Maķedonijas vēsture

Wikimedia projekta nozīmju atdalīšanas lapa
Šis raksts ir par Ziemeļmaķedonijas vēsturi. Par citām jēdziena Maķedonijas vēsture nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Maķedonijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Ziemeļmaķedonijas teritorijā.

Bulgāru un dienvidslāvu cilšu migrācija Lielās tautu staigāšanas laikā 6. un 7. gadsimtā.
Ohridas arhibīskapija 11. gadsimtā, kas ietvēra mūsdienu Ziemeļmaķedonijas, Albānijas, Bulgārijas un Serbijas teritoriju.

Pirmsākumi labot šo sadaļu

Mūsdienu maķedoniešu priekšteči Lielās Tautu staigāšanas laikā 6. gadsimta beigās pārceļoja Bizantijas teritorijā, aizņemot teritoriju uz dienvidiem no Donavas. Apmēram viena gadsimta laikā vietējās slāvu ciltis sajaucās ar pamatiedzīvotājiem grieķiem, ilīriešiem un stepju klejotājiem bulgāriem, kas pārņēma slāvu cilšu valodu un pareizticīgo reliģiju.

863. gadā pēc valdnieka Ratislava lūguma Bizantijas imperators Mihaels III uz Lielmorāviju nosūtīja sludināt Konstantīnu Filozofu jeb Svēto Kirilu un viņa vecāko brāli Metodiju. Izmantodami par pamatu viņu dzimtajā pilsētā Salonikos runāto slāvu (maķedoniešu valodas) dialektu, viņi izveidoja Senbaznīcslāvu valodu un slāvu valodu skaņu atveidei izstrādāja glagolicu.[1]

19. gadsimtā labot šo sadaļu

Dimitars Miladinovs (Димитар Миладинов) bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas 19. gadsimta otrajā pusē sevi sāka dēvēt par "maķedonieti"[2] un atbalstīja vienotas maķedoniešu-bulgāru literārās valodas izveidi, kur maķedoniešu valodai būtu atvēlēta noteikta vieta. Vēlāk domas dalījās, daži bija par labu vienotai maķedoniešu-bulgāru valodai, citi uzskatīja, ka bulgāru valoda ir pārāk atšķirīga.[3]

Dienvidslāvijas sastāvā labot šo sadaļu

Daži autori uzskata, ka Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika, kuras sastāvā pēc Otrā pasaules kara nonāca arī mūsdienu Maķedonijas Republikas teritorija, nodarbojās ar "maķedoniešu etnoģenēzi" - respektīvi, no bulgāriem atsevišķas nācijas apziņas radīšanu tajos. Saskaņā ar šiem pašiem autoriem Bulgārija esot uzskatījusi Maķedoniju par Dienvidslāvijas diktatora Tito sociālu eksperimentu.[4]

Jau Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas laikā Grieķija bažījās, ka Tito šādi vēlas radīt ieganstu teritoriālām pretenzijām uz Grieķijas Maķedoniju (citiem vārdiem, "apvienot" Dienvidslāvijas sastāvā esošo Maķedoniju ar Grieķijas sastāvā esošo kultūrvēsturiskā reģiona daļu). ASV ārlietu ministrija jau 1944. gadā izplatīja savā pakļautībā strādājošajiem vēstniekiem ziņojumu, kurā pauda aizdomas, ka tiek meklēts iegansts teritoriālām pretenzijām pret Grieķiju.[5]

Neatkarīgas valsts izveide labot šo sadaļu

 
Maķedonijas kultūrvēsturiskais reģions (tumši zilā krāsā), kas mūsdienās sadalīts starp Grieķiju, Ziemeļmaķedoniju un Bulgāriju.

Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma atdzima nacionālistu ideja par Maķedonijas kultūrvēsturiskā reģiona apvienošanu vienā slāvu valstī jeb "Vienotajā Maķedonijā" ("Обединета Македонија"), kuras galvaspilsēta būtu Saloniki (slāvu - Solun), kas izraisīja plašu negatīvu rezonansi Grieķijas sabiedrībā.[6] Grieķija pieprasīja Maķedonijas Republikai mainīt savu nosaukumu, tika izdarīti mēģinājumi panākt starptautisku vienošanos par pagaidu nosaukumu - "bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija" (BDRM), taču abas puses to noraidīja. Pēc ilgākām diskusijām izdevās panākt kompromisu BDRM uzņemšanai ANO, īpašu uzsvaru liekot uz vārdu pagaidu nosaukums. 1995. gada 13. septembrī tika panākta pagaidu vienošanās, kurā Maķedonijas teritorijā veiktos arheoloģiskos izrakumos atrastais "Vergīnas saules" (Ήλιος της Βεργίνας) simbols Maķedonijas karogā tika nomainīts ar abstraktāku saules stilizāciju, kā arī iztirzāti Maķedonijas Republikas konstitūcijas punkti, kuros Grieķija saskatīja iredentisma ievirzes un panākta vienošanās, ka šie konstitūcijas punkti nevar tikt izmantoti kā iegansts teritoriālām pretenzijām. Ir vērts pieminēt, ka šajā dokumentā nevienā vietā neparādījās vārdi "Grieķija" vai "Maķedonija", abas puses tika sauktas par Pirmo Pusi un Otro Pusi viscaur dokumenta tekstam un tika definētas kā "Pirmā Puse ir tā, kuras galvaspilsēta ir Atēnas, un Otrā Puse ir tā, kuras galvaspilsēta ir Skopje".[7]

2006. gadā Maķedonijas valdība paziņoja par plāniem nosaukt Skopjes lidostu par "Aleksandra Lielā" lidostu ("Aleksandar Veliki").[8]

Grieķijas valdība oficiālā līmenī paziņoja, ka izmantos veto tiesības pret Maķedonijas iestāšanos ES vai NATO, ja netiks panākta vienošanās par nosaukuma maiņu.[9] 2019. gadā tika panākta vienošanos par Maķedonijas nosaukuma maiņu uz Ziemeļmaķedoniju.[10]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Dmitrij Cizevskij, Comparative History of Slavic Literatures (Nashville: Vanderbilt University Press, 1971), 26.
  2. Macedonian Language and Nationalism During the Nineteenth and Early Twentieth Centuries, Victor A. Friedman, 283. lappuse, "Dimitar Miladinov was one of the first to identify himself as Macedonian. He advocated the creation of a Macedo-Bulgarian literary language in which Macedonian would play a significant role. (Lunt 1953:367-68)" [1]
  3. Friedman, 283. lappuse, "The unitarians continued the tradition of Dimitar Maldinov, i.e., they advocated a single Macedo-Bulgarian literary language (..) The seperatists or Macedonists felt that Bulgarian literary language was too different."[2]
  4. Macedonia: warlords and rebels in the Balkans, John Phillips, 41. lappuse, "For decades, Bulgaria would officially regard Macedonia as a test-tube country created artificially by Tito. (..) The Yugoslav policy of ethnogenesis in Macedonia was carefully hidden." 41. lappuse Google Books
  5. U.S STATE DEPARTMENT, Foreign Relations Vol. VIII Washington D.C. Circular Airgram (868.014/ 26 December 1944)
  6. Which Macedonia Was Alexander the Great From?, Spiegel, "Internal Macedonian Revolutionary Organization (IMRO), have stoked such fears (..) The proponents of a Greater Macedonia have chosen the northern Greek port city of Thessaloniki -- or "Solun," as they call it -- for their future capital. Such expansionist dreams are especially explosive from the Greek perspective."
  7. Interim Accord Arhivēts 2008. gada 18. decembrī, Wayback Machine vietnē."The Party of the First Part shall as promptly as possible establish a liaison office in Skopje, the capital of the Party of the Second Part, and the Party of the Second Part shall as promptly as possible establish a liaison office in Athens, the capital of the Party of the First Part."
  8. arhivēts, "Nimetz also said that the efforts to mediate in the issue over the name were 'affected and not in a positive way.'"
  9. "Southeast European Times". Greece to veto Macedonia's EU, NATO bids if name issue not resolved.
  10. «Grieķija un Maķedonija vienojas par abām pieņemamu Balkānu valsts nosaukumu». bnn.lv. 2018. gada 13. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 14. Jūnijs. Skatīts: 2019. gada 15. febrārī.