Kompass

Šis raksts ir par navigācijas instrumentu. Par zvaigznāju skatīt rakstu Kompass (zvaigznājs).

Kompass (no vācu: Kompaß, kas savukārt no itāļu: compasso — 'cirkulis' un compassare — 'mērīt soļiem') ir navigācijas instruments Zemes debespušu noteikšanai. Tas norāda ģeogrāfisko vai magnētisko meridiānu. Visplašāk pazīstams ir magnētiskais kompass. Kompasa galvenās sastāvdaļas ir kompasa kārbiņa, kompasa roze (disks ar skalu no 0° līdz 360°) un magnetizēta šautra, kas, brīvi griežoties, Zemes magnētiskā lauka ietekmē nostājas ziemeļu-dienvidu virzienā. Ir arī nemagnētiskie kompasi, kā žirokompasi un radiokompasi.

Magnētiskais kompass

Kompasa roze

Kompasa roze

Lai viegli noteiktu debespuses ar kompasu, tajā ir iebūvēta kompasa roze, saukta arī par vējrozi, kas ir disks ar skalu no 0° līdz 360°, kā arī ar atzīmētiem debespušu saīsinājumiem. Uz ziemeļiem (N vai Z) ir vērsti 0°, uz austrumiem (E, O vai A) — 90°, uz dienvidiem (S vai D) — 180°, bet uz rietumiem (W vai R) ir 270°. Starp šīm četrām pamata debespusēm nereti vēl tiek atzīmēti ziemeļaustrumi (NE, NO vai ZA; 45°), dienvidaustrumi (SE, SO vai DA; 135°), dienvidrietumi (SW vai DR; 225°) un ziemeļrietumi (NW vai ZR; 315°). Var arī vēl sīkāk iedalīt, piemēram, ziemeļrietumrietumi (NWW vai ZRR), dienvidaustrumdienvidi (SES, SOS vai DAD) un tā tālāk.

Kompasu iedalījums

Pēc darbības principa kompasus iedala:

• magnētiskie kompasi jeb busoles
• žirokompasi — izmanto ātri rotējoša žiroskopa rotora īpašību nemainīt ass virzienu
• astronomiskie kompasi — tā peilers visu laiku vērsts pret kādu astronomisku objektu
• radiokompasi — fiksē virzienu uz radiobāku
• elektroniskie kompasi — izmanto magnētiskos sensorus un mikroprocesoru magnētiskā meridiāna noteikšanai
• lāzerkompasi — pa apli gar spoguļiem skrien gaismas stars, kura pienākšanas laiks detektorā nosaka kompasa pagrieziena leņķi pamatojoties uz gaismas ātruma nemainīgumu un relativitātes teoriju
• GPS kompasi — viena no otras atstatus vairākas uztvērējantenas nosaka savstarpējo stāvokli pēc pozīciju atšķirības

Vēsture

Kompasa pirmsākumi meklējami Ķīnā, kur to izmantoja jau pirms 2 tūkstošiem gadu. Eiropā magnētiskais kompass parādījās ap 1300. gadu. Pirms magnētiskā kompasa jau vikingi izmantoja saules akmeni saules virziena noteikšanai arī mākoņainā laikā.

1933. gadā somu izgudrotājs un sportists Tomass Vohlonens (Tuomas Vohlonen) iesniedza patenta pieteikumu par ar šķidrumu pildītu magnētisko kompasu. Šķidrums zināmā mērā bremzēja magnētisko adatu, un tā miera stāvoklī nostājās daudz ātrāk nekā tradicionālajos kompasos. Šķidruma kompasi eksistēja jau agrāk, bet Vohlonens izveidoja kapsulu no elastīga materiāla, kas novērsa burbuļu rašanos, neatkarīgi no temperatūras un atmosfēras spiediena.

Jūrniecībā, ģeodēzijā, artilērijā kompasu bieži sauc par busoli (no itāļu: bussola).

Kuģu kompasi

Kuģa kompass

Pēc konstrukcijas kompasus iedala sausajos un šķidruma kompasos. Sausajā kompasā magnēta adata atrodas tukšā katliņā un novietota uz smailītes. Šķidruma kompasos kompasa katliņš piepildīts ar īpašu šķidrumu, kurā atrodas arī kompasa adata. Pēc pielietošanas veida kompasus iedala galvenajos, stūres un laivas kompasos.

Galveno kompasu uzstāda uz augšējā tiltiņa kuģa diametrālajā plaknē. Pie kompasa nodrošina brīvu pieeju no visām pusēm, lai visapkārt būtu labi redzams horizonts. Kuģa virsbūves nedrīkst traucēt horizonta novērošanu, stūrmanim atrodoties pie kompasa. Kompasa mājiņa ir tādā augstumā, lai stūrmanis pie kompasa varētu strādāt stāvot. Ar galvenā kompasa palīdzību risina visus kuģa vadīšanas pamatjautājumus - pēc tā nosaka kuģa kursus, izdara pagriezienus, liekas uz cita kursa, kā arī nosaka kuģa vietu pēc krasta priekšmetu pretpeilējumiem (peilējumiem). Pēdējam nolūkam galvenajam kompasam ir speciāla ierīce - peilēklis. Kompasu izmanto arī, lai noteiktu straumes un vēja virzienu.

Stūres kompasu uzstāda stūres mājā stūres rata tiešā tuvumā, lai stūresvīrs to labi redzētu. Kad kuģis ir uz vajadzīgā kursa, stūresvīrs ievēro stūres kompasa nolasījumu un pēc tā stūrē kuģi. Stūres un galvenais kompass pēc konstrukcijas neatšķiras. Stūres kompasa mājiņa ir zemāka, lai, stūrējot kuģi, ērtāk varētu novērot apkārtni un kompasu.

Uz maziem kuģīšiem, motorlaivām un glābšanas laivām uzstāda tā saucamos laivas kompasus. To konstrukcija vienkāršāka, izmēri mazāki, nav deviācijas ierīces, jo laivas bieži būvē no koka. Laivas kompass ir pārnēsājams un ierīkots tā, lai to viegli varētu pārvietot no vienas vietas uz otru. Šim kompasam nav kompasa mājiņas un deviācijas ierīces.

Kuģu kompasiem ir šādas galvenās sastāvdaļas:

• kompasa roze;
• kompasa katliņš ar kardāna ierīci;
• peilēklis;
• kompasa mājiņa ar deviācijas ierīci un aizsargkupolu.

Kompasa roze

Kompasa roze. Centrā pludiņš, savukārt, pludiņa centrā tapskrūvīte, kura nostiprina vietā cepurīti. Zem pludiņa redzami penālīši ar magnēta adatām

Magnētiskā kompasa galvenā sastāvdaļa ir kompasa roze. Neatkarīgi no kuģa pārvietošanās un kursa maiņas, Zemes magnētiskā spēka iespaidā kompasa roze paliek nekustīga attiecībā pret ziemeļu - dienvidu virzienu. Tā ir kustīgs elements attiecībā pret kompasa katliņu, kurā tā ievietota, un arī attiecībā pret pašu kuģi. Kompasa rozei jābūt pietiekoši jutīgai, lai, mainot kuģa kursu, tā varētu pārvarēt berzi starp kompasa rozi un tās atbalsta punktu. Tā neiziet no ziemeļu - dienvidu virzienā ieņemtā stāvokļa. Kompasa roze un tās atbalstīšanas sistēma kopā ar katliņu iekārtota tā, lai vienmēr būtu horizontālā stāvoklī un inklinācijas leņķis būtu vienlīdzīgs 0° neatkarīgi no vietas ģeogrāfiskā platuma, kā arī neatkarīgi no kuģa sānsveres un diferenta jeb galsveres.

Kompasa roze sastāv no magnēta adatu (stienīšu) sistēmas, pludiņa, cepurītes un skalas diska. Lai kompasa rozes ziemeļu - dienvidu virziena noturošais spēks būtu lielāks, izveidota magnēta adatu - stienīšu sistēma. Tā sastāv no sešiem magnēta stienīšiem, kas izgatavoti no metālu sakausējuma, kuram ir labas magnētiskās īpašības. Stienīšu magnētiskais spēks nemainās un kompasa rozes normāls darbs nodrošināts ilgam laika periodam.

Izveidojot magnēta adatu sistēmu, stienīšus novieto zināmā atstatumā paralēli un simetriski attiecībā pret kompasa rozes centru, pie tam tā, lai visu sešu stienīšu vienāda nosaukuma (magnētisma) gali būtu vērsti uz vienu pusi. Tā kā ģeometriski kompasa roze veido riņķi, tad magnēta stienīši pa pāriem pēc garuma vienādi un to šķērsgriezums apaļš.

Izgatavojot stienīšus, tos vispirms mehāniski apstrādā, norūda un, solenoīda tinumam, kurā tie ievietoti, laižot cauri elektrisko strāvu, nomagnetizē. Pēc tam ar speciālu magnētisko stabilizāciju panāk, ka stienīšu magnētiskais spēks nemainās.

Lai izgatavotās magnēta adatas (stienīšus) pasargātu no rūsas, tās pārklāj ar plānu vazelīna kārtiņu un ievieto vara penālīšos, kurus aizlodējot hermētiski noslēdz. Penālīšus ar magnēta adatām pielodē pie kompasa rozes pludiņa apakšējās daļas, pie tam tā, lai visu sešu magnētu adatu neitrālās līnijas, kas sakrīt ar adatu smaguma centriem, atrastos uz taisnes, kas iet caur kompasa rozes centru, uz kura tā balstās kompasa katliņā. Šai taisnei jābūt perpendikulārai kompasa rozes ziemeļu - dienvidu asij.

Kompasa rozes pludiņš izgatavots no misiņa skārda un līdzīgs nošķeltai puslodei ar nošķelto daļu apakšpusē. Pie tās pielodēti magnēta adatu penālīši. Pludiņa ķermenis tukšs un hermētiski noslēgts, lai tajā neiekļūtu kompasa šķidrums, kurā atrodas kompasa roze. Vertikāli caur pludiņa centru starp nošķelto un sfērisko virsmu izveidots piltuvveida kanāls ar plato daļu uz apakšu. Piltuvveida kanāla tievajā daļā iegrieztas vītnes un tajā ir neliels sašaurinājums - atmala - uz kuras balstās cepurīte. Kanāla platā daļa ļauj rozei nosvērties uz jebkuru pusi ne vairāk par 10°. Pludiņa ārējā virsma nokrāsota baltā krāsā. Pludiņš, kuram piemīt zināma peldspēja, kompasa rozei atrodoties šķidrumā, samazina tās spiedienu uz atbalsta punktu - smailīti. Līdz ar to berze ir mazāka un roze ir jutīgāka, tā labāk nostājas vajadzīgajā virzienā.

Cepurītes uzdevums ir uzņemt rozes svaru. Tā balstās uz smailītes. Cepurīti izgatavo no ļoti cieta akmens - ahāta vai safīra. Tā ir cilindriskas formas ar iedobumu apakšā, kurā ieiet smailītes galiņš. Cepurīti ievieto pludiņa centra kanālā no augšas un speciāla tapskrūvīte to no augšas piespiež pie kanāla sašaurinājuma atmalām, kur tā stāv nekustīgi.

Pie pludiņa, magnēta adatu penālīšiem vai īpašas atmalas, kura nostiprināta pie pludiņa, stiprina skalas disku. Uz tā uznestas iedaļas no 1° līdz 360°. Katras skalas iedaļas vērtība 1°. Pēc skalas iedaļām nolasa kursus un pretpeilējumus. Lai nolasīšana būtu ērtāka un izslēgtu kļūdas, nepāru grādu iedaļas apzīmē ar īsākām, bet pāru - ar garākām svītriņām. Katrus 10° apzīmē ar vēl garāku svītriņu un pieraksta klāt 10°, 20°, 30° utt. Grādu skaitļi pieaug pulksteņa rādītāju gaitas virzienā, pie tam 0° (360°) un 180° sakrīt ar magnēta adatu sistēmas ziemeļu - dienvidu virzienu. Bez tam uz kompasa rozes skalas vēl atzīmē galvenos un ceturkšņu strēķus (N, NE, E, SE, S, SW, W un NW). Šāds skalas iedalījums ļauj nolasīt kursus un pretpeilējumus ar noteiktību līdz 0,2°. Kompasa marku nosaka pēc kompasa rozes diametra. Ja, piemēram, uz kuģa atrodas 127 mm magnētiskais kompass, tad tas nozīmē, ka šī kompasa rozes diametrs ir 127 mm.

Lai Zemes magnētisma vertikālā spēka iespaidā kompasa roze nestāvētu katliņā slīpi, bet gan horizontāli (horizontāli tā atradīsies tikai uz magnētiskā ekvatora), rozes atbalsta punkts (cepurīte) izvietots tā, ka tas ir augstāk par visas rozes smaguma centru. To panāk novietojot magnēta stienīšus, kas ir kompasa rozes smagākā sastāvdaļa, pēc iespējas zemāk, piestiprinot tos pie pludiņa apakšējās šķautnes, bet atbalsta punktu ierīkojot pēc iespējas augstāk - piltuvveida kanāla cilindriskās daļas sākumā. Tādā veidā normālā stāvoklī abi šie punkti atrodas uz vertikālās līnijas, kas iet caur kompasa rozes centru, un ikvienā punktā uz zemeslodes roze stāvēs horizontāli.

Tomēr ar šādu izvietojumu pilnīgi likvidēt rozes nosvēršanos no horizontālā stāvokļa nav iespējams. Tādēļ pēc rozes izgatavošanas to vēl līdzsvaro un, ja vajadzīgs, pie pludiņa apakšējās skaldnes, kur pielodēti magnēta adatu penālīši, papildus pēc vajadzības piekausē lodējamo materiālu.

Kompasa katliņš ar kardāna ierīci

Kompasa šķērsgriezums. Redzama horizontālā starpsiena, kura atdala augšējo un apakšējo kameru. Tajā izveidots kanāls šķidruma pārtecei. Ar B apzīmēta izplešanās diafragma. Smailīte Q atbalsta kompasa rozi tās cepurītē

Kompasa katliņa galvenās sastāvdaļas ir katliņa korpuss, augšējā kamera, smailītes kolonniņa, smailīte, divas kursa svītras, apakšējā kamera, diafragma, diafragmas stikls, stikla vāks, azimuta gredzens, katliņa apakšējā sfēriskā daļa ar svina svaru, ligzda ar elektrisko spuldzīti un tās patronu, kā arī katliņa ass.

Katliņa korpuss izgatavots no misiņa. Pēc ārējā izskata augšējā daļa ir cilindriskas tvertnes veidā, bet apakšējā veido nošķeltu konusu. Katliņa iekšējā telpa pārdalīta ar horizontālu sienu, izveidojot divas kameras - lielāko augšējo, kur ievieto kompasa rozi, un mazāko apakšējo, tā saucamo papildu telpu. Pie koniskās katliņa daļas no apakšas ar skrūvītēm pieskrūvēta no misiņa skārda izgatavota puslodes veida sfēriskā daļa, kurā ieliets svins, un tajā izvietotajā ligzdā ievietota patrona ar elektrisko spuldzīti. Spuldzīti ievieto ligzdā no sāniem.

Augšējā kamera ar apakšējo savienota ar kanāliem horizontālajā starpsienā. Starpsienas centrā izvietota konusveidīgā smailītes kolonniņa. Kolonniņa izgatavota no misiņa, un vertikāli tās vidū izurbts caurums. Cauruma apakšējā daļā iegrieztas vītnes, un tajā no apakšas ieskrūvēta smailīte.

Smailīte izgatavota no misiņa. Tās apakšējā daļa paresnināta ar uzgrieztu vītni. Aiz vītnes ir atloks. Smailīti ieskrūvē tās kolonniņā līdz atlokam. Smailītes augšējam galam piekausēts speciāls metāls - irīdijs vai stellīts. Šie metāli ir ļoti cieti un izturīgi, tādēļ berze starp cepurīti un smailītes augšējo galu ir niecīga - tas ļoti nepieciešams, lai kompasa roze pareizi nostātos ziemeļu - dienvidu virzienā. Smailītes augšējam galam un cepurītes ligzdiņai jābūt nevainojami apstrādātiem. No tā atkarīga kompasa rozes kūtrība un jautrums.

Katliņa augšējā kamerā vēl atrodas divas kursa svītras. To gali nostiprināti attiecīgi augšējās kameras apakšā un augšā. Normālā stāvoklī tām jābūt perpendikulārām pret kompasa rozes plakni un jāsakrīt ar vertikālo plakni, kas iet caur kompasa rozes (arī katliņa) centru. Lai kursa svītras labāk redzētu, tās ķīmiski nomelninātas. Kompasam atrodoties uz kuģa, abām kursa svītrām un kompasa katliņa centram jāsakrīt ar kuģa diametrālo plakni. Kursa svītru, kas ir tuvāk kuģa priekšgalam, sauc par priekšējo, bet otru - par pakaļējo kursa svītru. Priekšējo kursa svītru izmanto kā indeksu kursa nolasīšanai, bet pakaļējo izmanto ļoti reti (pie kuģa atpakaļgaitas). Lai precīzāk nolasītu kursu, abām kursa svītrām jābūt tuvu kompasa rozes malai. Katliņa augšējās kameras sieniņas nokrāsotas baltā krāsā. Melnā kursa svītra labi redzama uz katliņa baltajām sieniņām.

Kompasa katliņa apakšējās kameras uzdevums ir kompensēt kompasa šķidruma izplešanos. Atkarībā no gadalaika un pārgājiena platuma grāda, ārējā gaisa temperatūra mainās ļoti lielās robežās - vidēji no +30° līdz -25° un pat vairāk. Galveno kompasu, kas atrodas uz augšējā tiltiņa, temperatūras svārstības ietekmē ievērojami. Stūres kompasu, kas atrodas stūres mājā, temperatūras izmaiņas ietekmē mazāk. Šī apstākļa dēļ kompasa šķidrums vai nu izplešas, vai saraujas. Tā kā kompasa katliņš (abas kameras) pilnībā piepildīts ar šķidrumu un hermētiski noslēgts, tad jābūt ierīcei, kas ļauj šķidrumam izplesties un sarauties, nebojājot katliņu. Šim nolūkam apakšējās kameras dibens noslēgts ar viļņveida diafragmu, kas izgatavota no elastīga misiņa skārda. Pie katliņa korpusa apakšas diafragmu piestiprina ar metāla riņķi un skrūvēm, bet, lai noslēgums būtu blīvs, starp diafragmu un katliņa korpusu liek gumijas blīvi. Diafragmas vidū ievietots diafragmas stikla riņķis. Tas hermētiski ar speciālu riņķi, gumijas blīvi un skrūvēm pievienots pie misiņa diafragmas. Diafragma ar tās stikla riņķi veido apakšējās kameras dibenu, līdz ar to hermētiski noslēdzot abas telpas no apakšas.

Elektriskā spuldzīte, kas atrodas zem diafragmas, sfēriskajā daļā, apgaismo diafragmu no apakšas, un caur stikla riņķi kā logu gaisma nonāk apakšējā kamerā. Lai caur kanāliem horizontālajā starpsienā labāk apgaismotu augšējo kameru, pie apakšējās kameras griestiem dažreiz piestiprina misiņa reflektoru. Nonākot augšējā kamerā, gaisma atstarojas no metāla abažūra un izkliedējas uz visām pusēm, vienmērīgi apgaismojot kompasa rozi un augšējo kameru no apakšas.

Sfēriskajā daļā ieliets svins, atstājot vietu elektriskajai spuldzītei un tās patronai. Svina uzdevums ir pazemināt katliņa smaguma centru, tādējādi samazinot katliņa šūpošanos, kuģim zvalstoties viļņos.

No augšas kompasa katliņu hermētiski noslēdz stikla virsējais vāks. Stikls balstās uz gumijas blīves, kura ievietota katliņa augšējā šķautnē izveidotā gropē. Stiklu no augšas pie katliņa šķautnes piespiež azimuta gredzens. Azimuta gredzenam apakšā ir riņķveidīgs izcilnis, kas, savukārt, ieiet katliņa augšējās šķautnes otrajā riņķveida gropē. Gredzens izgatavots no misiņa. Tā virspusē iegravēta grādu skala no 0° līdz 360°. Uz dažiem kompasiem nulles iedaļa atrodas uz kuģa pakaļgala pusi un nobīdīta no kuģa diametrālās plaknes 30° pa kreisi (pulksteņa rādītāju kustības virzienā). Azimuta gredzena nulles punkts pārnests attiecībā pret kuģa diametrālo plakni sakarā ar dažu peilēkļu uzbūvi un to indeksa atrašanās vietu. Šāds iekārtojums atvieglo kursa leņķa nolasīšanu peilējot. Katra grāda iedaļa uz azimuta gredzena apzīmēta ar svītriņu, bet pie katras desmitās svītriņas attiecīgi pierakstīts 10°, 20°, 30° utt. Ar azimuta gredzenu un peilēkli nosaka kursa leņķus ar precizitāti līdz 0,2°.

Kompasa katliņa ārpusē, diametrāli pretējās pusēs, piestiprinātas divas asis. Tās izgatavotas no bronzas un, kompasam atrodoties kompasa mājiņā, atrodas uz līnijas, kas sakrīt ar kuģa diametrālo plakni. Uz šīm asīm kompasa katliņš balstās kardāna gredzena gultņos. Kardāna gredzenam, savukārt, ir divas asis, kas pārbīdītas attiecībā pret katliņa asīm par 90° un uz kuģa būs perpendikulāras kuģa diametrālajai plaknei. Kompasa mājiņā uz kardāna gredzena asīm kompasa katliņš balstās amortizācijas ierīces gultņos. Ar kardāna gredzenu un tā asīm, kā arī ar kompasa katliņa asīm panāk, ka, kuģim zvalstoties viļņos, kompasa katliņš vienmēr paliek horizontālā stāvoklī, kas ir ļoti svarīgi, lai kompass normāli darbotos. Amortizācijas ierīce nodrošina kompasa katliņu pret grūdieniem, sitieniem un satricinājumiem, kas varētu bojāt smailīti un cepurīti.

Kompasa katliņu piepilda ar kompasa šķidrumu. Tas sastāv no destilēta ūdens un etilspirta maisījuma. Tā stiprums 43% pēc tilpuma pie temperatūras +15°C. Šāds maisījums sasalst pie -26°, bet vārās pie +83°C. To lieto pārgājienos tropu un mērenajās joslās. Uz kuģiem, kuru pārgājieni paredzēti polārās jūrās, kompasa katliņus piepilda ar 80% etilspirta maisījumu. Tā sasalšanas temperatūra ir -46°. Šķidrumu iepilda kompasa katliņa apakšējā kamerā pa speciālu caurumu katliņa sānos, no kurienes maisījums pa caurumiem horizontālajā starpsienā nonāk arī augšējā kamerā. Izmanto arī kompasa katliņus bez apgaismojuma no apakšas. Tumsā, peilējot vai nosakot kursu, tos apgaismo no augšas (ārpuses).

Peilēklis

Peilēklis. Redzami acs un priekšmeta dioptri. Šim peilēklim prizma uzstādīta uz priekšmeta dioptra, tādēļ ar to var nolasīt uzreiz kompasa peilējumus nevis pretpeilējumus, kurus vēlāk jāpārvērš peilējumos

Lai noteiktu kuģa vietu, jāzina virzieni no kuģa uz izraudzītajiem krasta priekšmetiem. Atsevišķos gadījumos kuģa vadītājam jāzina virziens uz pretimnākošo kuģi, kā arī uz debess spīdekļiem. Virzienus nosaka ar speciālu ierīci - peilēkli. Ar magnētiskā kompasa peilēkli iegūst redzamo krasta priekšmetu un debess spīdekļu kompasa pretpeilējumus un, ja vajadzīgs, kursa leņķus.

Parastais peilēklis sastāv no pamata, priekšmeta dioptra, acs dioptra un cilindriskā pamata deflektora uzstādīšanai. Peilēkļa pamats pēc formas gredzenveidīgs ar atmalu. To izgatavo no misiņa vai bronzas. Uz atmalas ir divi āķveida izciļņi peilēkļa centra virzienā. Izciļņu uzdevums ir nodrošināt, lai peilēklis jebkuros laika un lietošanas apstākļos precīzi un stingri turētos uz kompasa katliņa, nenokristu no tā un tajā pašā laikā to varētu, peilēšanas laikā, pēc vajadzības brīvi griezt ap vertikālo asi. Vienam izcilnim ir atspere, un, peilēkli uzliekot uz katliņa vai noņemot no tā, atspere jāatbrīvo. Peilēklim atrodoties uz kompasa katliņa normālā stāvoklī, āķveida izcilņiem jāaiziet aiz azimuta gredzena apakšējās šķautnes. Uz peilēkļa pamata, tuvāk acs dioptram, nostiprināti divi stabiņi - štiftes - aiz kuriem peilēšanas laikā peilēkli pēc vajadzības pagriež uz vienu vai otru pusi.

