Oriona miglājs

(Pāradresēts no M42)

Oriona miglājs (arī M 42, NGC 1976) ir emisijas miglājs, kurš atrodas aptuveni 1350 ± 22 gaismas gadu attālumā no Zemes Oriona zvaigznājā zem Oriona jostas. Tas ir spožākais difūzais miglājs[2] un ir redzams ar neapbruņotu aci. Miglājs ir ļoti liels, tas aizņem apmēram 85 x 60 loka minūtes lielu debess apgabalu (apgabals vienlīdzīgs apmēram 4 pilnmēnešiem). Oriona miglājs ir daļa no daudz lielāka Oriona molekulārā mākoņa kompleksa. Miglājs ir tuvākā vieta Zemei, kur „dzimst” jaunas zvaigznes.[4]

Oriona miglājs
Novērojumu dati
Epoha J2000
Zvaigznājs Orions
Rektascensija 05h 35m 16,5s[1]
Deklinācija -05° 23′ 23″[1]
Raksturojums
Tips emisijas miglājs
Redzamie izmēri 85′ × 60′[2]
Redzamais spožums 4,0 [2]
Attālums 414 ± 7 pc[3]
1350 ± 22 ly
Rādiuss ~15 ly [2]

Oriona miglājs ir viens no visvairāk pētītajiem un fotografētajiem objektiem nakts debesīs.[5] Tas ir devis zinātniekiem daudz informācijas par zvaigžņu un planētu veidošanos no putekļu un gāzu mākoņiem. Oriona miglājā ir novēroti gan protoplanetārie diski, gan brūnie punduri. 1954. gadā Oriona miglājā atklāja Herbiga—Haro objektus.[6] Tie ir milzīgi (apmēram 10 reižu lielāki par Plutona orbītu ap Sauli) zvaigžņveida vielas sabiezinājumi, kurus parasti izmet T Tau tipa jaunas zvaigznes.[6] Šie objekti kustas ar milzīgu ātrumu, līdz pat 300 - 400 km/s.

Atklāšana labot šo sadaļu

Iespējams, ka miglāju pirmais atklāja franču astronoms Nikolā-Klods Fabri de Peiresks (Nicolas-Claude Fabri de Peiresc) jau 1610. gadā. Viņš savus datus nepublicēja, vien veica personīgus pierakstus. Pirmais datus par miglāju 1619. gadā nopublicēja šveiciešu matemātiķis un astronoms Johans Baptists Cizats (Johann Baptist Cysat). Vēlākajos gados miglāju cits no cita neatkarīgi atklāja vēl vairāki ievērojami astronomi, arī Kristiāns Heigenss, kura miglāja zīmējums tika publicēts 1659. gadā.

 
Oriona zvaigznājs. Oriona miglājs redzams kā izplūduša zvaigzne Oriona "zobena" vidū.

Novērojumi labot šo sadaļu

Oriona miglājs ir novērojams ar neapbruņotu aci pat vietās ar nelielu gaismas piesārņojumu. Tas ir redzams kā vidējā „zvaigzne” Oriona „zobenā”. Jau nelielā binoklī var sākt redzēt miglāja aprises. Teleskopā raugoties, miglājā spilgti izceļas Trapeces zvaigžņu kopa, kura savu nosaukumu ieguvusi asterisma dēļ – tās četras spilgtākās zvaigznes izskatās veidojam trapeci.

Zvaigžņu veidošanās labot šo sadaļu

Oriona miglājs ir ievērojams kā vieta, kurā veidojas jaunas zvaigznes. Novērojumi miglājā līdz šim ir atklājuši apmēram 700 zvaigznes dažādās attīstības stadijās. Ar Habla kosmisko teleskopu miglājā atklāti vairāk kā 150 protoplanetārie diski. Tie ir gāzes un putekļu diski ap zvaigznēm, no kuriem rodas planētas.

Tuvākie objekti labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu