Meļķitāru muldakmens

Latvijas kultūras piemineklis nr. 106
(Pāradresēts no Meļķītāru muldakmens)

Meļķitāru muldakmens ir dižakmens, kas atrodas Aizkraukles novada Aizkraukles pagasta ziemeļrietumu daļā. Akmens atrodas 300 m uz dienvidiem no "Meļķitāru" mājām[1], kas mūsdienās vairs nepastāv.

Meļķitāru muldakmens
Meļķitāru muldakmens
Meļķitāru muldakmens (Latvija)
Meļķitāru muldakmens
Meļķitāru muldakmens
Ģeogrāfija
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Aizkraukles pagasts, Aizkraukles novads, Latvija
Koordinātas 56°39′37″N 25°12′17″E / 56.66028°N 25.20472°E / 56.66028; 25.20472Koordinātas: 56°39′37″N 25°12′17″E / 56.66028°N 25.20472°E / 56.66028; 25.20472
Izmēri
Augstums 2,80 m
Garums 4,90 m
Platums 3,70 m
Tilpums 25 m3
Apkārtmērs 14,50 m
Oficiālais nosaukums: Meļķitāru Muldas akmens - kulta vieta
Aizsardzības numurs 106
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 15. decembris
Meļķitāru muldakmens Vikikrātuvē

Tas ir daļēji noapaļots, konusveida formas rapakivi granīts. Pašā augšā akmenim ir muldveida iedobums. Muldas izmēri ir 195 x 50 centimetri, dziļums - apmēram 20 centimetri, kas ir lielākais šāda veida iekalums Latvijā. Lai piekļūtu pie muldas, granīta bluķim sānos iecirsti vairāki pakāpieni. Senāk te auguši lieli ozoli un ļaudis līdz vismaz 19. gadsimta vidum ik gadus uz šī muldakmens esot ziedojuši pirmā kūluma labību, arī vārpas, sviestu, pienu, kā arī naudu. Uzskatījuši, ka ūdens, kas sakrājies muldā, dziedina. Ir nostāsts, ka netālu no akmens audzis svētozols, bet tuvējā mežā burbuļojis svētavotiņš.

Par akmeni ir daudz teiku un nostāstu, kas saistās ar Velna, Lāčplēša vārdu. Saukts arī par Upurakmeni, Velna akmeni. Pēc nostāstiem baronese Anna fon Šulce izsolījusi kādas mājas tam, kas šo akmeni atgādās Aizkraukles muižā pie pils. Taču nevienam tas neesot bijis pa spēkam. Arheoloģiskajos pētījumos 1973. gadā atklāja, ka ap to ir daudz ogļu no seniem ugunskuriem un dedzis māla klājums.

1999. gadā dižakmens vārdā nosauca 3 km uz dienvidiem esošo dzelzceļa pieturu.[2]

Foto galerija labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Baiba Saltupe, Guntis Eberhards. Akmeņi un dižakmeņi. Rīga : Zinātne, 1981, 72. lpp.
  2. Toms Altbergs, Karīna Augustāne, Ieva Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. Rīga : Jumava, 2009, 32. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0