Priekšmeta dioptrs ir četrstūrains iegarenas formas bronzas rāmītis. Rāmīša apakšējā daļā eņģīte, ar kuru tas savienots ar peilēkļa pamatu. Rāmīša vidū vertikāli nostiprināta vara stieplīte - diedziņš. Peilēšanas laikā rāmīti nostāda perpendikulāri peilēkļa pamatam. Debess spīdekļa peilēšanai priekšmeta dioptra - rāmīša - ārpusē, tas ir, uz priekšmeta pusi, ierīkots četrstūrains spogulītis. Spogulītis izgatavots no tumša optiskā stikla un ievietots bronzas rāmītī. Spogulīša rāmis ar eņģīti pievienots spogulīša pamatam - U veida gropēm. Ar gropēm spogulīti un tā pamatu uzmauc uz priekšmeta dioptra pa rāmja malām. Priekšmeta dioptru ar visu spogulīti var noliekt uz kompasa centra pusi vai arī nostādīt perpendikulāri pret kompasa katliņu. Pirms peilēšanas dioptrs jānostāda perpendikulāri. Peilējot debess spīdekļus, spogulīti pēc vajadzības nostāda tā, lai gaismas stars, nākot no spīdekļa, atspoguļotos un ietu tālāk caur priekšmeta dioptru uz acs dioptru. Atkarībā no spīdekļa augstuma mainīsies leņķis starp spogulīša un horizonta plaknēm. Pieaugot spīdekļa augstumam, jāpalielina spoguļa slīpums - un otrādi. Mainot spogulīša stāvokli, seko, lai priekšmeta dioptrs paliktu vertikāli.

Diametrāli pretējā pusē, attiecībā pret priekšmeta dioptra piekausējumu, uz peilēkļa pamata ir otrs līdzīgs piekausējums. Uz tā nostiprināts acs dioptra pamats, kas ar eņģīti savienots ar acs dioptru. Tas, savukārt, izgatavots no bronzas plāksnītes, kuras vidū garenisks šķēlums. Šo šķēlumu izmanto peilējot slikti redzamus priekšmetus. Peilējot labi redzamus priekšmetus, uz plāksnītes, šķēluma acs pusē, liek plānu plāksnīti, kuras vidū ir daudz šaurāks šķēlums. Plānā plāksnīte piestiprināta pie dioptra plāksnītes ar vienu skrūvīti, kas atrodas tās apakšējā galā, tādēļ plāksnīti var noliekt uz vienu vai otru pusi, ja tā nav vajadzīga. Uz dioptra plāksnītes no augšas uzmauc speciālu bronzas ķermeni, kurā iestiprināta piecskaldņu taisnleņķa prizma ar aizsargvāciņu no krāsaina metāla. Vāciņš prizmu pasargā no putekļiem, ūdens un bojāšanās.

Prizma nepieciešama, lai novērotājs, kam peilējot jāskatās horizontālā virzienā uz peilējamo priekšmetu, tajā pašā laikā, nemainot acs stāvokli, varētu nolasīt no kompasa rozes peilējuma skaitlisko vērtību, pie tam prizma kompasa rozes ciparus vēl nedaudz palielina. Tas iespējams tādēļ, ka gaismas stars, nākot no kompasa rozes, ieiet taisnleņķa prizmā no apakšas un uz tās slīpās skaldnes tiek lauzts, maina virzienu un iet tālāk horizontālā virzienā uz novērotāja aci. Novērotājs vienlaikus redz tos kompasa rozes ciparus, kas atrodas zem prizmas, nedaudz augstāk - dioptra šķēlumā - priekšmeta dioptra diedziņu un vēl tālāk (vizēšanas virzienā) peilējamo priekšmetu. Šajā momentā priekšmets ir nopeilēts un kompasa rozes skaitlis, kas atrodas pret diedziņu, ir atbilstošais priekšmeta pretpeilējums. Peilējot Sauli vai kādu Zemes priekšmetu, kuram ir kaut kāds leņķiskais izmērs, raugās, lai tā centrs sakristu ar priekšmeta dioptra diedziņu un acs dioptra šķēlumu.

Tādējādi iespējams nolasīt precīzi pilnus grādus un aptuveni pēc acumēra līdz 0,2°. Kompasa rozes ciparu palielinājums rodas tādēļ, ka prizmas skaldnis, kas pagriezts pret rozi, ir nedaudz lēcveida. Lai labāk redzētu rozes skaitļus un nekļūdītos par pilniem grādiem, acs dioptra šķēluma apakšā izveidots ovāls caurumiņš. Caur to redzama daļa no kompasa rozes. Jāņem vērā, ka kompasa rozes skaitļi redzes laukā redzami apgriezti spoguļa attēla veidā.

Priekšmets būs pareizi nopeilēts tad, ja tas atradīsies vizēšanas plaknē, tas ir, vertikālā plaknē, kas iet caur priekšmeta dioptra diedziņu un acs dioptra šķēlumu. Peilējot Sauli, kuras spožums traucē normālu novērošanu, pielieto divus gaismas filtrus. Viens filtrs tumši sarkans, otrs gaišāks - zaļš. Abi filtri ierīkoti pie acs dioptra uzmaucamā ķermeņa tā, lai vajadzības gadījumā tos viegli varētu aizbīdīt priekšā vizēšanas virzienam. Pēc formas tie ir apaļi stikliņi plastmasas vai metāla ierāmējumā.

Nosakot kompasa deviāciju, kā arī mērot Zemes magnētiskā spēka elementus, pielieto instrumentu, ko sauc par deflektoru. Tas precīzi jāuzstāda vertikālā asī, kas iet caur kompasa rozes centru. To panāk, novietojot deflektoru peilēkļa centrā, jo tam darba laikā jābūt simetriski novietotam attiecībā pret kompasa rozi. Peilēkļa centrā izveidots īpašs cilindrs, uz kura kā pamata uzliek deflektoru. Peilēkļi apgādāti ar speciālu plaknes veida noņemamu šķērsli - tiltiņu - kas izgatavots no bronzas. Tā vidū riņķveida paplašinājums ar deflektora pamata cilindru, uz kura kā pamata uzstāda deflektoru darba laikā. Tiltiņu pēc vajadzības pievieno pie peilēkļa gredzena ar speciāliem āķīšiem un krampīšiem tiltiņa galos. Deflektora cilindra apakša izveidota ar atloku. Tajā izurbti vairāki iegareni caurumiņi, caur kuriem izlaistas skrūvītes, ar kurām cilindru pievieno pie tiltiņa. Pieskrūvēto skrūvīšu galviņas notur cilindru vajadzīgajā vietā. Iegarenie caurumiņi atlokā ļauj pēc vajadzības deflektora pamatu kopā ar deflektoru nedaudz pagriezt ap vertikālo asi; tas nepieciešams, lai vēl precīzāk nostādītu deflektoru.

