Mastodonti

Mastodonti (Mammut syn. Mastodon no grieķu μαστός — pups un ὀδούς — zobs) ir izmirušu ziloņveidīgo snuķaiņu ģints, kuras pārstāvji dzīvoja kainozoja ērā, pārsvarā Ziemeļamerikā, kur tos var izsekot no vēlā miocēna (pirms apmēram 9 milj. gadu) līdz izmira holocēna sākumā pirms apmēram 11 000 gadu. Pats pazīstamākais šīs ģints pārstāvis ir amerikas mastodonts. Atsevišķas mastodontu sugas tika konstatētas arī Eirāzijā, taču to neapšaubāma piederība mastodontiem nav īsti skaidra. Ja tas tā tiešām ir, tad šīs ģints pārstāvji šeit izmira pliocēna un pleistocēna mijā. Mastodonta nosaukums ir cēlies no grieķu μαστός "pupi" un ὀδούς "zobi", burtiski pupzobji, kas norāda uz tā dzerokļu raksturīgo formu.

Mastodonti Mammut (Blumenbach, 1799)
Amerikas mastodonts (Mammut americanum)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Augstākā kārta	Āfrikas placentāļi (Afrotheria)
Virskārta	Āfrikas nagaiņi (Paenungulata)
Kārta	Snuķaiņi (Proboscidea)
Dzimta	Mastodontīdi (Mammutidae)
Ģints	Mastodonti (Mammut)
Sinonīmi
Mastodon Cuvier, 1806
Mastodonti Vikikrātuvē

Mastodontu ģinti pārstāv lieli snuķaiņu īpatņi ar relatīvi izsteiptu ķermeni un garu galvaskausu. Triecējzobi atrodas galvenokārt tikai augšžoklī un ir vai nu taisni, vai arī izliekti uz augšu. Apakšējie triecējzobi ir reducējušies, bet reizēm var būt sastopami rudimentārā formā. Dzerokļi ir raksturīgi ar asiem šķērseniskiem ķīļiem. Visi mastodontu ģints pārstāvji dzīvoja pārsvarā mežā un barojās galvenokārt ar mīkstu augu barību, kā, piemēram, koku lapas, skujas un zari. Iespējams, tie jau sāka veidot nelielas ģimeņu grupas, līdzīgi mūsdienu ziloņiem.

Zinātniskais nosaukums Mammut tika ieviests 1799. gadā, taču tas nebija vispārpieņemts. Bet par mamutiem sāka saukt Mammuthus ģints pārstāvjus. Lai nebūtu sajukums, Mammut ģints pārstāvjus sauca par mastodontiem, kuru latīniskais nosaukums Mastodon bija ieviests 1806 gadā. Lai gan senākais latīniskais nosaukums ir atjaunots, latviešu un citās valodās joprojām šo ģinti sauc par mastodontiem.

Apraksts

Galvaskauss

Jauna mastodonta galvaskauss

Mastodonta Mammut americanum dzeroklis

No zigolofodontiem mastodonti atšķiras ar saīsinātu galvaskausa pamatni (basicranium) un augstu augšdaļu. Sakarā ar apakšējo triecējzobu izušanu, mastodontiem ir saīsināts (brevirostrinēts) apakšžokļa simfīzs, pretstatā zigolofodontiem ar attīstītiem apakšējiem triecējzobiem, kuriem bija pagarināts (longirostrinēts) apakšžokļa simfīzs un horizontāli izstiepts purns. Attīstības gaitā mastodontu zobu uzbūve iegūst individuālas iezīmes, kuras tos vairāk saista ar tādiem jaunākiem snuķaiņiem, kā gomfoteriji un ziloņi. Šeit var minēt zobu horizontālo nomaiņu, kurā žokļu aizmugurējā daļā pastāvīgi veidojas jauns zobu materiāls, kad priekšējā daļā izvietotie dzerokļi nodilst barības uzņemšanas procesā. Rezultātā vienlaicīgi funkcionē tikai daži dzerokļi, atšķirībā no vertikālās zobu nomaiņas zīdītāju lielajam vairumam, kur gremošanas procesā tiek iesaistīti visi dzerokļi vienlaicīgi. Līdzīgi mūsdienu ziloņiem, mastodontiem dzīves laikā varēja nomainīties sešas zobu paaudzes. Tādējādi dzerokļu rindu veidoja trīs (piena) priekšdzerokļi un trīs pamatdzerokļi katrā žokļa lokā. Zobu formula mastodontiem ir šāda: ${\frac {1.0.(3).3.}{0.0.(3).3.}}$. Taču zobu uzbūvē, salīdzinot ar citām snuķaiņu grupām, ir atšķirības. Mastodontiem, līdzīgi citiem mastodontīdiem, ir izteikti zigodonti vai zigolofodonti zobi. Attiecīgi, uz gremojošās virsmas ir izveidojušies šķērseniski ķīļi, kas savieno pretējos izciļņus. Parasti gareniska vaga sadala šos ķīļus divās pusēs. Starp atsevišķiem ķīļiem ir izteikti padziļinājumi, kā rezultātā zoba struktūra atgādina jumtiņus. Gomfoterīdiem viņu bunodontajā zobu uzbūvē papildus izciļņi nobīda garenisko vagu un īpaši šķerseniskos padziļinājumus, kā rezultātā zobu virsma ir nevienmērīgāka. Savukārt, ziloņu zobiem ir plātņveida struktūra. Mastodontu augšējos dzerokļos ķīļi izvietoti perpendikulāri zoba garenasij, turpretī apakšējos dzerokļos tie bija orientēti zem neliela leņķa pret to. Priekšdzerokļi un dzerokļi atšķiras pēc šķērsenisko ķīļu skaita. Parasti diviem priekšējiem priekšdzerokļiem bija tikai divi ķīļi, t.i. tie bija bilofodonti. Trešajam priekšdzeroklim un pirmajiem diviem pamatdzerokļiem bija pa trim ķīļiem, un to sauc par trilofodontismu. Pēdējam dzeroklim bija četri, bet reizēm arī vairāk ķīļu, kā arī attīstīts cingulums (izvirzīts emaljas ķīlis) zoba galā. Palielinoties ķīļu skaitam no pirmā priekšdzerokļa līdz pēdējam dzeroklim, palielinās arī zobu izmērs. Ja priekšējo zobu garums vidēji ir 3,3 cm, tad pēdējie zobi var sasniegt 19 cm garumu. Atšķirībā no zigolofodontiem, mastodontiem ir novērojama būtiska zobu vainaga augstuma palielināšanās un pašu zobu paplašināšanās.

