀^[5], bet 1984. gadā — līdzīgi savienojumi tetrahidroksi-1,4-benzohinona biskarbonāts C₈O₈ un heksahidroksibenzola triskarbonāts C₉O₉^[6] (gan tikai solvāta veidā tetrahidrofurāna šķīdumā).


CO Oglekļa monoksīds	CO₂ Oglekļa dioksīds	C₃O₂ Oglekļa suboksīds	C₁₂O₉ Melitskābes anhidrīds	C₁₀O₈ Benzohinon- tetrakarbonskābes dianhidrīds	C₁₂O₁₂ Heksahidroksi- benzola trisoksalāts	C₆O₆ Etilēn- tetrakarbonskābes dianhidrīds	C₁₀O₁₀ Tetrahidroksi-1,4- benzohinona bisoksalāts

Atsauces labot šo sadaļu

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: oglekļa oksīdi

↑ P. R. Hammond (1963), 1,4-Benzoquinone Tetracarboxylic Acid Dianhydride, C10O8: A Strong Acceptor. Science, Vol. 142. no. 3591, p. 502 doi:10.1126/science.142.3591.502
↑ H. S. Verter, R. Dominic (1967), A new carbon oxide: synthesis of hexahydroxybenzene tris oxalate. Tetrahedron, Volume 23, Issue 10, , Pages 3863-3864 doi:10.1016/S0040-4020(01)97894-9
↑ Jürgen Sauer, Barbara Schröder, Richard Wiemer (1967), Eine Studie der Diels-Alder-Reaktion, VI. Kinetischer Nachweis des Moleküls C6O6 (Dianhydrid der Äthylentetracarbonsäure). Chemische Berichte Volume 100 Issue 1, Pages 306-314 doi:10.1002/cber.19671000135
↑ Jürgen Sauer, Barbara Schröder, Albrecht Mielert (1967), Eine Studie der Diels-Alder-Reaktion, VII. Reaktionen des Dianhydrids der Äthylentetracarbonsäure (C6O6). Chemische Berichte Volume 100 Issue 1, Pages 315-322 doi:10.1002/cber.19671000136
↑ H. S. Verter, H. Porter, and R. Dominic (Verter, Porter and Dominic, 1968), A new carbon oxide: synthesis of tetrahydroxybenzoquinone bisoxalate. Chemical Communications (London), p. 973b–974. doi:10.1039/C1968000973b
↑ C. Nallaiah (1984), Synthesis of tetrahydroxy-1,4-benzoquinone biscarbonate and hexahydroxybenzene triscarbonate - new organic carbon oxidesTetrahedron, Volume 40, Issue 23, 1984, Pages 4897-4900 doi:10.1016/S0040-4020(01)91324-9

Šis ar ķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[hamm-1] P. R. Hammond (1963), 1,4-Benzoquinone Tetracarboxylic Acid Dianhydride, C10O8: A Strong Acceptor. Science, Vol. 142. no. 3591, p. 502 doi:10.1126/science.142.3591.502

[2] H. S. Verter, R. Dominic (1967), A new carbon oxide: synthesis of hexahydroxybenzene tris oxalate. Tetrahedron, Volume 23, Issue 10, , Pages 3863-3864 doi:10.1016/S0040-4020(01)97894-9

[sauer1-3] Jürgen Sauer, Barbara Schröder, Richard Wiemer (1967), Eine Studie der Diels-Alder-Reaktion, VI. Kinetischer Nachweis des Moleküls C6O6 (Dianhydrid der Äthylentetracarbonsäure). Chemische Berichte Volume 100 Issue 1, Pages 306-314 doi:10.1002/cber.19671000135

[sauer2-4] Jürgen Sauer, Barbara Schröder, Albrecht Mielert (1967), Eine Studie der Diels-Alder-Reaktion, VII. Reaktionen des Dianhydrids der Äthylentetracarbonsäure (C6O6). Chemische Berichte Volume 100 Issue 1, Pages 315-322 doi:10.1002/cber.19671000136

[verter-5] H. S. Verter, H. Porter, and R. Dominic (Verter, Porter and Dominic, 1968), A new carbon oxide: synthesis of tetrahydroxybenzoquinone bisoxalate. Chemical Communications (London), p. 973b–974. doi:10.1039/C1968000973b

[nalla-6] C. Nallaiah (1984), Synthesis of tetrahydroxy-1,4-benzoquinone biscarbonate and hexahydroxybenzene triscarbonate - new organic carbon oxidesTetrahedron, Volume 40, Issue 23, 1984, Pages 4897-4900 doi:10.1016/S0040-4020(01)91324-9

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]