Lai rupji nekļūdītos (90° vai 180°), uzliekot deflektoru, un, lai tā stāvoklis uz peilēkļa atbilstu noteiktam peilēkļa stāvoklim, deflektora apakšā, sānos iestiprināta horizontāla tapiņa, kas, novietojot deflektoru uz peilēkļa, ieiet deflektora cilindriskā pamata atbilstošajā šķēlumā. Līdz ar to citādi deflektoru uzlikt nevar.

Peilēkļa indeksa svītra ar kuru nolasa kursa leņķi pēc azimuta gredzena iedaļām, nobīdīta par 30° uz kreiso pusi no acs dioptra, tas ir, no peilēkļa vizēšanas plaknes pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Tāds indeksa svītras nobīdījums nepieciešams tādēļ, ka peilēkļa acs un priekšmeta dioptri ar savām ierīcēm aizsedz azimuta gredzena iedaļas tieši vizēšanas plaknes virzienā un tur nolasīt nav iespējams. Kompasa katliņa azimuta gredzena nulles iedaļa arī nobīdīta par 30° uz kreiso pusi no kompasa katliņa kursa svītru vertikālās plaknes, tātad arī no kuģa diametrālās plaknes. Nostādot peilēkļa indeksa svītru pēc azimuta gredzena uz nolasījumu 0°, peilēkļa vizēšanas plakne (priekšmeta dioptra diedziņš un acs dioptra šķēlums) sakritīs ar kuģa diametrālo plakni. Griežot peilēkli pulksteņa rādītāju kustības virzienā, tā indekss uz azimuta gredzena pakāpeniski rādīs 10°, 20°, 30° utt., kas atbilst kursa leņķu skaitīšanas veidam riņķa sistēmā.

Lai gan parastajiem peilēkļiem ir zināmas priekšrocības - vienkārša konstrukcija, ērta pielietošana un precizitāte nolasījumos (0,2°), tiem ir dažas nepilnības un trūkumi:

1. Grūti nopeilēt vāji apgaismotus priekšmetus, kaut arī tie ar neapbruņotu aci labi redzami. Tas izskaidrojams ar to, ka ne vien šaurais, bet arī platais acs dioptra šķēlums stipri diafragmē redzes lauku un peilējamais priekšmets peilēšanas momentā slikti redzams.
2. Caur prizmu kompasa rozes ciparus redz apgrieztus par 180°, tas ir, to "spoguļa attēlu", tādēļ tie jānolasa no labās uz kreiso pusi, bet nevis no kreisās uz labo, kā tas pierasts. Šis apstāklis bieži rada pārskatīšanās kļūdas.
3. Peilējot tālus priekšmetus un debess spīdekļus, tie ļoti labi jānovizē ar vislielāko precizitāti. Pretējā gadījumā iegūtais kompasa pretpeilējums būs kļūdains.
4. Grūti nopeilēt debess spīdekļus, kas augstāki par 30°, jo tad jāpielieto spogulītis, pie tam vismazākā kļūda, sašķiebjot spogulīti attiecībā pret vizēšanas plakni, dos lielu kļūdu kompasa pretpeilējumā.

Kompasa mājiņa

Kompasa mājiņa ar mīkstās dzelzs lodēm ceturkšņu deviācijas kompensēšanai un klinometru zem kompasa

Moderna kompasa mājiņa ar kompasu

Kompasa mājiņa ir palīgierīce, kurā ievieto kompasa katliņu kopā ar kardāna gredzenu un amortizācijas ierīci. Tai jābūt pietiekoši augstai un jānodrošina ērta piekļūšana kompasam, lai noteiktu kursus un peilējumus. Kompasa katliņš jāsargā no lietus, jūras ūdens un putekļiem. Kompasa mājiņā iekārtotas ierīces deviācijas iznīcināšanai un apgaismošanas iekārtai. Kompasa mājiņas izgatavo no nemagnētiska metāla, no tā sauktā silumīna, kas ir silīcija un alumīnija sakausējums. Agrāk kompasa mājiņas izgatavoja no koka.

Silumīna kompasa mājiņas lieto galvenajiem un arī stūres kompasiem. Tās atšķiras tikai pēc augstuma. Ja kompasus uzstāda telpās, kur nav iespējams ievietot parastā tipa kompasa mājiņas, tad lieto īpašu galda plati, uz kuras novieto kompasa katliņu ar kardāna un amortizācijas ierīcēm. Augstākās kompasa mājiņas (142 cm) parasti ir galvenajiem kompasiem, kas atrodas uz augšējā klāja. Mājiņas augstums piemērots vidēja auguma stūrmanim, lai, stāvot pie kompasa, varētu brīvi peilēt priekšmetus. Zemākās kompasa mājiņas novieto stūres mājā stūres rata priekšā, pie tam šāds augstums ļoti ērts, lai stūrētu un labi ieturētu kursu.

Konstrukcijas ziņā gan galvenā, gan stūres kompasa silumīna mājiņas ir vienādas. Tām ir trīs galvenās sastāvdaļas: korpuss, pamats un augšējā daļa. Uz kuģa pakaļgala pusi mājiņas korpusā ierīkotas četrstūrainas noņemamas durtiņas, kuras noslēdz ar bultskrūvēm. Pa šīm durtiņām var piekļūt pie deviācijas ierīces, kas atrodas mājiņas korpusa vidū.

Kompasa apgaismošanas iekārtai kā enerģijas avotu izmanto gan kuģa tīkla spriegumu, gan kuģa avārijas tīkla spriegumu. Elektriskajai spuldzītei pievadītās strāvas spriegums nedrīkst pārsniegt 24 V (avārijas spriegums). Pie tam apgaismošanas iekārtai izmanto maiņstrāvu, lai kompasa rozes tiešā tuvumā nerastos pastāvīgs elektromagnētiskais lauks, kas var jūtami iespaidot kompasa rozes pareizu darbību un radīt elektromagnētisko deviāciju, strāvu ieslēdzot un izslēdzot. Zems strāvas spriegums nepieciešams tādēļ, ka mitrā laikā var rasties strāvas noplūde, un, ja spriegums ir augsts, tad apdraudēta tā cilvēka dzīvība, kas strādā pie kompasa.

