Marinebrigade Ehrhardt
Marinebrigade Ehrhardt (arī II Marine Brigade vai Ehrhardt Brigade) bija pēc Pirmā pasaules kara izveidots vācu brīvkorpuss, kurā dienēja apmēram 6000 karavīri, korveten-kapteiņa (vācu: korvettenkapitän) Hermaņa Ērharta vadībā. Brigāde piedalījās cīņās Vācijas centrālajā daļā un ziemeļrietumu ostās. Marinebrigade Ehrhardt brīvkorpuss piedalījās arī Kapa pučā.
 Brīvkorpusa Marinebrigade Erhardt karavīri Kapa puča laikā | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Vācija |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1919. gada februāris — 1920. gada marts |
| Karaspēka veids | Brīvkorpuss |
| Karavīru skaits | 6000 |
| Militārās operācijas |
Novembra revolūcija Kapa pučs |
| Komandieri | |
| Komandieri | Hermanis Ērharts |
Brigāde tika saformēta no bijušajiem Vācijas Impērijas flotes jūrniekiem Generalkommando des Garde-Korps (Berlīne) apriņķī. Vienības komandieris bija konservatīvs nacionālists Hermanis Ērharts. Kopā ar Marinebrigade Ehrhardt brīvkorpusu cīnījās Freiw.Landesschützenkorps, kuru komandēja ģenerālis fon Rēders, cīņās par ostu atgūšanu Vācijas ziemeļrietumos 1919. gada sākumā. Pēc revolucionāro spēku sakaušanas Vācijas ziemeļrietumos Marinebrigade Ehrhardt brīvkorpuss devās uz valsts industriālajiem centriem Vācijas centrālajā daļā (kopā ar Freiw.Landesjägerkorps, I Marine Brigade, Freikorps Hülsen, Freikorps Görlitz un Freikorps von Oven brīvkorpusiem), lai apspiestu vietējās komunistu sacelšanās.
Pēc dumpju apspiešanas brīvkorpuss tika nosūtīts cīnīties pret Bavārijas sociālistisko republiku 1919. gada pavasarī. Šis brīvkorpuss sastādija tikai nelielu daļu no visiem brīvkorpusiem, kuri piedalījās komunistu apspiešanā. Kopumā Bavārijā cīnījās ap 30 000 karavīri dažādos brīvkorpusos. Aprīļa beigās brīvkorpuss ielenca Minheni. Sarkangvardi sāka arestēt "kontrevolucionārus" un 29. aprīlī 9 cilvēkus nogalināja kā labējo spēku spiegus. 3. maijā brīvkopusi uzbruka pēdējiem nemiernieku spēkiem, kurus veiksmīgi sakāva. Ielu kaujās vairāk kā 1 000 komunisti gāja bojā, bet vairāki simti tika vēlāk arestēti un nogalināti. 1919. gada augustā Marinebrigade Ehrhardt tika nosūtīta uz Augšsilēziju, kur piedalījās poļu nacionālistu apspiešanā.
Pēc Versaļas miera līguma parakstīšanas jaunajai Veimāras Republikai nebija atbalstītāju ne brīvkorpusos, ne arī vecajā Vācijas Impērijas armijā, kas lika uzplaukt vairākām sazvērestībām. Marinebrigade Ehrhardt piedalījās vienā no tām, proti, Kapa pučā. 1920. gada martā tika pieprasīts izformēt Marinebrigade Ehrhardt brīvkorpusu. Vienības komandieris iesniedza apelāciju ģenerālim Valteram fon Litvicam, kurš tobrīd bija Reihsvēra Berlīnes apriņķa komandieris, cerot uz viņa atbalstu. Litvics, kurš bija viens no pirmajiem brīvkorpusu organizētājiem un reizē dedzīgs monarhists, reaģējot uz Ērharta apelāciju, 10. martā pievilka dumpinieciski noskaņoto brīvkorpusu Berlīnes tuvumā un iesniedza prezidentam Frīdriham Ebertam un kara ministram Gustavam Noskem ultimātu, kurā pieprasīja apturēt bruņoto spēku samazināšanas programmu, Nacionālās sapulces atlaišanu, atkārtotas prezidenta vēlēšanas, Versaļas miera līguma noteikumu pārskatīšanu. Kad Eberts noraidīja prasību, Litvics pavēlēja Marinebrigade Ehrhardt brīvkorpusam doties maršā uz Berlīni. 13. martā Berlīne tika pilnībā okupēta. Tika izveidota nemiernieku valdība. Faktiski Litvics bija puča vadītājs, tomēr par nominālo līderi tika iecelts Volfgangs Kaps, 62 gadus vecs Austrumprūsijas ierēdnis un dedzīgs nacionālists.
Reihsvērs, kuru komandēja ģenerālis Hans fon Sekts, atteicās apspiest nemierniekus. Nemiernieki saņēma atbalstu no dažām mazām citu brīvkorpusu grupām. Tikai III Marine Brigade brīvkorpuss aktīvi darbojās Augšsilēzijā, kur ieņēma Breslavu, reģiona centru. Valdība tikmēr izdeva proklamācijas, kurās aicināja arodbiedrības un apvērsuma pretiniekus uz vispārēju streiku. Streiks guva lielu atsaucību tautā, kas noveda pie apvērsuma beigām 1919. gada 18. martā.
Pēc puča Hansam fon Sektam pieprasīja Marinebrigade Ehrhardt brīvkorpusa izformēšanu, tomēr tas turpināja savu darbību aiz dažādu organizāciju aizsegiem. 1933. gada augustā vairākas atlikušās brigādes veterānu organizācijas tika iekļautas Schutzstaffel (SS) sastāvā.
Ārējās saites labot šo sadaļu
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Marinebrigade Ehrhardt |
- 2. Marine-Brigade Ehrhardt (angliski)
- Brigade Ehrhardt, 1919/20 (vāciski)
Literatūra labot šo sadaļu
- Cuomo, Glen R. Weimar-era Timeline New College of Florida.
- Lebrecht, George (1933). Die Uniformen und Abzeichen, Fahnen, Standarten und Wimpel der SA, SS, HJ, des Stahlhelm, Brig. Ehrhardt, Amtswalter, NSBO, NSKK. Traditions-Verlag Kolk & Co.