Skelets

Mastodonta Mammut americanum skelets

Tā kā snuķaiņu diagnostiskās īpašības tiek balstītas galvenokārt zobu uzbūvē, pārējās skeleta anatomiskās īpatnības izmirušajiem snuķaiņiem, arī mastodontiem, akadēmiskajā literatūrā ir aprakstīta nepilnīgi. Caurmērā lielajiem snuķaiņiem skeleta uzbūve ir līdzīga un šeit var minēt tikai dažas īpatnības. Ekstremitāšu kauli parasti ir smagnēji un masīvi, turklāt augšdelma un augšstilba kauli ir paši lielākie skeleta elementi. Elkoņa kauls bija īpaši izturīgs tā apakšējā daļā un, iespējams, tas balstīja priekškājas svara lielāko daļu. Lielais liela kauls un mazais liela kauls bija pilnībā atdalīti viens no otra, un pēdējais nobeidzās ar plakanu, bet uz sāniem izvirzītu apakšējo locītavas galu. Līdzīgi citiem snuķaiņiem, priekšējā un aizmugurējā ekstremitāte nobeidzās ar pieciem radiāliem kauliem, kas veidoja plaukstu un pēdu. Šiem atsevišķajiem kauliem bija īsa un kompakta struktūra, taču kopumā pēda bija šaurāka par plaukstu.

Izplatība

Mastodontu izplatība

Mastodonti bija plaši izplatīti kā Ziemeļamerikā, tā arī Eirāzijā. Taču pēdējā gadījumā nav pilnas skaidrības, jo daži zinātnieki attiecina Eirāzijas atradumus daļēji vai pilnībā uz zigolofodontiem. Savukārt, Ziemeļamerikā šie dzīvnieki bija izplatīti no galējiem ziemeļiem Aļaskā un Jukonas teritorijā līdz dienvidiem mūsdienu Meksikā. Atradumu lielākā daļa ir koncentrēta Ziemeļamerikas ziemeļaustrumu un centrālajā daļā. Pats galējais dienvidu atradums bija dzeroklis no Hondurasas ziemeļiem, taču tā stratigrāfiskā izcelsme paliek neskaidra. Atšķirībā no tajā laikā dzīvojošajiem gomfoterijiem, mastodonti nekad netika sasnieguši Dienvidameriku. Ziemeļamerikas centrālajā daļā mastodonti bija izplatīti no austrumu līdz rietumu piekrastei. Vislielākā atradumu koncentrācija ir novērojama Lielo ezeru rajonā un mūsdienu Floridas teritorijā. Neskatoties uz mastodontu plašo izplatību, ir diezgan lielas hronoloģiskās atšķirības. Atradumu lielākā daļa tiek datēta ar pēdējo ledus laikmetu un ir pārstāvēta ar divām sugām: Mammut americanum un Mammut pacificus. No šīm sugām ir atrasti vairāki ļoti labi saglabājušies skeleti. Savukārt, senāki atradumi, īpaši tie, kas attiecas uz agrīno filoģenētisko periodu, ir diezgan sporādiski un fragmentāri.

Eirāzijā ģints izplatības centrs ir Eiropas dienvidaustrumu daļa, pārsvarā no mūsdienu Grieķijas līdz Ukrainai. Ir ziņojumi par mastodontu atradumiem Spānijas rietumu rajonos, taču Centrāleiropā šī ģints ir sastopama diezgan sporādiski. Āzijā ir liecības par atradumiem no Tuvajiem Austrumiem līdz Austrumāzijai, taču pagaidām viss aprobežojas ar dažiem atradumiem.

Sistemātika

• ģints: Mammut (Blumenbach, 1799) †

Amerikas sugas:

• suga: Mammut americanum (Kerr, 1792) †
• suga: Mammut cosoensis (Schultz, 1937) †
• suga: Mammut matthewi (Osborn, 1921) †
• suga: Mammut nevadanus (Stock, 1936) †
• suga: Mammut pacificus Dooley Jr., Scott, Green, Springer, Dooley & Smith, 2019 †
• suga: Mammut raki (Frick, 1933) †

Eirāzijas sugas:

• suga: Mammut borsoni Hays, 1834 †
• suga: Mammut obliquelophus Mucha, 1980 †

(†) - izmirušu organismu grupa.