Mājiņas iekšpuses augšējā daļā var būt vieta elektromagnētiskajam kompensatoram. Pie kompasa mājiņas cilindriskās daļas augšpuses var būt austiņas, kas paredzētas bakštagu pievienošanai, lai kompasa mājiņu nostiprinātu uz kuģa klāja. Apakšējā atlokveidīgajā pamatā ir četri caurumi, caur kuriem izlaiž skrūvveida bultas, lai nostiprinātu kompasa mājiņu uz īpaša koka pamata – spilvena – kas, savukārt, piestiprināts kuģa klājam. Bultu caurumi iegareni, lai kompasa mājiņu pēc vajadzības varētu nedaudz pagriezt uz vienu vai otru pusi ap vertikālo asi un tad galīgi nostiprināt savā vietā.

Arī augšējo atlokveida daļu pievieno pie cilindriskā korpusa ar skrūvēm. Nedaudz atgriežot skrūves, augšējo daļu no vidējā stāvokļa var pagriezt uz vienu vai otru pusi. Vidējo stāvokli un vajadzīgo pagrieziena leņķi var nolasīt uz skalas, kas piestiprināta pie cilindriskā korpusa un indeksa svītras uz augšējās atlokveida daļas. Parasti augšējo kompasa mājiņas daļu nostiprina 0 stāvoklī. Uz vajadzīgās grādu iedaļas nostāda, iznīcinot ceturkšņa un pastāvīgo deviāciju, kad augšējā daļā ievietotie divi magnētiskie mīkstās dzelzs stienīši jānostāda zem kāda noteikta leņķa attiecībā pret kuģa diametrālo plakni. Kompasa mājiņas augšējā daļā, tuvu kompasa katliņam un zem tā, simetriski novietotas magnētiski mīkstās dzelzs plāksnītes, kuras, ja vajadzīgs, var pārvietot uz vienu vai otru pusi attiecībā pret kompasa katliņu. Atkarībā no kuģa magnētiskā stāvokļa, kompasa mājiņas augšējās daļas abās pusēs perpendikulāri kuģa diametrālajai plaknei var pieskrūvēt speciālus kronšteinus, uz kuriem novieto vai nu čuguna bumbas, vai mīkstās dzelzs stienīšu komplektus. Pēdējos novieto perpendikulāri kuģa diametrālās plaknes līnijai. Kronšteinu nostiprināšanai paredzētas attiecīgas ligzdas ar vītņotiem caurumiem.

Kompasa mājiņas augšējā daļā ievietots kompasa katliņš. Katliņu ievieto no augšas. Katliņa kardāna gredzena asis balstās uz amortizācijas ierīces gultņveida ligzdiņām. Amortizācijas ierīces pamatā ir gredzens. Pie tā piestiprināti divi atsperu balsti, kuri, savukārt, tur vienu gredzenveida atsperi. Perpendikulāri šiem balstiem izvietoti divi savienošanas bloki. Savienošanas bloki tur divas gredzenveida atsperes, apakšējo, kura nostiprināta arī atsperu balstos, un augšējo. Pie tam savienošanas bloki nepieskaras pamata gredzenam. Uz augšējās gredzenveida atsperes, virs atsperu balstiem, izvietotas divas gultņveida ligzdas. Arī gultņveida ligzdas nepieskaras ne pamata gredzenam, ne atsperu balstiem. Vēl uz abām gredzenveida atsperēm uzvērti četri gredzenveida atsperes saturoši klucīši. Atsperu klucīšus, atšķirībā no savienošanas blokiem, var pārvietot, un tie savieno abas gredzenveida atsperes. Pārvietojot klucīšus uz vienu vai otru pusi, mainās atsperu elastība, to noregulē pēc vajadzības. Amortizācijas ierīce pilnīgi novērš kompasa katliņa vibrēšanu, ko rada kuģa dzinēja vai palīgmehānismu darbība, kā arī jūras viļņošanās, līdz ar to novēršot kompasa rozes cepurītes un smailītes bojāšanos.

Lai kompasa katliņa kardāna gredzena asītes ievietotu amortizācijas ierīces gultnīšos, vienam gultnītim izskrūvē vienu noslēgplāksnītes skrūvi un plāksnīti pabīda uz sāniem. Kad katliņš novietots amortizācijas ierīcē, pieskrūvē gultņa plāksnīti savā vietā un kompass kļūst gatavs lietošanai, katliņš nevar izkrist no kompasa mājiņas pat spēcīgā vētrā. Jāievēro, ka kardāna gredzena asīm jābūt perpendikulārām pret kompasa, kā arī pret kuģa, diametrālo plakni.

Amortizācijas ierīci nostiprina kompasa mājiņas augšējā daļā divos klamburos, kas pieskrūvēti pie augšējās daļas pamata. Lai precīzi novietotu amortizācijas ierīci kuģa, kā arī kompasa diametrālajā plaknē, ierīkota īpaša skala.

Pastāv arī cita tipa amortizācijas ierīces bez atsperveida gredzeniem. Šīs konstrukcijas kardāna gredzena asis balstās uz speciāliem izciļņiem, kas ierīkoti uz elastīgiem balstiem kompasa mājiņas augšējā daļā.

Kompasa katliņu, peilēkli un telpu, kurā tie atrodas, aizsargā no lietus, sniega, jūras ūdens, putekļiem, kā arī no mehāniskiem bojājumiem ar tā saucamo kompasa cepuri - aizsarga kupolu. Tas balstās uz maziem skritulīšiem kompasa mājiņas augšējā daļā, un to var brīvi grozīt ap vertikālo asi. Aizsargkupols izgatavots no misiņa, tajā ir divi atverami stikla lodziņi, caur kuriem nolasa kursus, nenoņemot kompasa aizsargkupolu. Caur lodziņiem var arī peilēt, tāpēc lodziņš uz acs dioptra pusi ir lielāks, lai ar roku varētu pagriezt peilēkli pēc vajadzības. Lai maskētu gaismu, lodziņiem priekšā var aizbīdīt skārda aizbīdņus.

