Kompass

Šis raksts ir par navigācijas instrumentu. Par zvaigznāju skatīt rakstu Kompass (zvaigznājs).

Kompass (no vācu: Kompaß, kas savukārt no itāļu: compasso — 'cirkulis' un compassare — 'mērīt soļiem') ir navigācijas instruments Zemes debespušu noteikšanai. Tas norāda ģeogrāfisko vai magnētisko meridiānu. Visplašāk pazīstams ir magnētiskais kompass. Kompasa galvenās sastāvdaļas ir kompasa kārbiņa, kompasa roze (disks ar skalu no 0° līdz 360°) un magnetizēta šautra, kas, brīvi griežoties, Zemes magnētiskā lauka ietekmē nostājas ziemeļu-dienvidu virzienā. Ir arī nemagnētiskie kompasi, kā žirokompasi un radiokompasi.

Magnētiskais kompass

Kompasa roze

Kompasa roze

Lai viegli noteiktu debespuses ar kompasu, tajā ir iebūvēta kompasa roze, saukta arī par vējrozi, kas ir disks ar skalu no 0° līdz 360°, kā arī ar atzīmētiem debespušu saīsinājumiem. Uz ziemeļiem (N vai Z) ir vērsti 0°, uz austrumiem (E, O vai A) — 90°, uz dienvidiem (S vai D) — 180°, bet uz rietumiem (W vai R) ir 270°. Starp šīm četrām pamata debespusēm nereti vēl tiek atzīmēti ziemeļaustrumi (NE, NO vai ZA; 45°), dienvidaustrumi (SE, SO vai DA; 135°), dienvidrietumi (SW vai DR; 225°) un ziemeļrietumi (NW vai ZR; 315°). Var arī vēl sīkāk iedalīt, piemēram, ziemeļrietumrietumi (NWW vai ZRR), dienvidaustrumdienvidi (SES, SOS vai DAD) un tā tālāk.

Kompasu iedalījums

Pēc darbības principa kompasus iedala:

• magnētiskie kompasi jeb busoles,
• žirokompasi — izmanto ātri rotējoša žiroskopa rotora īpašību nemainīt ass virzienu,
• astronomiskie kompasi — tā peilers visu laiku vērsts pret kādu astronomisku objektu,
• radiokompasi — fiksē virzienu uz radiobāku
• elektroniskie kompasi — izmanto magnētiskos sensorus un mikroprocesoru magnētiskā meridiāna noteikšanai.
• lāzerkompasi — pa apli gar spoguļiem skrien gaismas stars, kura pienākšanas laiks detektorā nosaka kompasa pagrieziena leņķi pamatojoties uz gaismas ātruma nemainīgumu un relativitātes teoriju
• GPS kompasi — viena no otras atstatus vairākas uztvērējantenas nosaka savstarpējo stāvokli pēc pozīciju atšķirības

Vēsture

Kompasa pirmsākumi meklējami Ķīnā, kur to izmantoja jau pirms 2 tūkstošiem gadu. Eiropā magnētiskais kompass parādījās ap 1300. gadu. Pirms magnētiskā kompasa jau vikingi izmantoja saules akmeni, saules virziena noteikšanai arī mākoņainā laikā.

1933. gadā somu izgudrotājs un sportists Tomass Vohlonens (Tuomas Vohlonen) iesniedza patenta pieteikumu par ar šķidrumu pildītu magnētisko kompasu. Šķidrums zināmā mērā bremzēja magnētisko adatu, un tā miera stāvoklī nostājās daudz ātrāk nekā tradicionālajos kompasos. Šķidruma kompasi eksistēja jau agrāk, bet Vohlonens izveidoja kapsulu no elastīga materiāla, kas novērsa burbuļu rašanos, neatkarīgi no temperatūras un atmosfēras spiediena.

Jūrniecībā, ģeodēzijā, artilērijā kompasu bieži sauc par busoli (no itāļu: bussola).

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kompass.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)