Galda plati kompasiem bez mājiņas izgatavo no silumīna, tā ir kvadrātveida, stūros caurumi, caur kuriem izlaiž bultskrūves, ar kurām plati piestiprina pie galda. Uz plates nostiprināts kakliņš. To var pagriezt uz vienu vai otru pusi un nostiprināt vajadzīgajā stāvoklī. Šim nolūkam pie kakliņa pierīkota skala, bet indeksa svītra atzīmēta uz plates. Kakliņa iekšpusē ievieto amortizācijas ierīci, bet uz tās kompasa katliņu ar kardāna gredzenu. Lai pasargātu kompasa katliņu no mehāniskiem bojājumiem, to nosedz ar cepuri un nosprosto ar skrūvītēm sānos. Tā kā cepurei nav lodziņu, tad, kompasu lietojot, tā jānoņem. Abās pusēs katliņam, paralēli kompasa (arī kuģa) diametrālajai plaknei, ierīkoti caurumi, kuros ievieto divus magnētiski mīkstas dzelzs stienīšus. Lai stienīši, kuģim šūpojoties, neizkristu, tos nostiprina ar sprostskrūvēm. Kakliņa telpā ievilkti elektriskie vadi kompasa rozes apgaismojumam no apakšas. Tie nāk no kuģa avārijas tīkla vai šim nolūkam paredzēta strāvas pārveidotāja.

Deviācijas ierīce

Kompasa mājiņas shēma: 1 — koka paliktņi flindersbara augstuma regulēšanai; 2 — mīkstās dzelzs lodes ceturkšņu deviācijas kompensēšanai; 3 — gareniskie magnēti; 4 — šķērsvirziena magnēti; 5 — flindersbars

Kompasa mājiņas cilindriskajā daļā atrodas deviācijas ierīce. Šī ierīce kalpo tā sauktās pusriņķa un sānsveres deviācijas iznīcināšanai. Viena no izplatītākajām konstrukcijām sastāv no vertikālas misiņa caurules, kuras gali nostiprināti kompasa mājiņas augšējā un apakšējā daļā. Caurule novietota tā, lai tās gareniskā ass atrastos tieši zem kompasa rozes atbalsta punkta. Pusriņķa deviācijas iznīcināšanai uz caurules novietoti divi gredzeni ar klamburiem un skrūvēm magnēta stienīšu nostiprināšanai. Gredzenus var pārbīdīt uz augšu vai leju, tuvāk vai tālāk no kompasa rozes. Gredzenos var nostiprināt magnēta stienīšus: vienā paralēli, otrā perpendikulāri kuģa diametrālajai plaknei. Lai gredzeni nevarētu griezties ap vertikālo cauruli un līdz ar to izvirzīt magnēta stienīšus no kuģa diametrālās plaknes un šķērsplaknes, caurulē gareniski no augšas uz leju izveidotas gropes. Tās novietotas viena attiecībā pret otru 90° leņķī. Šajās gropēs attiecīgi ieiet izciļņi no viena un otra gredzena. Lai gredzenus ar magnētiem noturētu noteiktā attālumā no kompasa katliņa, tajos izveidotas īpašas, ar roku pagriežamas, sprostskrūves. Tās piegriežot vai atlaižot var pārvietot gredzenus uz augšu vai leju un nostiprināt vajadzīgajā attālumā no kompasa katliņa. Gredzenu konstrukcija ļauj tos ātri noņemt un, ja vajadzīgs, pārlikt vienu pāri otram, kas ir svarīgi, ja viens no tiem jau nostiprināts vajadzīgajā vietā, kādā tam jābūt deviācijas iznīcināšanas gaitā.

Uz vertikālās misiņa caurules virsmas, kompasa mājiņas durvju pusē, ierīkota magnētisko spēku iedaļu skala, kuru bieži lieto iznīcinot pusriņķa deviāciju. Šo skalu galvenokārt izmanto gredzenu, tas ir, magnētu stāvokļa atzīmēšanai (pierakstīšanai) pēc deviācijas iznīcināšanas. Ja gadījumā gredzenu sprostskrūves no satricinājumiem atskrūvējas un tie ar visiem magnētiem noslīd uz leju, tad pēc pierakstiem gredzenus var viegli nostiprināt iepriekšējās pozīcijās uz caurules. Šī skala uz caurules iedalīta vienībās, kuru vērtība pieaug skaitot no apakšas uz augšu. Lejasdaļā katras iedaļas vērtība ir vienu vienību liela, augstāk divas vienības liela, pēc tam piecas vienības liela un pašā augšdaļā iedaļas vērtība atbilst desmit vienībām.

Sānsveres deviācijas un iznīcināšanai nepieciešams magnēta stienītis, kas novietots tieši zem kompasa rozes centra vertikālā stāvoklī. Šim nolūkam vispiemērotākā vieta ir vertikālajā misiņa caurulē, kas atrodas tieši zem kompasa rozes centra, un tās iekšējais diametrs ir pietiekoši liels, lai ievietotu vajadzīgā resnuma magnētu. Tā kā, iznīcinot sānsveres deviāciju, vertikālais magnēts jānostāda pēc vajadzības zināmā attālumā attiecībā pret kompasa rozi, tad to pakar aiz magnēta galā ierīkota āķīša speciālā trosītē. Trosītes otru galu izlaiž pa caurules augšgalu un uztin uz šai vajadzībai paredzētas tītuvītes, kas atrodas kompasa mājiņas cilindriskās daļas augšgalā. Tītuvītes galā ierīkots rokturis, skala un sprostskrūve. Griežot rokturi uz vienu vai otru pusi, trosīte uztīsies uz tītuvītes vai notīsies no tās un vertikālais magnēts pacelsies vai nolaidīsies. Ar sprostskrūvi nostiprina tītuvīti, lai tā no satricinājumiem nevarētu atgriezties un izmainīt vertikālā magnēta stāvokli. Pēc sānsveres deviācijas iznīcināšanas nepieciešams zināt vertikālā magnēta stāvokli caurulē, tādēļ ierīkota skala, kuras nolasījumu pieraksta. Ja gadījumā vertikālā magnēta stāvoklis izmainījies, tad pēc pieraksta var atjaunot vajadzīgo vertikālā magnēta stāvokli caurulē. Lai vertikālais magnēts, kuģim šūpojoties, caurulē nesvārstītos, to ar sprostskrūvi piespiež pie caurules iekšējās sienas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kompass.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)